Darbaudzināšanas idejas padomju ideoloģijā

Izglītība

Pagājušajā mācību gadā Talsu Valsts ģimnāzijas skolnieces Elizabete Anna Bernāne un Laine Marita Bārzdele skolotājas Antras Grūbes vadībā izstrādāja zinātniski pētniecisko darbu «Darbaudzināšanas īstenošana Talsu pamatskolā no 1980. līdz 1990. gadam», pedagoģijas sekcijā iegūstot 3. vietu valstī. Iepazīstināsim savus lasītājus ar fragmentu no šā darba.
«Latvijas vēsturē ļoti nozīmīgs bija PSRS okupācijas periods. Nacionālajā enciklopēdijā (22220 šķirklis) skaidrots, ka vispirms notika intensīva sovjetizācija (1944/45—1953), tad liberalizācija (1954—1967), ideoloģijas krīze (1968—1985), visbeidzot mēģinājums reformēt padomju sistēmu (1986—1991). Šajā laika posmā PSRS pastāvēja komunisma ideoloģija, kur katram jārūpējas par valsts kopējo labumu, tāpēc jau skolas laikā centās iemācīt cienīt darbu. Tajos laikos komandekonomikas nostādņu dēļ trūka gan izejvielu ražošanai, gan pārtikas. Tāpēc var uzskatīt, ka skolēnus izmantoja arī šīs problēmas risināšanā.
Autorēm likās svarīgi izpētīt tieši pēdējo PSRS laika desmitgadi, lai, izprastu ne tikai padomju ideoloģijas daļu, bet arī tās krīzi un iespējamos sabrukuma cēloņus.
«Visu zemju proletārieši, savienojieties!»
PSRS devīze visus pastāvēšanas gadus bija «Visu zemju proletārieši, savienojieties!». Proletariāts — strādnieki. Šo valsti paši definēja par strādnieku un zemnieku valsti. Tas nozīmē, ka darba jēdziens bija viens no pašiem svarīgākajiem tajā laikā. Lai veiktu pētījumu par darbaudzināšanas izpausmēm Talsu pamatskolā 80.—90. gados, vispirms nepieciešams izprast, kādos virzienos Padomju Savienībā valsts centās ieaudzināt cieņu pret darbu jau skolas gados, kā arī nepieciešams noskaidrot, kā darbaudzināšana definēta padomju laika avotos.
Darbs latviešu dzīvē vienmēr bijis ļoti nozīmīgs, ko var secināt pēc tautasdziesmām: «Ai, rociņas, man› rociņas,/ Grūta darba ieradušas;/ Ne tās bēga kunga riju,/ Ne grūto dzirnaviņu.» Latvieši no darba nebaidījās, neuztvēra kā apgrūtinājumu. Darbu mūsu senči uzskatīja par ļoti nozīmīgu. Padomju laikā darba tikums bija zudis, ja jau to nācās īpaši ieaudzināt skolā.
Kad Latviju iekļāva PSRS sastāvā, arvien straujāk sāka trūkt visu resursu, gan darbaspēka, gan izejvielu un preču. Latvijas PSR vadītāji, balstoties uz komunistisko ideoloģiju, pieņēma lēmumu attīstīt darbaudzināšanas metodi. PSKP XXV kongresā (1976. gadā) norādot: «Pašreizējos zinātniski tehniskās revolūcijas ap-stākļos attīstīta sociālisma laikmetā citādai jākļūst cilvēku sagatavošanai darbam. Šo uzdevumu plaši tālāk konkretizēja PSKP CK un PSRS Ministru Padomes lēmums «Par vispārizglītojošo skolu audzēkņu mācību un audzināšanas tālāku pilnveidošanu un viņu vēl labāku sagatavošanu darbam». Darbaudzināšanas ideju atbalstīja valsts vadība. Darbs tā laika izpratnē bija: mērķtiecīga darbība, kurā cilvēks atbilstoši savām vajadzībām rada materiālas vai garīgas vērtības, apgūst un pārveido dabu un rada sociālo, cilvēku kultūras pasauli; šaurākā nozīmē — darbība materiālās ražošanas sfērā.
Darbaudzināšana mūsdienu enciklopēdijā
skaidrota kā process, kurā speciālists, pieredzes bagāts aroda meistars palīdz studējošam vai jaunam strādniekam (māceklim) apgūt praktiskas iemaņas darba vietā un darba procesā, rūpējoties arī par viņa personības vispārīgo attīstību. Definīcija daļēji atbilst LPSR laikā skolās izkoptajai darbaudzināšanai, kuru izkopa arī Talsu pamatskolā, tomēr skolēniem neviens pieredzes bagāts aroda meistars neskaidroja veicamo darbu.
Izvērtējot jēdziena skaidrojumu LPSR laika rokasgrāmatā, jāsecina, ka tā tomēr būtiski atšķiras no mūsdienu izpratnes. «Darbaudzināšanā svarīgākais uzdevums ir izveidot jaunatnē apzinīgu attieksmi pret savu darbu.» Tā bija cieši saistīta ar idejiski politisko audzināšanu. «Ar sociāli nosacītu gatavību strādāt komunistiski saprotama, pirmkārt, uzticība komunistiskajiem ideāliem, rūpes par sabiedrības (materiālās un garīgās) bagātības vairošanu, sabiedriskā pienākuma apzināšanās, sabiedrisko interešu aizstāvēšana, kolektīvisms, humānā attieksme un cieņa pret cilvēkiem. Otrkārt, psiholoģiska gatavība strādāt ietver disciplinētību, uzmanību, precizitāti, izturību, iniciatīvu, neatlaidību un citas īpašības.»
Tā laika ideoloģijas pamatā bija uzskats, ka personība var attīstīties, tieši strādājot fizisku darbu. Kolektīvā darbā skolēns attīstītu savas prasmes komunicēt un sadarboties ar citiem. Valdīja uzskats, ka darbs nav vien piedeva mācībām, bet gan «darbs ārpus skolas telpām bija nozīmīgs apzinīgai zināšanu izpratnei jeb pareizas izpratnes priekšnosacījumu veidošanai. Iesaistot skolēnus aktīvā mācību un sabiedriski derīgā darbā, skolēnos nostiprinās pareiza attieksme pret darbu.» Komunistiskā ideoloģija ietvēra uzdevumu skolēnos ieaudzināt mīlestību pret darbu. «Mācīties izprast, ka mūsu zemē [LPSR] katru cilvēku vērtē pēc viņa darba tautas labā. Veidot cieņu pret jebkuru sabiedriski derīga darba darītāju, vēlēšanos un prasmi savu spēku un iespēju robežās palīdzēt pieaugušajiem, atvieglot viņu darbu.» Tātad cilvēks, kurš nebīstas darba, tika augstu novērtēts Padomju Savienībā, tādi bija jāaudzina jau no skolas laika.
Darbu padomju laikā cieši saistīja ar zināšanām. Skolēniem bija nepieciešams: «Zināt nosaukt dažus darba veidus laukos un pilsētās un to darītājus. Iepazīties ar pieaugušo darbu skolas tuvākajā apkārtnē, ar klases biedru vecāku darbu. Uzzināt, kādi darba darītāji strādā skolā, šefības uzņēmumā, kādu labumu cilvēkiem dod viņu darbs. Uzzināt, cik daudzu cilvēku darbs ieguldīts maizes un citu pārtikas produktu, dažādu mums ikdienā nepieciešamu priekšmetu ražošanā, mācīties ar cieņu, saudzīgi un rūpīgi izturēties pret cilvēku darba rezultātiem, neizniekot tos.» Pēc vispārizglītojošo skolu audzināšanas programmas apraksta var secināt, ka Talsu pamatskolā darbaudzināšanu veica atbilstoši partijas vadītāju dotajām norādēm.
Ieteicamā vispārējās izglītības audzināšanas programma paredzēja apgūt prasmes pareizai darba organizēšanai, tas ir, «laikus sakārtot visu vajadzīgo, sākt darbu norādītajā laikā, nepievērsties blakus lietām, pēc darba novietot darba rīkus un materiālus noteiktā vietā, saudzīgi izturēties pret mācību līdzekļiem un darba piederumiem.» PSRS laikā pievērsa daudz uzmanības tieši darba disciplīnai, kas tajā laikā bija liela problēma.
Par ļoti nozīmīgu darba disciplīnas sastāvdaļu
uzskatīja tīrības un kārtības uzturēšanu. «Vēl nozīmīgi ir uzturēt tīrību un kārtību savā mācību vietā, neatstāt aiz sevis neko.» Jāsecina, ka darba neapzinīga darīšana, nekārtība darba vietā drīzāk skaidrojama ar visas tautas kopīpašumu, par ko īstenībā nebija atbildīgs neviens.
Nozīmīgs aspekts darbaudzināšanā bija rūpes par apkārtējo vidi. «Ārpus skolas skolēnam nepieciešams piedalīties parku un apstādījumu uzkopšanā.» Audzinot kārtību jau no maza vecuma, pieaugot cilvēks labāk un vieglāk var pamanīt visu nekārtīgo un novērst to, jo darbs nesakoptā vidē var šķist nepieņemams.
Vasaras periodā mudināja un pat pieprasīja piedalīties saviem spēkiem piemērotos lauku darbos kolhozā vai padomju saimniecībā, piemēram, palīdzēt novākt ogas, augļus un dārzeņus. Iepazīties, mācēt atpazīt dažādus ārstniecības augus, kā arī vākt tos (pieaugušo vadībā).» Padomju laikos centās izmantot jebko darbaspēka deficīta novēršanai, tāpēc skolēnus piesaistīja mazkvalificēta darba veikšanai.
Padomju pedagoģijas speciālista Krutecka grāmatā rakstīts: «Audzina ne tikai pats darbs, bet, pirmkārt, tās daudzpusīgās un daudzveidīgās sabiedriskās un tikumiskās attiecības, kādās tās iekļauj skolēnus. Darba procesā skolēnam rodas gandarījums par savu darbu, lepnums par paveikto, apmierinājums par uzvaru, kas gūta neatlaidīgā cīņā.» Ar balvām un uzslavām par katru mazo darbu, kas padarīts, skolēnus drīzāk mānīja, jo, saņemot uzslavu, skolēns ne vienmēr saprata sava ieguldījuma nozīmi.
Īpašu uzmanību pievērsa patikas veicināšanai pret darbu. «Interesēm atbilstošs darbs labvēlīgi ietekmē arī skolēna prātu, jūtas un gribu. Un otrādi, piespiedu darbs rada darītājā nepatiku. Psihologi to izskaidro ar pozitīvo vai negatīvo emociju ietekmi uz galvas smadzeņu lielo pusložu garozas darbību. Darba procesā izraisītās pozitīvās emocijas sekmē sabiedriski nozīmīgu personības īpašību veidošanos, turpretī negatīvās emocijas, bremzēdamas smadzeņu darbību, rada nepatiku pret darbu — tas tiek uzskatīts par nevajadzīgu smagu slogu. Tātad, organizējot skolēnu sabiedriski derīgu, ražīgu darbu, jāraugās, lai tā gaitā veidotos pozitīva sociālās un tikumiskās uzvedības pieredze.» Padomju Savienībā visu prezentēja kā labu un vajadzīgu, lai cilvēkiem liktu justies labāk, pat veicot nepatīkamu, smagu darbu. Mēģināja veidot «ideālo pionieri», kurš vienmēr bija apmierināts ar padarīto, un skolēni tiecās pēc šī «ideāla».
Uzsvēra nepieciešamību skolēniem pārliecināties par mācību priekšmetos apgūto teorētisko zināšanu izmantošanu praksē, lai viņiem rastos vajadzība plašāk un dziļāk izzināt teoriju kā priekšnosacījumu radošai praktiskai darbībai. Latvijas PSR pedagogu biedrības grāmatā minēts: «Pedagoģiskai vadībai te izšķiroša nozīme. Izprotot darba motivācijas ietekmi uz personības veidošanos, skolotājiem jāparūpējas, lai audzēkņos krātos sabiedrības morālajām prasībām atbilstošā personiskā pieredze.» Skolas vadībai bija jāpopularizē tā laika ideoloģija, lai skolēnos ieaudzinātu cieņu pret strādāšanu.
Pastāvēja uzskats,
ka nodarbināšana attīstīs skolēnu vispusīgi, izaudzinās par sabiedrībā noderīgu cilvēku. «Skolēnu darbaudzināšana, kuras svarīgi elementi ir gan darbmācība, sabiedriski derīgais, ražīgais darbs, gan profesionālā orientācija, sekmēs personības vispusīgo attīstību tikai tad, ja skola, visa vietējā sabiedrība, audzēkņu vecāki un bāzes uzņēmumi centīsies to mērķtiecīgi un pedagoģiski pareizi organizēt.» Procesā iesaistījās gan skolu vadība, gan vecāki, gan sabiedrības pārstāvji un organizācijas.
Tajā laikā liela nozīme bija tā saucamajām «šefu» organizācijām. Tie bija partijas komiteju iecelti uzņēmumi, kuri finansiāli atbalstīja kādu konkrētu skolu un pretendēja uz skolēnu palīdzību tai. Piemēram, lielākoties rudens talkas notika tieši «šefu» kolhozos. Šādā veidā skolām, remontiem, sporta inventāram u. c. vajadzīgie līdzekļi bija jāsaņem no uzņēmumiem, nevis no valsts budžeta.
Aktīvā atpūtā, kas nozīmē arī strādāšanu līdzās sporta spēlēm, rotaļām un citām izklaidēm, bija aizņemti liela daļa skolēnu. «Vairāk organizēti šajā gadā notika skolēnu vasara. Pionieru nometnes pilsētu tipa bija organizētas 11 skolās, ar pavisam 475 skolēniem, darba un atpūtas nometnes divās skolās — 85 dalībnieki, sporta nometne Rojā — 100 skolēni, pionieru nometne Mazirbē — 120 skolēni. Pavisam nometnēs atpūtās 960 skolēni. 77% skolēni strādāja skolas ražošanas brigādēs. Neskaitot 8. un 11. — izlaiduma klases, aktīvā atpūtā bija aizņemti 90% skolēnu.» Procentuāli aktīvo skolēnu skaits bija iespaidīgs, tomēr tas savā ziņā ir atkarīgs no tā, cik brīvi skolēni spēja izvēlēties — iesaistīties kādās aktivitātēs vai ne.
Darbaudzināšana skolās izpaudās dažādi, bet tās viens no veidiem bija darbs kolhozā. Kolhozs pēc definīcijas ir: kolektīva saimniecība, kuru piespiedu veidā viensētu vietā organizēja sociālistiskajā lauksaimniecībā. Pirmos kolhozus Latvijā noorganizēja 1946. gadā. Talsu rajonā 80. gados bija desmit kolhozi. Tie aizņēma aptuveni 50% no visa Talsu rajona, kas prasīja daudz darbaspēka, bet PSRS laikā strādāt gribošu cilvēku trūka.
Vēl viens nozīmīgs audzināšanas darba aspekts
bija resursu vākšana. «Visas PSRS pastāvēšanas laiku iedzīvotāji saskārās ar pārtikas un vieglās rūpniecības preču trūkumu. Stagnācijas gados aizvien pieaugošajam un neparedzamajam preču deficītam bija vairāki iemesli. Padomju piecgažu un plānveida ekonomikas modelis bija neelastīgs, un nespēja paredzēt un apmierināt iedzīvotāju vajadzības pēc pārtikas un sadzīves precēm.» Šis arī ir iemesls, kāpēc skolēniem vajadzēja vākt izejvielu un pārtikas resursus. Lai arī tajā laikā par vides aizsardzību nerunāja daudz, tomēr liekas, ka cilvēki par vidi spēja parūpēties labāk nekā mūsdienās. Vāca makulatūru un metāllūžņus, tādā veidā arī sakopjot vidi.
Kopumā autores var secināt, ka darbaudzināšanu skolā Padomju Savienībā izmantoja vairāk kā darbaspēka palielināšanas veidu, nevis darba tikuma ieaudzināšanu. Tas būtu drīzāk jādara ģimenē. Latvijas PSR laikā Izglītības ministrija mainīja visu vispārizglītojošo skolu audzināšanas programmu, lai īstenotu partijas ideologu norādes. Darbaudzināšanu un darbu izglītības sistēmā lika vienā līmenī vai pat augstāk par pašu izglītību. Skolēnus izmantoja darbaspēka deficīta samazināšanai, bieži vien traucējot mācības, kavējot stundas.»