Uz pjedestāla zemākā pakāpiena

Viedokļi

Pēdējā laikā daudz esmu domājusi par spēju, kas mūsdienu sabiedrībā daudziem varētu šķist ne pārāk aktuāla. 21. gadsimtā, kad saulītē tiek celtas tādas rakstura īpašības kā mērķtiecība, pašpārliecinātība un drosme, kas pašas par sevi nav nekas slikts, iecietība un piedošana lēni, bet nepārprotami noslīd uz pjedestāla zemākā pakāpiena. Piedošana nereti tiek uzskatīta par vājuma pazīmi, aizmirstot, ka tikai piedodot iespējams kļūt patiesi brīvam.
Pāridarījuma veidi mēdz būt dažādi — no smagiem noziegumiem līdz pat sīkiem ikdienas ķīviņiem. Bieži vien tieši sīkumi kļūst par lielāko klupšanas akmeni, kas cilvēku nemanāmi ierauj vietā, no kuras izkļūt var tikai caur piedošanu. Ironiski, bet brīžos, kad ar naidu lūkojamies uz otru, cenšoties sevi pasargāt, cieš nevis otrs, bet ciešam mēs paši. Jāņem vērā, ka arī mēs neesam bez grēka un bieži otram pasakām to, ko vēlāk nākas nožēlot. Diemžēl brīdī, kad skaitām otra pārkāpumus, nereti aizmirstam par savējiem. Lai arī kāda būtu situācija, mūsu uzdevums ir atrast sevī spēku, lai piedotu. Sevis pašu dēļ. Psiholoģe Vineta Drāzniece uzsver, ka piedošana vispirms ir mīlestība pret sevi. Tas nenozīmē egoismu, bet gan spēju iziet ārpus sava ego — būt brīvam, mīlēt cilvēkus un dzīvi. «Piedošanas aisberga zemūdens daļa nereti slēpj bīstamas prāta vētras, baisus emociju un kaislību viļņus, kas ietekmē gan cilvēka veselību, gan likteni. Dzīvojot sabiedrībā, mijiedarbojoties, mēs mēdzam būt paštaisni, konfliktēt un cits citu sāpināt. Sagādātās ciešanas savukārt rada naidu, dusmas, vēlmi atriebties, liekot ciest pāridarītājam. Šādi rīkojoties, zaudētāji esam paši: turot/audzējot naidu, dusmas, aizvainojumu, cilvēks tiek pārpildīts ar negatīvām domām, enerģiju, kas saēd emocionāli un ar laiku arī fiziski. Dusmu, aizvainojuma un naida pārņemtā cilvēka ego parasti ir tik liels, ka viņš nevēlas analizēt un saprast, kāpēc nonācis šādā situācijā un cik liela ir viņa paša atbildība par notikušo.»
Ne reizi vien vārds «piedot» tiek jaukts ar vārdu «aizmirst». Patiesībā vienojošais posms šo vārdu starpā ir gaužām niecīgs. Ar laiku notikušais izbalēs un to būs grūtāk saskatīt, bet tas nenozīmē, ka līdz ar piedošanu notikušais tiks aizmirsts. Ir muļķīgi gaidīt brīdi, kad atmiņas pagaisīs, un tikai tad atbrīvot sevi no emocionālā cietuma, kurā paši sevi esam ieslēguši. Šajā sakarā man prātā nāk Viljama Pola Janga romāns «Būda», kurā autors dalās atklāsmē par to, kā darbojas Dievs. «Piedošana, pirmkārt, ir vajadzīga piedevējam, tā atbrīvo tevi no tā, kas saēd tevi dzīvu, kas nokauj tavu prieku un tavas spējas mīlēt neierobežoti un ar visu sirdi.»
Mūsdienās par vērā ņemamu spēlētāju ir kļuvušas arī emocijas. Cilvēks, kurš pārlieku paļaujas uz savām emocijām, kļūst par to vergu. Dažkārt tā vietā, lai koncentrētos uz emocijām, mums jākoncentrējas uz veselo saprātu un sirdsapziņu. Lai arī 21. gadsimtā emocijas ieņem vadošu lomu un mēs tiekam aicināti tiekties tām pretī, visa pamatā ir veselīgs līdzsvars. Ir skaisti, ja mēs konkrētos dzīves brīžos varam tās izbaudīt, bet tas nenozīmē, ka mums jāļauj tām plesties plašumā. Reizēm mums jāsaprot, ka lielāka vērtība ir iekšējam mieram…