Jo lielāks kuģis, jo nopietnāka peldēšana

Ļaujiet man runāt

Lai gan septembris parasti ir ražas laiks, kad ieraugām pavasarī zemītē iesētās sēklas, ir kaut kādi lauki, kuros jau gadiem ilgi, lai ko tur sētu, saaug usnes un dadži, arī pa kādam latvānim, kas nav sezonāli, bet zaļo visu cauru gadu. Bija reiz tāds dikti romantisks krievu meldiņš, kurā bija vārdi, ka labprāt pieliktu punktu, bet atkal sanācis komats. Un tas šoreiz nav stāsts par nopelto mūsu Talsu novada domi, bet gan par mums pašiem. Neesmu no šerpajām kundzītēm un nemīlu ķengāšanas un kašķus, bet man patīk ar vēsu prātu, tīri cilvēciski saprast notiekošos procesus, kādus gājienus, izdarot secinājumus. Un es vienmēr cenšos cilvēku kļūdas nepersonificēt ar pašu cilvēku. Nesaukt cilvēkus viņu kļūdu vārdā — tas šķiet ļoti būtiski, lai saglabātu veselo saprātu tad, kad šķiet, ka trakāk nemaz nevar būt. Piemēram, kad palasīju ierakstus sociālos tīklos par Talsu Valsts ģimnāzijas direktoru un domes deputātu Sebra kungu, palika skumji. Nu lādzīgs un bezgala pacietīgs cilvēks, kurš pat spriedzes pilnos brīžos saglabā mieru un neuzsprāgst, un prot uzklausīt, kas mūsdienās ir tik deficīta īpašība. Zinu, jo pašas bērni ir mācījušies tieši šajā mācību iestādē. Un nu uztaisīta ažiotāža, ka pie mūsu vecās labās «Kursiņas» ir uzraksts, ka tajā nebaro Talsu Valsts ģimnāzijas skolēnus. Kā tad var barot, ja līgums noslēgts ar citiem ēdinātājiem? Tas jau skaidrāks par skaidru! Un kādi izsaka neapmierinātību, ir nikni, bet kāds vecāks izņēmis savu atvasi vai atvases no Talsu Valsts ģimnāzijas, jo viss notiekošais un pašreizējā mācību procesa organizēšana esot murgs. Tā taču mūžam senā dziesma! Tādu esmu dzirdējusi arī par Talsu Kristīgo skolu un Talsu 2. vidusskolu. Bieži atrodas kāds, kuram kaut kas ļoti, ļoti nepatīk, un, ja tā, tad tas nepatikas objekts ir melnāks par melnu. Antipātiju ziņā esam diezgan kategoriski. Nu, ja biji vīlies un sašutis, tas ir saprotami, bet, vai ar bērnu izņemšanu no mācību iestādes tas tā arī nevarēja palikt? Tie pārējie simti, kas mācās, ir citās domās vai arī labākas nākotnes vārdā valdās un turas rāmjos. Zinu mammu, kura izmisīgi gribēja, lai viņas bērns mācās tieši šajā skolā. Diemžēl nepaspējusi laikus pieteikt atvasīti pirmajā klasē, tādēļ bija jāmeklē cits variants. Un cik priecīga viņa bija, kad stāstīja, ka tomēr bērns ticis uzņemts, tas nekas, ka skolai remonts.
Protams, katram ir sava pieredze, bet, vai tāpēc vajag ķengāšanu, ar jautājumu: «Sebri, par ko lai jūs ciena?» Vai tad cieņa ir kaut kas pelnāms? Manuprāt, cieņa ir viena no cilvēcības pamatelementiem. Tāpat kā morāle. Tā vai nu ir, vai nav. Cieņa pret cilvēku kā dzīvu būtni — tā ir kā elpošana. Bet šajā gadījumā atkal jūtami tie nelabie pipari, kad vienam gribas savās dusmās otru norakt bez jebkādas izpratnes par to, cik patiesībā viss birokrātiskais aparāts un plānu īstenošana ir sarežģīts pasākums, un, jo lielāks kuģis, jo nopietnāka un smalkāka peldēšana. Skolai pēc uzpucēšanas prasījās jau sen, un, kad beidzot tas notiek, tad atkal visādi zemūdens akmeņi. Jā, ir bezgala neērti, ir muļķīgi, ka bērni izmētāti malu malās, par to jau nav runas. Bija kļūdas, un tās noteikti arī būs nākotnē, un visu visdrīzāk varēja citādāk, bet ir tā, kā ir. Pēc mazāk nekā pusgada būs kaut kas skaists un baudāms. Nebūs vairs netīkamā laika zoba nospiedumu.
Mīļie, turieties! Jā, ģimnāzijas skolēniem un vecākiem gandrīz vai otrais kovids, tikai ar citiem pārbaudījumiem, bet novēlu izturēt un saprast to, ka neviens jau no rīta neceļas ar domu, ko labu lai izdara, lai visiem būtu slikti.

Maigiņa