Vēl ir iespēja būt vasarā, iebrienot pļavā

Kultūra

Lai gan katru gadu kā pirmo reizi mūs izbrīna, cik pēkšņi laiks no vasaras siltā pārtop rudenīgi vēsā, Talsu novada muzejā līdz pat 30. septembrim ir iespēja pieķerties gada siltākajam gadalaikam, iebrienot ziedošā pļavā, kad saules dzeltenumā tērpjas māllēpes un šķiet, ka dzirdama pat sienāžu sisināšana un odu dīkšana.
5. septembrī notika Dagnes Ventiņas izstādes «Pļavā» atklāšana un tikšanās ar jauno gleznotāju. Izstādē acis priecē arī viszilāko rudzupuķu, sievišķīgo toņu ugunspuķu un maigo neaizmirstulīšu skaistums. Un ne tikai, jo gleznās aplūkojama arī pļava, ko rudens iekrāsojis brūnganās nokrāsās, tērpjot arī miglā, un laikā, kad to apsedzis sniegs.
Dagne Ventiņa, kuras ģimenes mājas atrodas Ārlavas pagastā, ir gleznošanas, vizuālās mākslas pamatu un datorgrafikas skolotāja Berģu mūzikas un mākslas pamatskolā, un Talsu novada muzejā viņas darbi skatāmi ne pirmo reizi. Guna Millersone teic, ka Dagne katru reizi pārsteidz ar kaut ko jaunu un gleznotāja esot arī prasmīga zīmētāja, ko var redzēt arī šīs izstādes darbos. Izstādes apmeklētāju sarunās dzirdams arī komentārs, ka gleznotājas darbiem ir manāmi pat atšķirīgi rokraksti.
Izstādē «Pļavā», kas, šķiet, ir pagarinājusi vasaru, radot atvasaras sajūtu, vienkārši ziedot, Dagne, kas glezno čakli un daudz, vēlējusies izveidot šādu darbu kolekciju, jo arī tematiski spēj ražīgi izpausties, šoreiz aicinot tieši pļavā. G. Millersone izstādes atklāšanā minēja, ka muzejā mākslinieku vidū esot nerakstīts likums ik pēc pieciem gadiem atkal rīkot izstādi, kas saistās arī ar jubilejām, taču Dagnes Ventiņas sakarā tas neesot šāds gadījums, jo iepriekšējā izstāde bijusi 2016. gada beigās, bet ne muzeja galvenajā ēkā. Šoreiz māksliniece gribējusi tieši muzeja vēstures un interjera sajūtu, atrodot veidu, kā savus darbus pieskaņot pašai skaistās ēkas sajūtai. «Es domāju, kas varētu muzejam piestāvēt, kad sapratu, ka daba. Tepat ārā ir redzama daba, ir parks, tāpēc likās, ka gleznas labi iederētos,» atzina D. Ventiņa, kuras vecmāmiņa, izrādās, muzeja ēkā, kad tur bijusi skola, kādreiz mācījusies.
Ja iepriekšējā izstādē jaunā māksliniece pētījusi cilvēku, to, ko viņš uzvilcis mugurā un kā izskatās, akcentējot skaistus audumus, krelles, sieviešu siluetus, kas atveidoti klusajā dabā, tad šajā reizē aplūkot var pavisam ko citu, ieskatoties mākslinieces talanta kādā citā šķautnē. Savukārt 2011. gada izstādē Dagne Ventiņa likusi sevi nomanīt vairāk kā ekspresioniste. G. Millersone atklāja, ka viņai 2014. gadā bijusi iespēja parunāt ar Dagnes pasniedzēju gleznotāju Andri Vītoliņu, kurš sacījis, ka savu studenti vērtē kā labu gleznotāju ar drošu roku. Bet šīs izstādes darbos redzams kaut kas cits, kas atkal ir viens no jaunās mākslinieces radošā ceļa stāstiem.
Pati gleznotāja pastāstīja, ka viņai bijis pētījums trīs četru gadu garumā, kad vērojusi, kā pļava izskatās, gleznās cenšoties izcelt tieši to, kas pašai interesējis, piemēram, ugunspuķes rozā krāsu, smilgas, vītenīšus… Māksliniece, esot laukos, glezno plenērā, un viņai ir arī asistenti — suņu puika Diksis un runcis Morics, kas vienmēr ir tuvumā un interesējas, ko Dagne dara, kādu reizi atstājot arī labojamus pēdu nospiedumus. Jautāta, kā spēj apvienot pedagoģes darbu, kur ir citas prasības, māksliniece neslēpa, ka iesākumā gan bijis neliels haoss, lai saprastu, kā pielāgoties, bet laika gaitā viss dabīgi pieslīpējies.
Kā pievienotā vērtība izstādes atklāšanā bijusi iespēja pacienāties ar tēju, kas vākta no Dagnes gleznās redzamajām pļavām, bet G. Millersonei māksliniece kopā ar tēju pasniedza arī šo pašu pļavu medu.