Divdesmitā reize — par godu simtgadei

Kultūra

Šis gads Aleksandra Pelēča sakarā ir īpašs. Ne tikai viņam par godu tikko atklātās piemiņas plāksnes dēļ, bet arī tādēļ, ka 10. aprīlī apritējis gadsimts kopš dzejnieka un rakstnieka dzimšanas, bet 16. septembrī Talsu Galvenajā bibliotēkā jau 20. reizi tika pasniegta Aleksandra Pelēča literārā prēmija.
Mūsu pilsētā iemīļotās personības Maijas Laukmanes nelielais ieskats dzejnieka un rakstnieka Aleksandra Pelēča dzīves gājumā prēmijas pasniegšanas pasākuma ieskaņā lieliski sagatavoja atmosfēru, lai īpašais notikums ritētu tālāku gaitu. Dzejniece pirms uzdāvināja savu domu gleznu par Aleksandru Pelēci, kā teica pati, vispirms pāris triepienos uzlika grunti paša dzejnieka dzīves gājumam, iezīmējot galvenās dzīves līnijas.
1920. gada 10. aprīlī Alūksnes apriņķa Malienas pagasta Ķikšu mājās Minnas un Arvīda Pelēču ģimenē piedzimis vienīgais bērns — Aleksandrs. Maija Laukmane bilda, ka nezina nevienu citu darbu, kurā būtu izteikta lielāka mīlestība pret savu mammu, kādu izteicis Aleksandrs Pelēcis savā stāstā par māti, kuru viņš vis nesauca par Minnu, bet gan par Minni. Savu tēvu Aleksandrs pazinis tikai no sapņiem — no sevis radītiem un no mātes stāstītā, jo tēvs bijis brīvības cīnītājs, un dēls piedzimis mazu brīdi pēc tam, kad tēvs aizgājis mūžībā. 1934. gadā Aleksandrs Pelēcis pabeidzis Malienes pamatskolu, bet 1939. gadā Alūksnes ģimnāziju, pēc tam ceļš vedis uz Latvijas Universitātes Baltu valodu fakultāti. 1943. gadā iznāca pirmais viņa dzejoļu krājums «Aizsapņošanās», 1944. un 1945. gadā Aleksandrs strādājis par skolotāju Valkā, savukārt 1946. gadā represēts un izsūtīts uz Sibīriju. Sibīrijā un Tālajos Austrumos aizvadīti gari 23 gadi, jo atgriezties Latvijā varējis tikai 1969. gadā, kad par mītnes vietu malēnietim nozīmēti Talsi.
Tas, nenoliedzami, ir ieguvums mūsu pilsētai gan viņa dzīves laikā, gan pēc tam, kad apzināta Aleksandra Pelēča lielā personība. Aleksandrs pēc atgriešanās Latvijā gan publicēties nedrīkstējis. Iznāca divas viņa grāmatas ārvalstīs, bet pēc tam Latvijā dzejas grāmata «Lapegle»1977. gadā. Un tad jau dzejas grāmatas nāk gluži vai cita pēc citas: «Talsu leģendas», «Spītīgais osis», «Dzintara rasa», «Zilsilgunda», «Ar Melno vēju» (atmiņas, dzeja), «Aizsapņošanās», «Stiprie raksti», bet pēc nāves — dzejas grāmatas «Ilgojums» un «Čabiņš».
Aleksandram Pelēcim bija stāsts, kas nebeidzis sāpēt
Talsos A. Pelēcis strādājis dažādus melnstrādnieka darbus Komunālo uzņēmumu kombinātā. Vispirms dzīvojis pie radiniekiem Laidzes ielā, tad Pelēču ģimene pārcēlusies uz dzīvokli Dzirnavu ielā 1, kur dzejnieks nodzīvojis līdz sava mūža pēdējai dienai. Aleksandrs tā saucamajā Kukā bijis parasts strādnieks ar gumijas zābakiem kājās, jo bija jārok arī kapi. «Un tādu mēs viņu arī atceramies staigājam pa Talsiem ar lāpstu pie rokas, nākot no darba. Es arī kaut kā ļoti koši atceros, ka nepārtraukti un ļoti bieži atkārtoju Aleksandra stāstu par viņam lielo sāpi. Bija iznākusi Imanta Ziedoņa dzejas grāmata «Motocikls», un Aleksandrs todien ātrāk atrāvās no darba, lai paspētu ieiet grāmatnīcā… Tajā laikā pēc grāmatām stāvēja rindām, jo tās tautās gāja ļoti ātri. Aleksandrs ar saviem dubļainajiem zābakiem iegājis grāmatnīcā un prasījis, vai nav «Motocikls», bet pārdevēja viņu novērojusi un pateikusi, ka tehniskā literatūra ir blakus. Un tas bijis kaut kas, kas viņam uz mūžu palicis kā sāpe… Tikai 1994. gadā, gadu pirms aiziešanas mūžībā, visi pamanīja, ka ir tāds Aleksandrs Pelēcis un ka viņš trešo daļu mūža, 23 gadus, ir bijis Sibīrijā, un uzrakstījis tik daudz labu grāmatu,» Aleksandra dzīves gājumā turpināja dalīties Maija Laukmane, stāstījumu noslēdzot ar svarīgiem notikumiem par to, ka dzejnieks 1982. gadā uzņemts Latvijas PSR Rakstnieku savienībā, bet 1994. gadā saņēmis Latvijas skautu prezidenta ģenerāļa Kārļa Goppera fonda 1993. gada balvu literatūrā, kas liek norībēt visai Latvijai, bet 1994. gada novembrī bijis to skaitā, kuri pirmoreiz pēc Otrā pasaules kara saņēma Triju Zvaigžņu ordeni, kas A. Pelēcim bija ļoti liels gods.
Kad ierunājās A. Pelēcis, tad pārējie pieklusa
M. Laukmane uzsvēra, ka ir cilvēki, par kuriem runāt ļoti grūti, jo sirds ir pilna ar bagāžu. «Aleksandrs bija īpaša personība. Kādreiz bija tādi gadījumi, par kuriem, kad biju jauna un bikla dzejniecīte, arī aizdomājos… Kad visi vienlaicīgi risināja kādu tēmu, sarunājoties reizē, un ierunājās Aleksandrs, izsakot savu viedokli, tas bijis mirklis, kad pārējie pieklusa. Viņš nebija lirinātājs un daiļu vārdu runātājs ikdienā. Ja Aleksandrs kaut ko sacīja, tad arī pasacīja, un viņš nederēja katrai pudelei pa korķi. Viņš derēja tikai vienai pudelei par korķi, un tā bija mīlestība pret savu zemi,» uzsvēra Maija Laukmane, pieminot arī liktenīgo dzejoli Radiofonā. «Viņš daudz domāja, daudz rakstīja un daudz fantazēja… Viņam šie stāsti bija visādi — par katru mājas palodzi, par sētu viņam bija savs variants un savs stāsts, un tie visi bija ļoti īpaši. Šis labais sirds cilvēks vienmēr nēsāja sev līdzi sirds sargājošu čaulu, bet pilnīgi noteikti varēja mācīties no jebkuras sarunas ar Aleksandru, cik vienkārši būt godīgam un cik vērtīgi ir dzīvot neliekuļojot… » savā skatījumā par rakstnieku dalījās Maija Laukmane, kurai atmiņā palikusi arī dzejnieka pagalma malkas un mājas grāmatu smarža.
Aleksandra Pelēča simtgadei veltīta grāmata
Svinīgā literārās prēmijas pasniegšanas pasākuma ietvaros visiem klātesošajiem bija iespēja iepazīties ar pavisam jauno Zigurda Kalmaņa sastādīto Aleksandra Pelēča simtgadei veltīto grāmatu «Argas vēstules». A. Pelēča lasītavas saimnieks pastāstīja, ka pēdējā laikā sanācis uzzināt par kopīgo ar dzejnieku pavisam negaidītā veidā, jo viņu uzmeklējusi Sēlijas rakstniece Lūcija Ķuzāne un atsūtījusi savu manuskriptu «Mūsu mūža dienas Sēlijā», ko vēlas, lai «Aleksandra Pelēča lasītava» izdod. Viņa stāsta ne tikai par saviem sēļiem, bet arī par tiem ļaudīm, kas ciemojās Neretā. Arī Zigurds Kalmanis un Aleksandrs Pelēcis bijuši ciemiņu vidū, kad bijušas dažādas talkas. Z. Kalmanis ar smaidu dalījās atmiņās par spītīgā ozola piemiņas zīmes izgatavošanu un citiem notikumiem, kas piedzīvoti ar Aleksandru Pelēci. Abi iepazinušies kultūras universitātēs, kas Talsos bija ļoti populāras un atradās tagadējās dzimtsarakstu nodaļas namā. Tur varēja pieteikties un iet klausīties lekcijas. Jaunā grāmata, kas nosaukta par Aleksandra Pelēča simtgades grāmatu, ir Sibīrijas laiku vēstules, ko dzejnieks sūtījis uz Valku savai bijušajai skolniecei. Tas ir unikāls vēstuļu apkopojums, un Z. Kalmanis izteica pateicību arī Talsu vēstures pētniecei Antrai Grūbei, «kura lielā pacietībā izskatījusi Aleksandra Pelēča krimināllietu». Un krimināllietas materiāli ir jaunās grāmatas noslēgumā ar visiem dzejoļiem, kuru dēļ dzejnieks sodīts kā liels noziedznieks par Latvijas mīlestību.
Šogad jau divdesmitais gads
Aleksandra Pelēča literārās prēmijas pasniegšanas tradīcijai šogad aprit divdesmitais gads. Tika nominēti desmit darbi, kuru autori katrs saņēma apliecinājumu par piedalīšanos konkursā, kā arī Talsu novada domes priekšsēdētājas Sandras Pētersones dāvanu — iepriekš minēto Aleksandra Pelēča jauno grāmatu.
Dzejnieka vārdā nosauktajai Talsu novada literārajai prēmijai, ko kopš 2000. gada piešķir autoriem, kuri veltījuši savu darbu Talsu puses literatūrzinātnes, vēstures pētniecībai un publicistikai, šogad bija izvirzītas desmit 2019. gadā izdotas grāmatas: Elgas Kristapsones «Mana pagasta aizmirstie vietu vārdi», ko izdevusi sabiedriskā organizācija «Aleksandra Pelēča lasītava», Eduarda Bidzāna autorizdevums «Manas dzīves atmiņas», Antras Grūbes «Voi man šes!», ko izdevusi «Aleksandra Pelēča lasītava», Madaras Eversones sastādītā «Laiku nospiedumi. Ilgoņa Bērsona dzīve dienasgrāmatās, vēstulēs, atmiņās un attēlos», ko izdevis apgāds «Zinātne», Alda Denčika «Nariņciema stāsti», ko izdevusi «Aleksandra Pelēča lasītava», Aīdas Krūzes autorizdevums «Cauri gadsimtiem. Rērihu un Mierkalnu dzimtas», Aleksandra Pelēča lasītavas izdotā Antona Kivlenieka «Mana mūža grāmata», izdevniecības «Domu pērles» izdotā Gunāra Anševica «Zagļciemnieku stāsti», kā arī Allas Ankmanes veidotais stāstu krājums «100 stāstu/100 stories», ko izdevusi biedrība «Aleksandra Pelēča lasītava», tāpat «Talsu novada muzeja raksti III», ko sastādījusi Zanda Konošonoka un izdevis Talsu novada muzejs.
Galveno balvu Aleksandra Pelēča literāro prēmiju mazliet neierastākā dienā, jo pavasara vietā rudens, šogad saņēma jaunā literatūrzinātniece Madara Eversone par grāmatu «Laiku nospiedumi. Ilgoņa Bērsona dzīve dienasgrāmatās, vēstulēs, atmiņās un attēlos». Prēmijas ieguvēja dalījās iespaidos, ka ļoti paticis darbs ar Ilgoņa Bērsona dienasgrāmatām, jo tajās parādās topošais literatūrzinātnieks, viņa mērķi un intereses, un sadarbība ar Talsu literātiem. «Protams, vislielākais paldies ir pašam Ilgonim Bērsonam par uzticēšanos, savu durvju atdarīšanu un iespēju strādāt kopā… Man tā bija brīnišķīga iespēja iepazīties, strādāt un daudz mācīties, kā strādā literatūrvēsturnieks. Līdz ar to Ilgonis Bērsons noteikti ir arī šīs grāmatas autors, un šo saņemto apbalvojumu es dalīšu ar viņu. Viņš ir tikpat līdzvērtīgs grāmatas tapšanā. Tas patiešām bija brīnišķīgs un fantastisks darbs, jo Ilgoņa Bērsona arhīvs patiešām ir tikpat bagātīgs kā Krišjāņa Barona dainu skapis. Tajā ir tik daudz pērļu, ka varētu tapt vēl vismaz trīs vai četras grāmatas. Viņš ir tik daudz darījis, ka grāmata varētu būt vismaz divreiz vai trīsreiz biezāka,» sacīja Madara Eversone. Savukārt Ilgonis Bērsons, kas gatavojas savai 90 gadu jubilejai, atzina, ka Madara ir īsts atradums. «Prieks ir par to, ka nāk jaunā paaudze, kas ir brīva no kādiem blakus apstākļiem, brīva no birokrātijas, kāda bija padomju laikā, un galvenais, ka ir pastāvīga, neskrejot ne uz vienu, ne uz otru pusi, jo šajā tematikā var ļoti spekulēt. Es Madarai devu pilnīgu vaļu,» atklāja I. Bērsons, piebilstot, ka nevēlējies neko slēpt un bijis pilnīgi atklāts dažādās personīgās, intīmās un politiskās tēmās, un bija vajadzīga arī atlase, jo dienasgrāmatas ir biezas, kas arī prasījis abu sadarbību. Literatūrzinātnieks izteica pateicību pārējiem novadpētniekiem un konkursa dalībniekiem, kas bijuši labi konkurenti, un neslēpa prieku par pētniecisko darbu. Pirmo reizi esot jaunā Talsu Galvenās bibliotēkas namā, Ilgonis Bērsons apsveica arī bibliotēkas vadītāju ar retām pērlēm — ar novadnieka Linduļa seno izdevumu «Vecais Gaigals» un 1995. gadā Čikāgā iznākušās Linduļa atmiņas, kas ir kopija no Misiņa bibliotēkai dāvātas grāmatas. Bet trešā pērle — dzejas grāmatas, kas izdotas tad, kad tās izdot nemaz nevarējis, bet entuziasti pielikuši radošumu, lai Dzejas dienām būtu piemiņa.