«Kā teica Sprīdītis — es iešu un iešu»

Personības
Mūzikas skolotāja, koncertmeistare, komponiste, kura aranžē skaņdarbus, dzied un spēlē, tāda ir vandzeniece Vita Bērziņa. Viņa ir pamanāma katrā pagasta rīkotajā kultūras pasākumā, jo mierā nosēdēt nevarot. Dažādā Vita — tā pati par sevi viņa saka.
Ar Vitas gādību vēl augusta otrajā pusē mīļš atvadu sveiciens sūtīts tagad slēgtajai Vandzenes pamatskolai, kur viņa nostrādājusi 17 gadus, bet mēneša izskaņā — sveikta pirmsskolas izglītības iestādes «Zīlīte» vadītāja Selga Moldavčuka, kura amatā aizvadījusi 47 ražīgus darba gadus. Šos pasākumus vērojot, nevarēja nepamanīt aktīvo Vitas rosīšanos pie skaņu pults, klavierēm un ar mikrofonu rokās gan dziedot, gan piedaloties teatrālā uzvedumā. Pirms jaunā mācību cēliena ir mazliet laika aprunāties arī ar mums.
Dziedāsi kā krustmāte Lienīte
Vita dzimusi, uzaugusi Rīgā, mācījusies 49. vidusskolā. Galvaspilsētā arī pavadīti pirmie 20 dzīves gadi. Ģimenē bijušas divas māsas. Mūzika jau no mazotnes iemīlēta, un mamma ne reizi vien teikusi, ka reiz Vita dziedās kā krustmāte Lienīte, kas tolaik skatītājus uzrunāja no televīzijas ekrāniem.
«Mamma mēdza teikt, kad es izaugšot, būšot kā krustmāte Lienīte — strādāšu bērnudārzā un dziedāšu. Lai gan domu, ka reiz varētu klasei priekšā stāvēt un skolēniem kaut ko stāstīt skolas laikā nebija. Man bija skaidrs, ka skolēni man knopkas uz krēsliem neliks un neapcels, jo bieži skolā tā arī notika,» viņa smejoties bilst. Tomēr pēc vairākiem gadiem augstskolas diplomā rakstīts — mūzikas pedagogs un pasākumu organizētājs. Lai gan skolēni knopkas uz krēsliem neliek, ar jauniešiem gan iesaistījusies dažādās trakulībās. Kurš vēl ļaus sevi klašu iesvētībās nosmērēt ar mežrozīšu asumiņiem, ielikt vannā un palaist no trešā stāva pa kāpnēm!
Lai kādreiz teiktu ko teikdams, dzīvē vienmēr notiek tā, kā jānotiek: māsa izvēlējās medicīnu, Vita palika uzticīga mūzikai. «Pie klavierēm jūtos kā zivs ūdenī. Vēlme vienmēr bijusi apgūt ģitāras spēli, bet līdz šim tas nav izdevies. Tāpat akordeona spēlēšana nav sveša, arī uz vijoles māku šo un to nočīgāt, pa bungām ir uzsists,» atklāj Vita. Taču pamatu pamats esot klavieres, un, kā pati saka — ir melnbalto taustiņu pavēlniece.
Interesējoties, vai ģimenē ar mūziku kādam bijusi saistība, viņa stāsta, ka tēvs dziedājis VEF korī, bet vecaistēvs Cēsu pusē agrāk izgatavojis vijoles. Viena no tām Vitai joprojām saglabājusies. Muzikālais talants varētu būt tieši no viņa, jo kā gan tolaik, kad moderni skaņu rīki un pārbaudītāji tik plaši nebija pieejami, varējis tik skanīgas vijoles uztaisīt! Arī Vitai esot līdzīgi — atliek tik skaņas sadzirdēt, kad tās veiksmīgi jau tiek spēlētas ar klavierēm!
Skolas gados un arī tagad nekur nav zudusi interese par šūšanu, zīmēšanu un dažādu pasākumu organizēšanu. Bijušajā Vandzenes pamatskolas mūzikas klasē pie sienas ir skaists no papīra veidots dekors un pašas zīmētas notis. Tapušas somiņas, spilventiņi un citas skaistas lietas, kā arī neskaitāmi skatuves tērpi. Vita sarunā atzīst, ka viņai svarīga esot vide, kurā atrodas un strādā, lai tā būtu skaista un sakopta. Šie darbi topot no darba brīvajos brīžos, kas ļauj uz āru izlauzties citādam radošumam. Tas ir veids, kā atiet no ikdienas domām un pienākumiem.
No Rīgas puses dzīves līkloči lēnām, bet veda Kurzemes virzienā. Sākumā aktīva darbošanās bijusi Tukuma pusē, līdz pirms 17 gadiem ceļš atvedis līdz Vandzenei. «Tolaik pagasta vadītāja bija Iveta Jansone, kura darīja visu, lai speciālistam būtu nodrošināts nepieciešamais, kas saistīts gan ar dzīvesvietas, gan darba ierādīšanu. Iveta bija tā, kura jautāja, kas vēl nepieciešams, lai veiksmīgi uzsāktu darbu un iedzīvotos,» viņa stāsta. Vandzene kā vieta jaunajai sievietei bijusi sveša, arī šeit esošie cilvēki nepazīstami. Taču par to nebija laika domāt. Skolā un bērnudārzā sākusi strādāt par mūzikas skolotāju, izveidojusi popgrupu «Zemenītes», kurai tagad ir jau ceturtais sastāvs. Pēc šeit pavadītajiem darba gadiem viņa atzīst, ka pagastā dzīvo atsaucīgi cilvēki. «Vienmēr, kur esmu gājusi un palūgusi, nekad nav atteikts. Līdzīgi ar jauniešiem. Mums pat ir savs sakāmais — darām to! Jaunieši ir klāt, un gatavi palīdzēt,» izskan sacītais. Viņa neslēpj, ka aktīvā darbošanās ļāvusi daudz ātrāk iekļauties un iepazīt šā pagasta cilvēkus.
Vietējie dimantiņi
Vandzenes pagasts var lepoties ar aktīvu kultūras dzīvi. Arī Vitas devums šajos gados ir vērā ņemams. Vairāku gadu garumā tautas namā notiek pasākums «Dziesma visām paaudzēm», kurā aktīvi iesaistās un palīdzīgu roku sniedz arī skolotāja. «Tas ir tautas nama vadītājas Daces veidots pasākums, un jebkurš tajā var nākt un dziedāt. Visi tiek atbalstīti. Kad tad, ja ne šādās reizēs! Citam tā ir pirmā iespēja kāpt uz skatuves, citam labs treniņš nākamajām uzstāšanās reizēm. Man vienmēr svarīgi bijusi iedzīvotāju iesaiste pasākumos. Arī jauniešu, lai tie parādītu savus talantus. Iespējams, kādam tas ir pirmais solis uz skatuves, iedrošinājums parādīt savu talantu,» uzskata Vita un piebilst, ka viņai ir jaunieši, kuri ne tikai spēlē konkrētus mūzikas instrumentus vai dzied, bet arī sēž pie skaņu pults, raksta dziesmas un citādi radoši izpaužas. Tas jauniešiem ir tikai ieguvums.
Pirms diviem gadiem pašas vadītajai popgrupai «Zemenītes» nosvinēta 15 gadu jubileja, kad uz skatuves sanākuši bijušie un esošie audzēkņi, kopskaitā ap 50. Pirms astoņiem gadiem grupa ierakstīja arī disku «Jo ir». Tajā dzirdamas arī Vitas sarakstītās dziesmas. Tiesa, disks nav pieejams plašam cilvēku lokam, bet vairāk tā ir piemiņa dalībniekiem un sponsoriem. Pēdējos gados kopā ar bērnudārza kolektīvu veidotas Ziemassvētku izrādes. Tās bijušas vairākas: par trīs sivēntiņiem, Kraukšķīti un pieciem kaķiem.
2018. gadā Anču birzī izskanēja deju uzvedums «Ripo Rausis», kurā bija iesaistīti visi pagastā dziedātgribošie un dejotgribošie iedzīvotāji. «Padzirdēju mūziku, un man jau nāca vīzija, kā visam vajadzētu izskatīties, kas ko dziedās un vilks mugurā. Tad man vajag kādu, kas palīdz visu pierakstīt, lai izdomātais nepazūd,» saka mana sarunu biedre.
Kopā ar tautas nama vadītāju Daci un popgrupas bērniem veidotas muzikālās izrādes. Tādas bijušas «Brīnumainais pasaku mežs», «Ziemassvētku vilcieniņš», popgrupas desmit gadu jubilejas izrāde «Sunītis Pifs». Izrāde «Sūnu ciems» izrādīta arī Talsos kultūras darbinieku svētkos, un tajā iesaistīti gan skolas vecuma bērni, gan popgrupa, gan aerobikas grupa «Afrodītes».
Vīrusa «Covid-19» dēļ šogad nenotika vēl kāds rūpīgi plānots pasākums. Bija iecerēts noorganizēt savus pagasta dziesmu un deju svētkus, lai parādītu, ka, neesot klāt lielajos dziesmu svētkos, vietējos cilvēkos ir spēks. «Jāspodrina vietējie dimantiņi, kas tepat blakus» uzskata Vita. Varbūt, dodot kādam šādu iespēju izpausties, nākotnē dimantiņš spīdēs vēl spožāk!
Bez mūzikas nevar
Jautāta, kā rodas idejas dažādiem pasākumiem, Vita teic, ka idejas vienkārši nāk. Tad arī naktis nav gulētas, lai visu piefiksētu, kas un kā būtu jādara. Neizpaliek arī līdzcilvēku sniegtais atbalsts. Par to vislielākais paldies, jo bieži cilvēki palīdz, lai svētki būtu skaisti. Lai šādus pasākumus izveidotu, tas ir regulārs mēnešu darbs — gan dienās, gan naktīs. Tiek rakstītas fonogrammas, kopā dziedāts, veidots… «Mūzikas un pasākumu organizēšanas lauciņā ir maz tādu lietu, ko paveikt nevarētu. Vienīgais, ko nemāku, — mašīnai riteni nomainīt. Protu zemi rakt un zāli pļaut, arī ar izkapti, zāles vālus labi izveidot. Ir vadīti vakari, dzimšanas dienas, kāzas un sagaidīti Jaunie gadi. Mazliet žēl, ka savu radošo pauzi ietur grupa «Trijatā», kur arī aktīvi piedalījos. Cik ballu un pasākumu nav nospēlēts! Es bez mūzikas nevaru, jo man vajag radīt. Laikam jau mūziķim vai māksliniekam ir jābūt radošam grūdienam, lai varētu kaut ko radīt. Šobrīd ir tāda atelpa pirms kaut kā… Nezinu. Man parasti Dieviņš ieliek kaut kādus sprunguļus riteņos, jo es ļoti ātri kustos. Pienāk brīdis, kad nākas piebremzēt. Neatlaidība bieži vien ir tā, kas dzen uz priekšu. Ja arī durvis vai logi būs slēgti, atradīšu šķirbiņu, pa kuru ielīst iekšā. Darbs manā dzīvē bijis arī labs dakteris, kad nav laika domāt par lietām, kas sāpinājušas,» viņa saka. «Gada nogalē iecerēts pasākums Dārtes baznīcā. Man prasīja, ko varētu darīt, jo kādreiz tur esot bijuši koncerti. Arī Uldis Stabulnieks tur ir pirmatskaņojis dziesmu «Tik un tā». Tagad viss ir pieklusis. Tā radās ideja organizēt koncertu baznīcā Adventa laikā, ļaujot cilvēkiem baudīt kaut ko skaistu. Redzēsim, kā mums sanāks.»
Aktīvā sabiedriskā darbošanās prasījusi daudz laika, kas ne vienmēr atlicis ģimenei. Par to mazliet esot žēl, bet prieks, ka abas meitas izaugušas par kārtīgiem cilvēkiem, ātri kļuvušas patstāvīgas un mammu visā vienmēr atbalstījušas, un darot to joprojām.
Žēl par šādu izvēli
Sarunas laikā pieskaramies arī slēgtajai Vandzenes pamatskolai un tajā aizvadītajiem 17 darba gadiem. Skolotāja priecājas, ka izdevies dzīvē palaist savu 12. klasi, kas pēdējā absolvējusi Vandzenes vidusskolu. Par to, ka reiz šeit bijusi vidējās izglītības iestāde, tagad vēsta vien uzraksts uz senās muižas ēkas. Skolu 2011. gadā reorganizēja par pamatskolu.
Runājot par nu jau slēgto skolu, viņa neslēpj, ka par to sāp sirds, jo katru dienu nākas uz ēku lūkoties. Pašu iedzīvotāju lēmums tas bijis, kam palīdzējuši arī dažādi citi apstākļi. «Pirmās vēsmas gaisā jau virmoja pirms vairākiem gadiem. Viens bija skolēnu autobusi, kas deva iespēju skolēniem braukāt uz citām mācību iestādēm. Kad skolā palika deviņas klases, parādījās anketa ar jautājumu: ko vecāki darītu, ja skolas nebūtu? Kāpēc tolaik skolēnu vecākiem tādu vajadzēja pildīt? Pēc šīs anketas skolā pazuda klase, pēc tam pazuda vēl viena klase. Iedzīvotājiem bija dots signāls, ka skolas var arī nebūt. To var saprast, ka neziņa, kas būs ar bērniem, vecākiem deva signālu sūtīt savas atvases uz citām skolām. Pēdējo 12 skolēnu, kas palika un bija gatavi nākt uz skolu, vecāki teica: kāpēc jābrauc uz citu skolu, ja ir pašiem sava! Šeit mēs bijām kā liela ģimene, jo katru bērnu redzējām. Nedod Dievs, ja šī ēka sagrūs kā mana iepriekšējā darbavieta Tukuma pusē! Arī tā bija pils. Sāp visvairāk, ka paši iznīcinājām šo vietu. Vandzenes pagastā ir pietiekami daudz iedzīvotāju, lai šeit būtu pamatskola. Lai nu kā bijis, 14. augustā izskanējušais koncerts Vandzenes skolai pulcēja daudzus bijušos un esošos pedagogus un skolēnus. Tā bija sirsnīga atvadīšanās ar domu, ka ieturam pauzi. Jā, tā bija mana ideja un iecere, kas guva arī citu cilvēku atbalstu. Es vēlējos no skolas atvadīties skaisti, lai cik skumīgi tas arī reizē nebūtu,» pārdomās dalās mana sarunu biedre.
Jautāta, vai būtu gatava strādāt lielā skolā, Vita teic, ka piedāvājumi ir bijuši. Pati nākusi no šādas skolas, kur klasē bijuši pāri 30 skolēniem. «Sēdējām aizmugurējā solā, un bija reizes, kad nedzirdējām neko, ko skolotājs klases priekšā stāsta, jo mums bija sava darīšana, republika. Man ir jautāts, kāpēc neaizgāju uz citām vietām, jo šādi piedāvājumi bija. Es tā kā uz «Titānika» — ja miršu, tad ar mūziku. Šobrīd tā arī jūtos. Kuģis vairs negrimst, jo tas jau ir noticis,» saka Vita, un pamanu — viņai acīs sariesušās asaras liecina, ka tas aizskar arī dziļi emocionāli. Vandzenes skola bija pamata darbavieta, kur aizvadīti rīti un vēlās vakara stundas, priecīgi un pa kādam skumjam brīdim. «Tomēr pāri visam esmu optimiste,» viņa atzīst, «ja tāda nebūtu, šeit nesēdētu. Kā teica Sprīdītis — «es iešu un iešu». Šogad man būs tikai divi pirmie septembri — mācību gada sākums pirmsskolas izglītības iestādē «Zīlīte» un Upesgrīvas pamatskolā.»
Ja vien būtu iespēja
Vasarā skolotājiem ir dots laiks, lai relaksētos un gūtu spēkus atbildīgajam darbam. «Tad es labsajūtā ielaižu arī nagus zemē. Arī tad rodas idejas radošajiem darbiem, kas dzimst šādos klusuma brīžos,» teic mana sarunu biedre. Aizrunājoties par dārza lietām, atklājas, ka šogad skolotājai padevusies laba tomātu un gurķu raža. Ziemai arī burciņās daudz kas ir salikts. Domājot par atpūtas brīžiem un iecerēm, kas vēl nav piepildītas, viņa teic: «Ja vien būtu iespēja, izbaudītu atpūtu uz kādas vientuļas salas, kur sēdētu pludmalē, šūpodama kājas.» Nākotnes plānos, iespējams, Vitai taps sava mūzikas studija, jo viss nepieciešamais, lai tāda būtu, ir.
Mūsu sarunu gan nobeidzam filozofiskā apcerē, skolotājai bilstot, ka liktenis katru aizved tur, kur tam jābūt. Viņa priecājas, ka tā joprojām ir Vandzene. «Es nezinu, kā būs, jo neviens to nezinām. Pirms vairākiem gadiem nevarēju iedomāties, ka būšu Vandzenē. Tā vienkārši notiek…»