Kā roka roku, tā pakaļa pakaļu

Ļaujiet man runāt

Nevaru nepasekot līdzi, kas notiek sociālo tīklu ierakstos. Nonācu pie tāda, kas tieši kā naglai uz galvas pasaka to pašu, par ko iepriekšējā dīvānsēdēšanas reizē cepos es. Nu par veco labo draugu kovidu un visu klaunādi tā sakarā, ja runājam par drošības noteikumu ievērošanu, masku nēsāšanu un visu pārējo. Nevarēju ar sajūsmu neapbrīnot to kungu, kas uz Rīgas domes vēlēšanām ar dēlu ieradās lāča sejas maskā. Un kāpēc gan ne? Ja tas briesmīgais kovids baidās gan no diplomātiskajām pasēm un no īpaši svarīgu kopā nākšanu vērienīgā notikumā, kamdēļ gan tas nevarētu baidīties arī no Latvijas zvēru karaļa — lāča? Un tas, ka neviens ar to bubuli nav reāli saskāries, tas jau arī vairāk nekā skaidrs. Un tik taisa teātri un visiem piespiedu kārtā jātēlo pamuļķi. Esmu pat dzirdējis, ka Latvijā statistikas vākšanai ārsts pieklājīgi pajautā, vai var kaut kādu kaiti mironim vai saslimušajam uzrakstīt uz kovida rēķina, jo kaut kas taču papīros jānorāda un valstij kāds rublis no Eiropas Savienības ienāk lielajās apkarošanas cīņās. Nezinu gan, vai tā taisnība, bet neparko nebrīnos. Ko liek, to dara. Varat mani kaut nošaut, bet es šim cirkam neticu un neticēšu. Ja aiz robežas tur kaut kas plosās, tad mūsu zemē ir tikai burbulis. Burbulis un nekas cits. Kad sociālajos tīklos tika vākti dati, vai kāds vispār kādu kovidspitālīgo zina, neviens īsti pat nevarēja atsaukties. Ja nu varēja, tad tas bija no operas par to, ka viena tante teica.
Cik cilvēkiem tas mistiskais kovids jau paspējis sabendēt dzīvi! Cilvēki no ārzemēm netiek mājās pie ģimenēm, jo tad policija trenkā. Bet paps, kas atgriezies no ārzemēm, zina, ka ar viņu viss kārtībā, bet te pēkšņi zvans no policijas: «Mums ziņoja, ka savu bērnu vedat uz bērnudārzu un neievērojat sēdēšanu mājās!» Protams, ka ved! Tētim ir jāved savs bērns uz bērnudārzu un jādod mammai brīvs rīts. Ja tas kovids būs, tad arī, tupot tās divas nedēļas mājās pirmā stāva dzīvoklī, visi, kas noies gar vīrusainajām durvīm, būs aplipuši. Un nedod Dievs, ka tas lipīgais uz balkona vēl pīpē! Tad jau vispār šausmas. Difūzijas ceļā vīrusa baciļi visu daudzstāvu māju taču var aplipināt. Tāpat darba devēji arī nav mierā palaist savus naudas maisus kaut kur, ja nezina, vai dabūs tos atpakaļ uz ārzemēm. Gan jau kāds, kam ģimenē viss jau iepriekš turējās uz plāniem diedziņiem, nav izturējis un izšķīries pie notāra attālinātā pakalpojumā, jo izrādās, ka tāds arī ir. Pusgads murgā. Un vēl tas, ka uz īpašajiem, redz, ierobežojumi pēc atgriešanās no ārzemēm neattiecas, jo viņš ir liels ierēdnis. Nu vai nav vājprāts? Tad jau trako mājā kādam slimniekam arī vajag brīvlaišanas pasi, jo tur gan Napoleoni, gan Brežņevi, gan citas slavenības. Zinu, ko runāju, jo paziņa tur strādā un kādreiz kaut ko ir izteikusies. Un tajā namā kādi ļautiņi, kam pilnīgi prāts pazudis, visu dienu sākuši vienu frāzi teikt: «Divi metri! Divi metri» Galvenais, ka tādi, kas trīs gadus visu laiku runājuši kaut ko citu, ko nekādi nevarēja apklusināt.
Es no sirds ceru, ka tā klaunu parāde drīz beigsies visur. Pati gan par sevi nebeigsies, jo kādam tā ir jāpārtrauc. Gan valstiskā, gan mūsu pašvaldības līmenī. Ceru, ka notiks kaut kāds negaidīts trieciens no iekšpuses, kas liks bīties no bezatbildības, stulbiem un neloģiskiem meliem, un gaidu laiku, kad par katru melu būs jāatbild. Gan izputināt, gan uzcelt visefektīvāk var no iekšienes savējie. Tas ir manu ilgo darba gadu vērojums. Valdība un pašvaldība ir tās institūcijas, kur to smalko atskaites sistēmu, ko mazajiem uzņēmējiem uzkrauj kā nepanesamu nastu, vajadzētu desmit reizes spēcīgāku un nopietnāku. Un, ko dod, ka viens kāds ceļ netīrību gaismā? Vajag vairākus, citreiz pat pietiek ar diviem. Tad ir pavisam cita lieta. Jā, roka roku mazgā. Un izrādās, ka pakaļa pakaļu arī. Izklausās rupji, bet es savu nostāju slēpt nespēju.

Visvaldis