Runāšanas zelts

Viedokļi

Vai atceraties seno sakāmvārdu «Runāšana sudrabs, klusēšana — zelts»? Bieži patiesi nākas piedomāt: «Labāk būtu paklusējis!» Tad, kad runāšana sagrauj priekšstatu vai cerību par kādu amatpersonu kā lietu zinātāju, kā speciālistu, īsā brīdī pazudina iedomātu un cerētu inteliģenci, kad simpātiska āriene valodā nodod iekšēju neglītumu. Valoda, tās stils ir katra cilvēka identitātes iezīme. No tās var spriest par audzināšanu, zināšanām, attieksmi pret līdzcilvēkiem.
Tad kāpēc ar sakāmvārdu, kura izcelsme esot meklējama pirms tūkstošiem gadu, brīdina klusēt? Iespējams, tam ir vēsturisks skaidrojums. Senatnē nerunīgums nodrošināja iespēju saglabāt dzīvību. Skaņas varēja nodot atrašanās vietu, kas senākajās sabiedrībās, kad pa laikam apmetnēm uzbruka bruņoti laupītāji, bija nepārprotams dzīvības drauds. Iespējams, spēlītei «Ko mēs, bērni, darīsim, pelnu putru vārīsim, kurš to pirmo vārdiņu teiks, tas to putru izēdīs», mērķis bija ne tikai nomierināt bērnus, bet arī trenēt, ieaudzināt klusēšanas prasmi. Pretī runāšana, vispār izteikšanās varēja nepatikt vadoņiem, kam sekotu amata un pat galvas zaudēšana. Lasot padomju laika represiju lietas, nākas secināt, ka «izrunāšanās» varēja būt pamats cietumsodiem. Arī mūsdienās pārāk daudziem «vadonīšiem» trauksmi rada ikkatrs iebildums viņu rīcībai. Padoto klusēšana ir komfortabla, rada ilūziju par piekrišanu, varbūt arī varas apziņu, jo neviens neiebilst pat nejēdzīgām un nelikumīgām lietām.
Runāšana vienmēr ir risks, jo ikkatru vārdu, jēdzienu, katrs saprot pa savam. Bieži vien cilvēki runā garām viens otram, nesaprotot, nepanākot vēlamo. To gan vēl grūtāk sasniegt ar klusēšanu. Ja nu vienīgi ar dažās ģimenēs ierasto «nerunāšanas stratēģiju», kad strīdu un dusmu dēļ stundām un pat dienām tiek pārtraukta verbāla komunikācija. Tādu situāciju psihologi, lai cik arī dīvaini nešķistu, raksturo kā agresiju. Tātad, klusēšana var būt ne tikai miera, bet arī ietekmēšanas līdzeklis, varas izrādīšana, atmiņā atsaucot pēc angļu rakstnieka S. Moema darba «Teātris» uzņemtās filmas varones Džūlijas Lambertes piesaukto klusēšanas pauzi.
Kā tad ar vārdiem mūsdienās, komunikācijas, informācijas sabiedrībā? No vienas puses, noteikti var apgalvot, ka runu ir par daudz. Katrs, kuram nav slinkums paglaudīt telefonu vai paklabināt datora taustiņus, var «runāt» daudz un daudz par daudz. Anonimitāte mušas padara par ziloņiem, bailīgus žurkulēnus — par tīģeriem. Jo iespējams uzmest vienu vārdu mēslu čupu vienam, otru — citam, citiem vārdiem — izbaudīt šķietamu varu, nesodāmību. Ar vārdiem cilvēkus var nogalināt — fiziski un garīgi. Vai tas nozīmē, ka labāk pēc iespējas biežāk izmantot paklusēšanas iespēju? Noteikti ne. Jo vārdi spēj iedvesmot. Atzinību izsaka vārdos, pateicas ar vārdiem. To gan, īpaši tuvākajiem, nedrīkst taupīt. Jo pārāk bieži izrādās, ka paldies var nosūtīt vairs tikai domās.
«Feisbuks» reiz «izmeta» Sokrātam piedēvētu atziņu — runāt kaut ko par citiem drīkst tikai izsijājot trīs sietiem: ja ir pārliecība par sakāmā patiesumu, patīkamību un jēdzīgumu (vai tas kaut ko mainīs). Šķiet «pasaules gudrākā filozofa» vārds pamācībai pielikts tikai lielākai uzticamībai, svaram. Tieši viņa filozofēšanas metode un mērķis bija parādīt, ka neko nevar uzskatīt par pastāvīgu un nemainīgu. Tātad, ir tikai patiesā skatu punkti, patiesais drīz var kļūt nepatiess. Katrs sevi, ne skatītājus cienošs televīzijas seriālu scenāriju autors «izpaudīsies» vismaz vienā «liktenīgajā epizodē», kad pilnīgi neloģiskā veidā samežģās galveno varoņu attiecības, jo acīmredzamais nemaz nav patiess. Mūsu acis mūs var pievilt, ausis un citas maņas arī. Īpaši jau laikmetā, kad ierasts izklaidēties ar fotošopiem, skaņas pārveidošanu utt. Kas ir patīkams? Censties citiem teikt tikai labu — tas skan cēli, bet vai pareizi? Tā ātri var nonākt lišķības un pieglaimības purvā. Varbūt labo vārdu teikšana, uz ko tik ļoti aicina mūsdienu psihologi, ir vajadzīga teicējam. Lai sevi paslavētu — kāds es labs — pateicu labus vārdus. Par mirušajiem labu vai neko, dzīvajiem vajadzīga arī palīdzība sevis pilnveidošanai. Tā iespējama, saprotot savas problēmas, saņemot kritiku. Tā gan nekad nav komfortabla. Kurš gan teicis: nepatīkama atzinība vai patīkama kritika?
Un, galu galā — par iespēju kaut ko mainīt. Nezinu, vai tas padomju mantojums, latviešu neuzņēmība vai kas cits, bet pārāk daudzi nevēlas kaut ko ietekmēt, pat labi saprotot notiekošā absurdumu, muļķīgumu, nejēdzību. Klusē par labi redzamu vadītāju neizdarību kādā iestādē, jo taču tur jāstrādā, klusē par neprofesionālu rīcību citur, jo neies taču ko sliktu teikt par pazīstamu cilvēku, ka tik neapvainotu! Varbūt palīdzētu ikdienas atkārtošana: rīcības kritika nav personas kritika. Kritizē nevis cilvēku, bet neprofesionalitāti, neatbilstību amatam. Diemžēl bailes kādu aizvainot novedušas pie tā, ka mums ir pa pilnam «labu cilvēku» neatbilstošos amatos. Labs cilvēks tomēr nav profesija. To taču amatu konkursos un iepirkumos neraksta īpašā ailītē, nepiešķir par to «bonuspunktus». Izvēloties «mīļā miera labad» teikt tikai labu vai neko, patiesībā izvēlamies nodarīt ļaunu konkrētajam cilvēkam, liekot domāt, ka viss kārtībā, tādā garā var turpināt, izvēlamies ļaunu sabiedrībai, kas neattīstīsies, stagnēs. Lietas nemainās pašas no sevis, kādam ir tās jāietekmē. Apzinoties, ka runā kādam nepatīkamas lietas, visbiežāk tomēr cilvēki izvēlas teikt to, kas viņiem patiešām sāp, rūp. Nenosodiet kritizētājus, viņi deg, nevis gruzd! Dzīvojam demokrātiskā sabiedrībā, kurā ne tikai drīkst brīvi runāt, bet arī tas jādara.
Šodien klusēšana ir sudrabs, bet runāšana zelts.