Cik svarīgi saprast, ka ir labi!

Personības

Daudzpusīgā māksliniece Ima Mauriņa-Mīlgrāve, kuras saknes un dzīves pirmais posms savijies ar Kolkas pusi, uzreiz pamanāma ne tikai ar sievišķību, kas jutekliski un maigi atstājusi nospiedumus gan gleznās, gan autordarbos, bet arī ar savdabību. Arī intervija ar Imu sanākusi ne tādā formā, kā lasītāji varbūt pieraduši, jo tikšanās reizē māksliniece, jau iesākot sarunu, uzreiz teic, ka ir uzrakstījusi interviju ar sevi par sevi, jo viņai svarīgi, ka tiek atklāts tas, ko viņa patiešām vēlas pasacīt, turklāt kaut kas ierasts nepavisam nav viņai raksturīgs.
Redzot Imu un apskatot viņas izstādi Kolkā «No saknēm uz saknēm», nevar nepajautāt, no kā mantots vai kur iegūts manāmi sievišķīgais akcents gan viņas būtībā, gan darbos. Māksliniece atklāj, ka saitītes visdrīzāk var vilkt ar savu mammu, jo viņai bijusi ārkārtīgi laba gaume un izdoma. Ima šajā sakarā atminas mammas darinātos lencīšu svārciņus trešajā klasē, kad uz kabatas uzšūtas arī īpašas zemenītes.
«Es nezinu, vai tas ir apzināti vai neapzināti, bet tas ir forši! Lai gan man līdz ar to bija problēmas, jo kādiem likās, ka gribu kaut kā īpaši izcelties, bet man šķiet, ka tā jau tad bija mana būtība un sūtība, ka gribu tā, lai justos labi. Tas ir pirmais nosacījums, un tā nav ārišķība. Svarīgi ir justies labi — tā ir tāda komforta zona ar sevi,» atzīst Ima, turpinot, ka jebkurā dzīvoklī viņa vispirms skatās, kāds ir iekārtojums, jo tas ir ārkārtīgi svarīgi. «Kad man nāk ciemiņi un teic, ka es īpaši esmu pacentusies… jā, protams, es viņus gaidīju, bet tāda esmu arī tad, kad ciemiņu nav. Salieku skaisti salvetītes, skaistus šķīvjus. Man tā ir svarīga dzīves sastāvdaļa — harmonija ar sevi un vidi. Bet, ja runājam par sievišķību, tad man tā vienkārši ir. To nevar iemācīt — vai nu tā ir, vai nu tās vienkārši nav. Pie tās gan var piestrādāt un to var izkopt,» pārdomās dalās māksliniece, bilstot, ka viņai ļoti patīk sešdesmito gadu mode, kaut gan līnijas tajos laikos bijušas ārkārtīgi vienkāršas, bet tas jau sen liekas tik lieliski un romantiski un acīmredzot ļoti iekritis sirdī un gājis līdzi pa dzīves ceļu. Jautāta, vai vīra kungam ar viņu šajos jautājumos klājas viegli, Ima sirsnīgi smej, ka laikam jau ne. Viņa piebilst, ka svarīgi ir pieņemt cilvēku ar visu labo un arī to, kas varbūt nepatīk vai ir apgrūtinoši. Ima atklāj, ka dzīvesbiedrs to visu sāk novērtēt, taču tas nav noticis uzspiesti, bet gan dabīgi pats no sevis.
Cilvēks kā cilvēks, akurātums un radošums — dzīves svarīgi balsti
Ima Mauriņa-Mīlgrāve, jautāta par savas dzīves svarīgiem balstiem un vērtībām, kā pirmo min cilvēku, kas ir kā cilvēks — ar cilvēka mērķiem. «Man svarīgs ir cilvēks un cilvēcība. Cilvēks, kas ietver sevī visu kopumu. Viņš ir līdzjūtīgs un cilvēcīgs… To es saprotu ar vārdu «cilvēks». Gan attieksmē pret lietām, gan pret citiem cilvēkiem. Cilvēkam ir dots daudz vairāk nekā dzīvniekiem. Viņam dota valoda un daudz privilēģiju, lai viņš varētu pateikt. Mana vērtība ir cilvēks tādā foršā veidolā.» Bet kā otrā vērtība tiek minēta nepaviršība visās jomās. «Ja dari, tad bez paviršības. Tas attiecas arī uz attiecībām ar cilvēkiem. Es attieksmē pret sevi arī esmu ļoti prasīga… Saņēmu labas atsauksmes par izstādi Kolkā, bet tas man prasīja ļoti daudz. Es ieguldu milzīgu darbu. Tie man ir mīlestības darbi, un nesu līdzi arī atbildību. Līdz ar to man ir ārkārtīgi sarežģīti sava perfekcionisma dēļ, kas man ne vienmēr palīdz, ja nesagaidu to pašu pretī no otra. Jā, viņam ir cita doma, bet man ir svarīgi saņemt pretī to pašu. Tas man ir arī attiecībās. Ja ir labi, tad ir labi, ja nav, tad nav. Es savā būtībā esmu pietiekami pašpietiekama. Manā dzīvē tā ir izjukušas arī pietiekami foršas attiecības ar cilvēkiem vienkārši šīs paviršības dēļ. Attiecībās jābūt diviem spēlētājiem. Nevar visu laiku viens būt iniciators kādām lietām, bet otrs tikai nogaidītājs. Man tas nav pieņemami, līdz ar to cilvēki no manas dzīves atsijājušies. Man nevajag pavirši satikties… Es arī negribu būt tik kategoriska, jo cilvēcīgi jau katram kaut kas var neizdoties, bet runa ir par attieksmi. Ja tu esi, tad tu esi tā — pa īstam.»
Savukārt trešais balsts, ko min Ima Mauriņa-Mīlgrāve, ir radošums visādās izpausmēs — gan runājot par iztēli, gan visu kopumu. «Manuprāt, tieši jaunais cilvēks ar labu iztēli izies cauri visām situācijām. Viņš vienmēr būs variācijās un spēs sev atvieglot dzīvi, jo nebūs neziņas diskomforts. Vienmēr būs risinājumi, un viņš sapratīs, ka viņam nav jābūt standarta cilvēkam,» atklāj Ima, piebilstot, ka pašai nesen sanācis būt radošu cilvēku vidū un izteikt domas, kad pārējie klusējuši, kas pārsteidzis. «Uzdrīkstēties pateikt savu viedokli arī liecina par radošumu. Radošums var izpausties jebkurā lietā, arī gatavojot ēdienu. Ja nav kādas nepieciešamās sastāvdaļas, to var aizstāt ar ko citu. Svarīgi ir neuztvert to kā problēmu. Kur ir rakstīts, ka jābūt tieši tā? Svarīgi ir neielikt sevi rāmjos. Man ir radies iespaids, ka cilvēks ir ļoti nebrīvs. Redzu pat radošos cilvēkos, kas sanākuši kopā, rāmjus un bailes izteikties. Cilvēks, kas sasniedzis briedumu, saprot, ka viņam nevienam nekas nav jāpierāda. Viņš jūtas brīvi,» dzīves vieduma pērles turpina atklāt Ima, uzsverot, ka pašai vislielākais kritiķis ir viņa pati. Tāpat viņa uzskata, ka cilvēkam nav jāatvainojas un jāattaisnojas otram, ja jutis, ka dara pareizi, bet tādas atziņas nākot ar laiku.
Atslēgas, kas sniedz brīvību
Ima labprāt dalās savā pārliecībā par to, kas ļauj dzīvot harmonijā ar sevi un citiem, minot, ka nepieciešams dzīvot ar prieku. «Katru dienu vajadzētu svinēt! Runa nav par tortēm un svecītēm, bet ir jāapzinās, ka dzīvojam ļoti labi. Man ir paveicies, ka esmu dzīvojusi laikos, kad nekā nebija. Bija zilās burtnīcas, bet tagad skatos, ka viss skolai ir tik krāsains. Cilvēks vienkārši nenovērtē to, kas viņam ir. Nekas nevar būt labāks par to, kā apzināties, ka ir labi. Lielākā bēda ir tā, ka cilvēks nav atradis harmoniju ar sevi. Nav sapratis, kas pašam ir svarīgi, un nav tiecies uz to, nav bijis saskaņā. Lielākā daļa ir nemierā ar sevi, ar pasauli, tad viņi ir pagātnē, tad nākotnē. Atslēga ir atrast sevī līdzsvaru. Es saprotu, ka problēmu netrūkst, bet ir labi! Ja tikai cilvēks prastu atrast un viņam pietiktu ar to, kas ir… Otra atslēga ir iegūt sapratni par to, ka pietiek,» teic Ima, akcentējot, ka svarīgi ir arī atrast sava prieka avotu, kas patiesībā var būt jebkas, jo tad, kad ir garlaicība, tad ir arī liels tukšums. «Cilvēks jūtas slikti un ir pilnīgā diskomfortā. Ir jādara tas, kas rada prieku! Man šķiet, ka ieciklējamies un kreņķējamies par visai nebūtiskām lietām. Ir jāskatās plašāk! Un jāpaskatās tālāk par savu dzīvokli! Jā, varbūt ir cilvēki, kam problēmas sagādā piepildījumu. Viņi ģenerē jaunas idejas problēmām un no tām pārtiek. Tas jau nav nekas jauns. Cilvēks ir radošs arī šādā ziņā. Jo man ir lielāka pieredze, jo vairāk saprotu, ka vienkāršais ir unikāls. Var atteikties no liekā,» pauž māksliniece, par sevi, kā jau minēts ievadā, uzrakstot arī pati:
«Es piedzimu 1963. gadā vietā, kur pureņu košais dzeltenums neiekuļas sviestā.
Nevarētu teikt, ka nebija gotiņas. Bija Mētra, Gauja, Venta… Samti brūnaina upe plūda uz pļaviņām, bet zemes liesums smilšu graudiņos darīja savu.
Tāds stūris ar ragu pierē. Kolkasrags. Jūra un debesis pasauli dala. Ik rītu smilšu liedags uzarts. Manā pusē ne, bet Dižjūrā gan. Nemāku pateikt, kā jutos. Bija labi. Saule, jūra, kaimiņbērni, spēles kribulis, slēpiņi… Ne riteņa, ne slidu, bet ragavas gan, slēpes arī un Sīpolkalns, aizsalušais Morozova dīķis un zābaku zoles. Tā es aizzolēju — aizslidoju līdz 1. vietai ātrslidošanas mačos…
1968. gadā kristības. Kūmas — mammas māsa un brālis. Balta kleita, balta lente un prieks tik bezgalīgi liels kā horizonts. Laiks ieskrējies jau astotajā gadu desmitā gan krustmātei, gan krusttēvam. Pagājušajā vasarā gāju skolas ceļus. Krusttēvs ķidāja butes. Laiks apstājās. Omīte, Olga un Zelmiņa ķidāja butes, plekstes un lestes. Ak, svētā Lestene! Nu nesaprotu, kā ome pareizticībā, bet opis luterānis. Omes dāsnums plūst pāri šķīvja malām. Rozi balta debesmanna ar pienu. Opis mudīgi šiverē. Mazs un smalciņš, bet uz visu ķenerīgs.
Jūra skrien krastā, spēlē ķērājus. Ķeru vēju vējam matos, vējam nav matu, vējam ir vējdzirnavas.
Laiks skrien uz nākamo pieturvietu. Engure. Pasaule pilna ziedu un sajūtu. Uzgleznoju magones, un skolotājs saka: «Tās smaržo!» Man ir sešpadsmit, un es saprotu, ka mans ceļš saplūdīs ar krāsām.
Izvēlos Liepāju — Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolu
Liepāja mani sagaida ar mākoņu asarām. Raud kā negudri, un es tiem līdzi — nesaprotu, kāpēc esmu šeit. Vienīgais tramvajs ir draudzīgs un omulīgs. Un mans laiks iegūst jūras krāsu, tik siltu un pazīstamu. Mācos zīmēt, gleznot, veidot, fotografēt, izteikt savu sajūtu krāsu dzīparos. Draudzenes mamma cienā ar akāciju medu, krēmīgu un ļoti maigu, putota dzintara krāsā. Notikumi kā notiņas piepilda mani līdz malām. Un ir laiks atkal doties ceļā, bet tikai vēl mirklis Liepājas teātrī izlaiduma pasākumam. Skolas direktors Rihards Rubīns sniedz man garu, baltu rozi, un acīs asara. «No tevis iznāks kaut kas ļoti labs,» tik skarbais vīrs savas emocijas centās paslēpt baltajā rozē. Apjuku, bet turpināju ceļu tālāk. Pēc daudziem gadiem apciemoju savu mākslas skolu. Dēļu grīda tā pati, bet esmu pilnīgi cita. Un baltās domu rožlapiņas aizskrien vējā. Uz brīdi satveru tās un uzrakstu dzejoli savai Liepājai. Koncertam biļete nesanāk. Dziedāšu pati, bet… ai, labāk nopirkšu plati. Eju baznīcā, klausos par vīnakoku, bet domāju par blakussēdošā rokām, acīm, par smalko aprindu domām un somām. Sēd doma ar somu, ziedojumam nesanāk. Doma skaita naudiņas: kleita + divdesmit = vakarkleita.
Laiks tin kamoliņu tālāk. Carnikava
Gauja skrien jūrā, bet ne atpakaļ. Viļņi spēlē paslēpes, bet es savas domas jau kārtoju somā.
Mākslas akadēmija. Lielākais guvums — mani interesantie, radošie kolēģi. Starptautiskās vasaras akadēmijas ir mans īpašais laiks. Esmu kā ceļotāja laikā un telpā… mācos veidot grafiskos dzejoļus. Dzejnieks Andris Akmentiņš priekā smej par manu grafisko dzejoli «Muša nīkst brendijā» un kā paraugu piestiprina pie tāfeles. Rakstīt prieku esmu jau iepazinusi, un nelielai atkāpei gribu pieminēt žurnālista Dzintra Kolāta konkursu «Apsveikums». Biju uzrakstījusi eseju tētim 60. dzimšanas dienā. Mans vēstījums ieguva pirmo vietu, un vēl tagad klausos dāvanu — mazo rādžiņu. Vēl jauna vasara ar Pēteri Brūveri un Valtu Pūci viņu veidotajā programmā «Skaņa, ritms, dzeja». Bet lielākais piedzīvojums — vasara ar vides mākslas grupu, ko vada Lietuvas māksliniece Aruna.
Vide un objekts — līdz šim tik neapzināta pasaule.
Sapratu, ka ideju ģenerēšana ir mana būtība un sūtība. Ieceres top sasaistē ar dabu. Un tas ir tik interesanti un aizraujoši! Vērtējot darbus, Aruna saka: «Tev ir lieliski, konceptuāli objekti!» Esmu prieka pilna, jo šī forma ir tik radoša un iespējām bagāta. Un arī pēc laika tagad arvien ir idejas, ko gribētu realizēt savas pirtiņas dabas ielokā. Esmu nonākusi pie secinājuma, ka prieks ir galvenais vadmotīvs visam. Dziedātprieks, dejotprieks, ceļotprieks… Ceļotprieks ir īpašs prieks. Un savā topošajā grāmatā «Mazliet kopā… saules tuvumā» katram ceļojumam esmu veltījusi vārdu sajūtas.
Latvijas totēms ir ceļa pastnieks, kurš raksta vēstuli puteklim no putekļa un gribas vēstuli ātrāk izlasīt — būt mājās.
Par puķēm man ir īpašs stāsts. Savulaik Arnolds Burovs, izcilais leļļu meistars, uzdāvināja man savu grāmatu «Pasaka par puķu Ansi». Ņēmu to par ceļa biedru un nenobrīnīties, cik pasaule ir piepildīta ar ziedu krāsām, formām un smaržām, tik neparastām, ka var apjukt. Tā nu savā apjukumā radīju puķu seriālu.
Puķes man ir visur — gleznās, sajūtās podiņos… Vienmēr atceros Ņinas tanti, viņas kleitas ar krāšņajiem ziediem. Tā man ir bērnības pļava — tik koša, ka, pēc gadiem satiekot, samīļoju viņu un priekā pasmaidu. Šā gada 5. augustā ar baltu margrietiņu pušķi rokā viņa nāk apsveikt mani ar izstādi. Tā esmu nonākusi savā dzimtajā vietā ar ziediem rokā. No saknēm uz saknēm. Bet vispatiesākais stāsts par mani ir mana izstāde, kas bija redzama Kolkas lībiešu saieta namā. To veltīju savai bērnības dzimtai un Kolkas ļaudīm. Jutos patiesi gandarīta, ka esmu šeit, zilo zvaniņu kāpās un cilvēku siltajā aizvējā.»