«Riski ir saskatāmi, aptaustāmi un identificējami»

Izglītība

Lai laikus identificētu izglītojamos ar risku pārtraukt mācības un sniegtu personalizētu atbalstu, Talsu novada vidusskola ir aktīvi iesaistījusies Izglītības kvalitātes valsts dienesta īstenotajā Eiropas Sociālā fonda projektā «PuMPuRS». Projekta galvenais mērķis ir radīt visaptverošu mehānismu, kas veido atbalstošu un iekļaujošu vidi. Lai noskaidrotu, kā to izdevies īstenot Talsu novada vidusskolā, kas iepriekš bija pazīstama kā Talsu novada vakara un neklātienes vidusskola, tikāmies ar iestādes direktori Danu Kalašņikovu un projekta individuālo atbalsta plānu izstrādātāju — sociālo pedagoģi Anitu Rūtenbergu.
— Pastāstiet nedaudz vairāk par projekta gaitu!
A. R.: — Mēs esam vieni no pirmajiem, kas iesaistījās šajā projektā — šobrīd dalībnieku skaits mūsu skolā ir pieaudzis līdz 30 audzēkņiem. Tā kā pamatizglītība mūsu valstī ir obligāta, veiksmīgi sastrādājamies ar sociālajiem dienestiem. Ņemot vērā, ka vidējā izglītība nav obligāta, daudzi skolēni šajā vecumposmā strādā un ļoti bieži izvēlas pelnīt naudu, nodrošināt ģimeni un pamest mācības. Projekta konsultatīvā atbalsta sniedzēji — mūsu skolas skolotāji — dara visu iespējamo, lai skolēns varētu darbu apvienot ar mācībām. Zvanām, veicam pārrunas, motivējam, aicinām, palīdzam, plānojam laiku un ieguldām milzīgu darbu. Arī skolas direktore ir viena no konsultatīvā atbalsta sniedzējiem, kura šo procesu pārzina un spēj to novērtēt.
D. K.: — Lai projekts veiksmīgi tiktu realizēts, ir jābūt ārkārtīgi saprotošiem, pretimnākošiem un gataviem pieņemt atšķirīgas situācijas. Nereti ir tā, ka atnāk skolēns ar zemu pašvērtējumu un viņam šķiet, ka viņš neko nevar un nemāk. Nepieciešamie soļi ir skolēna izpēte, tālāko darbību noteikšana, grafika sastādīšana, dienas plānojums pa stundām, pa minūtēm, bet vispirms mēs šādā situācijā nodibinām saikni ar skolēnu, iegūstam uzticību. Mūsu skolas pluss ir tāds, ka esam maza skola un mēs pazīstam savus audzēkņus. Pie mums skolēni jūtas kā mājās — varam uzrunāt vārdā, kopīgi padzert tēju — uzsvars ir uz cilvēcisko faktoru. Sniegt atbalstu ne vienmēr ir viegli un ne vienmēr var paredzēt, kā situācija izvērtīsies, — pārsvarā skolēni, kuri nonāk projektā, ir ar smagu pieredzi, ar problēmām ģimenē, ar veselības problēmām un daudz ko citu. Es augstu novērtēju to, ka mums ir šāds projekts, jo liela daļa skolotāju līdz šim ir darbojušies pēc sava entuziasma, pēc savas iekšējās sajūtas un pārliecības. Pozitīvi ir arī tas, ka Izglītības kvalitātes valsts dienests organizē apmācības un mums tiek sniegts atbalsts supervīzijās un mācībās. Nupat augustā bija divu dienu apmācības visam skolas kolektīvam — gan konsultatīvā atbalsta sniedzējiem, gan skolotājiem, kuri vada mācību priekšmetu konsultācijas.
— Kā laikus identificēt mācību pārtraukšanas riskus?
A. R.: — Viens no resursiem ir skolēns — audzēkņi daudz ko pasaka paši. Arī sociālie dienesti mums sniedz informāciju. Tālāk tiek veiktas pārrunas gan ar klases audzinātājiem, gan skolēniem, un pēc pirmajām divām nedēļām var saprast, kuriem skolēniem šo atbalstu vajadzētu sniegt. Riski ir saskatāmi, aptaustāmi un identificējami. Protams, ir jābūt zināšanām un pieredzei, lai to visu pamanītu.
D. K.: — Mums skolā ir ļoti laba psiholoģe, kura atbalsta ne tikai skolēnus, bet arī kolektīvu. Uzskatām, ka jaunietim nav jārisina problēmas vienam pašam. Mēs nākam kopā, runājam ar sociālo pedagogu, runājam ar psihologu, mācību pārzini un meklējam risinājumus. Tas ir komandas darbs.
— Kādi preventīvie pasākumi tiek veikti, lai novērstu šos riskus?
A. R.: — Lai mācību process netiktu pārvērsts par nemitīgu konsultatīvo darbu vai ārpusstundu nodarbību apmeklēšanu, cenšamies plānot darbu. Vecāki tiek informēti, iesaistīti, un kopīgi izvirzām mērķus. Vidusskolā liekam akcentu uz to, ka cilvēks ir pieaudzis un viņam pašam jāpieņem lēmumi. Pamatā ļoti daudzām problēmām ir nespēja pieņemt lēmumus un izdarīt izvēli.
— Cik liela loma šajā jautājumā ir skolai un cik liela — izglītojamo vecākiem?
A. R: — Ģimenei, vecākiem ir svarīga loma bērna izglītības procesā. Ļoti labi varam redzēt modeli, kāds ir ģimenē, jo vairāk vai mazāk tas tiek pārnests uz skolas vidi. Ar tiem skolēniem, kuriem ir veiksmīgāks ģimenes modelis, ir vieglāk strādāt, bet diemžēl daļa vecāku domā, ka viņu bērniem mājās viss ir kārtībā un problēmas ir tikai skolā.
— Kā notiek sadarbība un informācija apmaiņa ar pašvaldību?
A. R.: — Sadarbojamies ar projekta koordinatori Daigu Feldmani un sociālajiem dienestiem. Šī sistēma strādā. Skolēniem, kurus ietekmē ekonomiskie riski, tiek nodrošināta ēdināšanas pakalpojumi un atmaksāts transports.
D. K.: — Ir problēmas, kurās skolai nebūtu jāiesaistās, bet reizēm mums neviens nejautā, mēs paši sev nejautājam — vajag vai nevajag, vienkārši ejam un darām. Ja jaunietis, kurš bieži maina skolas, iestājoties mūsu skolā, mācības turpina un to absolvē, mums ir liels gandarījums.
A. R.: — Skolu maiņa ir viens no riskiem. Cenšamies sniegt atbalstu un panākt uzticēšanos. Ja nav uzticēšanās, nav arī tālākas sadarbības. Runājot par sociālo jomu ģimenē, ja tā nav sakārtota, skolēns nespēj sēdēt klasē un uztvert zināšanas. Domas ir citur, tāpēc rīti sākas ar «labrīt», tēju, kafiju un izrunāšanos. Darām visu, lai mācību process būtu veiksmīgs.
— Kā projekts tika īstenots attālinātā mācību procesa laikā? Kas sagādāja lielākās grūtības?
A. R.: — Strādājām tiešsaistes platformā «Zoom», zvanījām un rakstījām. Daudz palīdzēja telefonsarunas — tika apzinātas problēmas un rasti risinājumi.
D. K.: — Šim projektam nav darba laika. Ir jautājumi un problēmas, kas ir saistītas ne tikai ar mācību procesu. Dažkārt risināt problēmjautājumus ir grūti un mums pašiem vajag atbalstu citam no cita, no psihologa. Tā ir sadarbība un uzticēšanās. Mēdz būt arī tā, ka nomainām konsultatīvā atbalsta sniedzēju, ja neizveidojas pozitīva sadarbība. Nav tā, ka mums viss izdodas, mākam atzīt arī neveiksmes.
A. R.: — Daudziem attālinātais mācību process nepatika. Sākumā bija liela pretestība, jo daļa audzēkņu neprot mācīties attālināti. Viss notika pārāk strauji, un skolēni netika tam sagatavoti. Sapratām, ka audzēkņiem jādod īsi un konkrēti uzdevumi. Tad, ja ir daudz uzdots, skolēns izvēlas nedarīt neko. Centāmies sabalansēt šo sistēmu.
D. K.: — Tas bija grūti un sarežģīti, bet bija arī ieguvums — skolotāji iemācījās tiešsaistē vadīt konsultācijas. Tās tika ierakstītas, līdz ar to palika materiāls turpmākajam mācību procesam. Šogad savlaicīgi gatavojamies līdzīgam scenārijam.
— Ar kādiem izaicinājumiem ikdienā nākas sastapties?
A. R.: — Izaicinājumi ir katru dienu. Viens no tiem ir atbildības trūkums. Protams, cenšamies novērst arī šo risku. Vieglāk ir strādāt ar tiem skolēniem, kuri dzīvo pilsētā vai tās tuvumā. Zvanām, aicinām, bieži pamodinām pirms stundām… Audzēkņi ne vienmēr ievēro vienošanās laikus. Mācām skolēniem plānot laiku, dienas režīmu un būt atbildīgiem. Mēnesī darbojamies arī vienu sestdienu — tā ir diena, kad skolotāji strādā arī ar projektā iesaistītajiem audzēkņiem. Paldies supervīzijām, kas brauc pie mums un māca atpazīt riskus! Mūsu gadījumā veiksmes stāstu ir vairāk. Izlaidums bez asarām nav izlaidums. Emociju ir ļoti daudz — darījām, veicām, bīdījām, stumdījām, atbalstījām… Trūkst vārdu, lai raksturotu, kā šis process norit ikdienā.
— Uzsākot jauno mācību gadu, esat nomainījuši nosaukumu. Tuvākajā nākotnē gaidāmas vēl kādas pārmaiņas?
D. K.: — Sākot ar 2020. gada 1. septembri Latvijā tiek reorganizēta izglītības sistēma. Šobrīd Latvijā ir vai nu vidusskolas, vai ģimnāzijas, arī Talsu novada pašvaldība pieņēma lēmumu, ka ar 1. septembri mainīs skolas nosaukums — esam Talsu novada vidusskola, kas turpina realizēt neklātienes programmas ar iespēju pieaugušajiem skolēniem mācīties attālināti. Turpinām strādāt tāpat kā līdz šim, tikai skolai ir jauns nosaukums. Milzīgs izaicinājums skolas vadībai un visam skolas kolektīvam ir arī jaunais izglītības saturs «Skola 2030», kam gatavojāmies jau savlaicīgi. Lai arī nebijām pilotskola, metodiskais darbs tika sistemātiski un mērķtiecīgi organizēts. Šogad mainījās arī vērtēšanas kārtība — domājām par to, kā nepārslogot skolēnus un paņemt vajadzīgo, neradot milzīgu pārslodzi. Te vietā ir mans mīļākais teiciens — mazāk ir vairāk.
A. R.: — Liels akcents tiks likts uz pierakstu veidošanu — prasmēm atrast, saprast un pielietot. Līdzīgi strādājam arī projektā — palīdzam audzēkņiem izdzīvot skolas laiku, lai viņi turpmākajā dzīvē būtu veiksmīgi.