«Viņa gars, idejas, iedvesma dzīvo!»

Kultūra

Lai gan svinīgajam atklāšanas notikumam vajadzēja sakrist ar Aleksandra Pelēča 100 gadu jubileju šā gada 10. aprīlī, ne mazāk pacilājošs noskaņojums par A. Pelēča piemiņas plāksnes atklāšanu pie rakstnieka dzīvesvietas Dzirnavu ielā 1 bija 15. septembrī, dienu pirms Aleksandra Pelēča literārās prēmijas pasniegšanas. Tagad visiem garāmgājējiem būs uzskatāms atgādinājums, ka tieši šajā namā dzīvojis un darbojies mūsu pilsētas dzejnieks un rakstnieks.
Dainis Karols, kuram kopā ar Talsu Galvenās bibliotēkas vadītāju Viju Nagli bija gods atklāt piemiņas plāksni, uzrunā bilda, ka «dzīvē svarīgi ir kādu vietu saukt par savējo. Un Aleksandrs Pelēcis ļoti ilgstoši šo māju tā saucis…Viņš kā dzejnieks un rakstnieks prata iedvesmot, un šis pamudinājums iedvesmoties ir saglabājies vēl šodien. Es nebaidos šā vārda — viņš ir mūsu dižgars. Mūsu Talsu un Talsu novada dižgars, kurš spēj iedvesmot. Viņa gars, idejas, iedvesma dzīvo! Un tagad, kad esam klāt svinīgajā brīdī, atklājot plāksni, tas ir apliecinājums un zīme tam, ka viņa gars un idejas patiešām dzīvo, un nu ikviens varēs iet garām un redzēt, ka namā dzīvojis Aleksandrs Pelēcis.»
Svinīgajā un vēsturiskajā brīdī piedalījās arī biežs A. Pelēča mājas un ģimenes viesis Inta Metuzāle, kura dalījās atmiņās, minot, ka vairāk gan solis kopā ritējis ar A. Pelēča kundzi Ritu, bet ģimenes satikušās saietos. «Ar Aleksandra Pelēča dzeju es iepazinos jau tālajās piecdesmito gadu beigās, kad mācījos tehnikumā un dzīvoju pie Ritas. Viņa pārrakstīja Aleksandra dzejoļus lielos, lielos bloknotos, lai tos varētu saglabāt vairākos eksemplāros. Un es arī kādos brīvākos brīžos viņai palīdzēju, bet tad, kad Rita aizbrauca pie Aleksandra un tur iekārtojās, ar viņas māsu braucām uz Sibīriju pie viņiem ciemos. Tas bija interesants notikums un liels pārdzīvojums. Kad abi sāka dzīvot šajās mājās, tad mums tā kopīgā darīšana iznāca visai bieža. Aleksandrs kopā ar ģimeni arī piedalījās pilsētas apstādījumu veidošanā dendroloģiskajā parkā, stādot kokus. Tāpat viņš palīdzēja izkopt Dzirnavkalnu. Un man ļoti patika, ka Aleksandrs uzrakstīja dzejoli par ceriņu ziemas spelgonī… Tā mums pagāja tas laiks darbos un kopējās satikšanās. Mēs braucām ogot uz Rendas mežiem. Aicinājām Aleksandru līdzi, lai viņš sargā mašīnu, ko atstājām uz ceļa… Ritas dzimšanas dienās Metuzālu un Pelēču ģimenes atkal sapulcējās, un tie bija skaisti brīži. Mans brālis Jānis bija ļoti runīgs un vienmēr mācēja atrast tēmas, kas interesēja visiem, un tad visi iesaistījāmies sarunā. Mums sanāca jaukas tikšanās,» atcerējās I. Metuzāle.