Izmantot iespējas, lai paceltos augstāk

Personības

Dzejnieks, miniatūru autors, dārzkopis, žurnālists Maksimilians Kvite, kurš dzimis Nurmuižā tālajā 1929. gadā, arī iekāpjot dzīves desmitajā desmitgadē, nebeidz radoši darboties un tagad gaida savas nākamās grāmatas iznākšanu. Tāpat apmēram divdesmit gadus veco bārbeli, kas aug pagalmā, kā smej Maksimilians, glīti apfrizējis pats. Sagaidot ciemiņus no laikraksta «Talsu Vēstis», viņš sirsnīgi teic, ka atbraukuši kolēģi, kas parāda vien to, ka rakstīšana ir un paliek sirds lieta, kas kā spēcīgs ozols savas saknes ielaidusi pat vistālākajā sirds stūrītī un nebeidz augt un nest augļus.
Maksimilians Kvite, ar kuru saruna rit pavisam viegli jau pašā iesākumā, ka nevajag nekādu dižo ledu lauzt, jautāts par grāmatām, ko nevar nepamanīt mazās istabiņas plauktos, teic, ka tā ir tikai ceturtā daļa no viņa kādreizējās bibliotēkas. Strādājot Radiofonā un dzīvojot trīsistabu dzīvoklī Rīgā, vienai istabai visas sienas bijušas vienās grāmatās. Kādas atdotas Lībagu bibliotēkai, kādas palikušas Rīgā, bet šis tas nav izturējis laikmeta vērtējumu un ir aizgājis ugunskurā. Arī tagad palaikam Maksimilians palasa kaut ko no jaunākās literatūras. Jautāts, kā vērtē jaunākā laika garadarbus, viņš pasmaida un atbild: «Teikšu, kā ir. Pirms Atmodas klīda mīts, ka, lūk, rakstniekiem ir pilnas atvilktnes ar nepublicētiem šedevriem. Nogranda Atmoda, un es gaidīju, kad nu nāks tie šedevri un kad es tos dabūšu izlasīt. Vai jūs ko izlasījāt? Nu nav tā, ka nebija nekā. Bija «Bille», bija Bankovska darbi, Gundegai Repšei… Bet, kas ir, tas ir. Es ik palaikam pārlasu vienu otru dzejas grāmatu. Man patīk Amandas Aizpurietes darbi, Kārļa Vērdiņa, protams, arī senākie autori — Vācietis, Čaklais, Ziedonis. Māris Čaklais man īpaši iekritis sirdī.»
Par pagājušajiem laikiem neko sliktu nesaka
Ja saruna iesākta par grāmatām, neviļus rodas jautājums, kā Maksimiliana sirds pievērsusies literatūrai un vai rados bijis kāds, kuram grāmatas bijušas augstā cieņā, un kā galu galā sanācis aizkļūt līdz žurnālistikas laukam un ilgus gadus tur aktīvi darboties. Viņš atbild ar savas bijušās kolēģes Valdas Kalnrozes vārdiem, ka neko sliktu par pagājušajiem laikiem negrib teikt. «Es arī atturēšos, jo esmu mācīts, ka spļaut bļodiņā, no kuras esmu ēdis, ir nekulturāli un neētiski… Tā ir mana dzīve, mana jaunība, mani labākie gadi. Tā ir mana darba dzīve. Es savas darba gaitas sāku 1948. gadā un beidzu 1989. gadā. Visādi ir bijis, un es atzīstu, ka tur bijušas visādas muļķības, uz kurām esmu šķaudījis, bet, lai speciāli kaut ko jiftīgu par tiem laikiem teiktu, — to negribu. Mēs jau visi zinām, kas tur bija. No tiem laikiem man palikušas trīs galvenās vērtības, ko varu nosaukt. Pārējās, lai paliek. Pirmā — tie ir cilvēki, ar kuriem es biju kopā, otrā — augstākā izglītība un trešā — mans brauciens uz Indiju un Šrilanku. Tie ir tādi izcilākie notikumi,» turpina mūsu laikraksta viesis.
Gribēja tik ārā no pastalām
Maksimilians stāsta: «Es nāku no vienkāršas zemnieku ģimenes. Mans vecaistēvs bija tajā Talsu sociāldemokrātu organizācijā, kuras pārstāvjus nošāva pie Soda priedes. Viņš tad gan nebija Talsos, kad Soda ekspedīcija saņēma visus ciet, bet slēpās Pļavās. Protams, viņu nosūdzēja un saņēma ciet, un barons piesprieda viņam simts rīkstes. Viņu nolika uz bluķa, novilka kreklu un bikses, un soda sotņas komandieris atlasīja divus spēcīgus zaldātus un pateica, lai per bez žēlastības, un, ja tie haltūrēs, pašus nopērs. Pie beigām sitienu skaits pērējiem sajuka, bet tam nebija nozīmes, jo vecaistēvs bija jau zaudējis samaņu. Nezināja, vai viņš izdzīvos, bet vecāmāte viņu izvilka ar visādām zālītēm…» Kuplajai ģimenei nebijusi sava zeme, un Maksimiliana tēvam bijusi trīs klašu izglītība, bet zinājis trīs valodas… «Tēvs Garlenes pusē, «Lēpju» mājās, strādāja arī par kalēju, un tikmēr kala, kamēr sakalās kopā ar saimnieka meitu un apprecējās… Mans liktenis no vecāku puses bija nolemts tāds: četras klases pamatskolā, mācības Laidzes lauksaimniecības skolā, bet tad par puisi pie saimniekiem. Karš gan ieviesa izmaiņas. Mēs pārcēlāmies uz Rīgu. Vācieši ieviesa septiņu klašu izglītību. Es no ceturtās tiku uzreiz uz sesto. (Smejas.) Pēdējā vācu gadā arī beidzu, un bija jāizdomā, ko tālāk. Vecāki izdomāja, ka es varētu pa vectēva līniju mācīties par skroderi, bet man tas šķita diezgan necili. Otra alternatīva bija dārzkopība. Tā nu es beidzu Buldurus. Kas attiecas uz literāro darbību, es nezinu, no kurienes man tas nācis, bet rakstīju labus sacerējumus. Man parasti bija divas atzīmes — par pareizrakstību 3, bet par saturu 5. (Smejas.) Skolā diezgan bieži manus sacerējumus īpaši par brīvo tematu lasīja klases priekšā. Kad mācījos Rīgas 19. pamatskolā, tika izziņots skolēnu sacerējumu konkurss par tēmu «Manas izpalīga gaitas»… Es dabūju trešo prēmiju un savu pirmo honorāru. Galvenais trūkums, ko atzina žūrija, bija pārāk lielā Akuratera ietekme. Diemžēl jāatzīstas, ka līdz tam es «Kalpa zēna vasaru» nebiju lasījis. Un tā man pēc tam bija bieži, ka kaut kur ar kaut ko gāju paralēli. (Smejas.) «Kalpa zēna vasaru» izlasīju pēc tam, kad man darīja zināmu par to ietekmi. Mācoties Bulduros, kad es sadomāju dramatizēt «Sūnu ciema zēnus», izdomāju jau lugai virsrakstu «Laimes lācis». Pirmo cēlienu uzrakstīju un nodramatizēju, kad aizgāju māsai uz klases vakaru, bet tur bērni bija uzveduši Andreja Upīša lugu «Laimes lācis». Atkal bēda,» atmiņās ar humora pieskaņu dalās Maksimilians, kuram pēc skolas beigšanas vilktin vilka atpakaļ uz laukiem. Netālu no Sabiles stacijas, mājās «Beltes», bijusi kokaudzētava, kur dabūjis prakses vietu. «Man tur iepatikās, un es iepatikos vadībai. Es centos izrādīties, kas es esmu un ko protu. Katrā ziņā jau no laika gala gribēju būt kaut kas virs vidējā. Nezinu, vai tas ir labi vai slikti, bet tāda tendence man bija. Es gribēju izmantot visas iespējas, lai paceltos augstāk par to līmeni, kurā biju. Šausmīgi necietu, kad teica, ka esam nabagi un mēs ne uz ko lielu īpaši nevaram cerēt, ka mums ir jāsamierinās ar to, kas ir. Nu kādi nabagi? Kā mēs varam būt nabagi? Otrajā klasē stājās mazpulcēnos, un es arī biju sašvunkājies un gribēju, bet tēvs man teica: «Puikiņ, tu padomā labi! Tur būs ierinda. Tur stāvēs saimniekdēli kurpēs un zābakos, bet tu tur būsi pastalās…» Tad neiestājos. Laucienes skolā līdz trešajai klasei patiešām nogāju pastalās,» bērnības stāstā dalās Maksimilians.
No telefoniskas «caurumu lāpīšanas» avīzē līdz nopietnam žurnālista darbam
Maksimilians pastāsta, ka vienmēr gribējis būt patstāvīgs un iet savu ceļu, nevis iestaigātas takas. Agronoma darbam Jaunpagasta «Beltēs» sekoja obligātais dienests padomju armijā Ufā Baškīrijā, bet pirms tam paspējis arī divus kursus nomācīties neklātienē Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. Pēc armijas Maksimilians par katru cenu gribējis būt Talsu pusē, tādēļ zondējis dažādas iespējas un ticis strādāt Ārlavas MTS (mašīntraktoru stacijā) pie dispečera pults. Viņa pārziņā bija traktoru brigādes, informācija par aparto un apsēto, un šīs ziņas bija nepieciešamas arī rajona laikrakstam «Padomju Karogs.» Žurnālisti viņam zvanījuši, lai iegūtu informāciju, un Maksimilians ne reizi vien tika sazvanīts arī atkārtoti, kad bija vajadzīgs kāds ielāps avīžlapu caurumu aizlāpīšanai, līdz pienācis brīdis, kad uzaicināts strādāt darbā redakcijas štatā. Nostrādājis septiņus gadus, un ticis arī nosūtīts uz Ļeņingradu studēt žurnālistiku. «Toreiz studēt Ļeņingradā bija tas pats, kas tagad studēt Londonā vai Hamburgā. Četrus gadus tur studēju ar stipendiju algas apmērā. Forši! Tad jau biju paspējis apprecēties ar Maldu, un mūs abus tur aizsūtīja,» atminas Maksimilians. Tur iegūta arī jaunākā leitnanta pakāpe, un viņš varēja palepoties ar lielu precizitāti šaušanā, jo militārās apmācības nākušas līdzi itin visam, bet ar to Maksimilians nevēlējies saistīt dzīvi. Kad atbraukuši uz Latviju, abi tika nosūtīti uz padomju laiku lielāko laikrakstu «Cīņa», kur nostrādāti arī vairāki gadi. Sākumā bijis partijas dzīves nodaļā, ko atceras kā nelabu posmu, jo bija jāveido partijas dzīves sekretāriem uzstāšanās runas. Neviens negribējis tās pats rakstīt. Maksimilians smej, ka tolaik nodarbojies ar līķa galvanizēšanu, bet paralēli tam sācis rakstīt feļetonus. Kad galvenais feļetonists Pēteris Ēteris aizgājis pensijā, Maksimilianam piedāvāta aprakstnieka feļetonista vieta tiešā redaktora pakļautībā, kad radušies arī skauģi. Tad žurnālists pārcelts darbā uz Valsts televīzijas un radioraidījumu komiteju, kur nostrādājis garus astoņpadsmit gadus, kaut iesākumā neko nesapratis. Maksimilians vairākkārt uzsver, ka vienmēr ticis amatā, no kura iesākumā bijusi tumša bilde. Viņš smej: «Vai tad Viņķele no ārstniecības ko baigi saprot? Viņai blakus ir zinoši cilvēki.» Maksimilians ticis arī pie programmu vadītāja amata.
Dzīves ceļā vienmēr blakus personības
«Es vienai kolēģei parādīju savu vēl nepublicēto miniatūru krājumu, un viņa man teica: «Kā tu visu to zini? No kurienes tu visu to esi ņēmis? Kā tu visu to esi varējis uzrakstīt?» Zināt, ja diendienā tiekas ar slavenībām un katru dienu vakara pusē izlasi savu kolēģu, talantīgu žurnālistu, darbus, tur jābūt sētas mietam, lai nekas nepieliptu. (Smejas.) Tā bija tāda pašizglītība, kādu nevienā skolā neiegūsi — pārākā universitāte. Ļoti labs un brīnišķīgs kolektīvs. Tie bija cilvēki, kuri saprata sistēmu un saprata spēles noteikumus… Lai izteiktu kaut ko no sevis, vajadzēja visu uztaisīt ļoti meistarīgi. Ja uztaisi meistarīgu rakstu, raidījumu vai reportāžu, vienalga, kāda žanra, tu vari zem tā palikt apakšā savas domas. Lija Guļevska — meistars! Es ļoti daudz no viņas mācījos. Viņa bija tā, kas paņēma manas miniatūras un palaida raidījumā «Mikrofons»,» prieku par to, ka dzīves laikā sanācis būt kopā ar zināmām personībām, neslēpj Maksimilians. Un tā tas bijis viscaur viņa dzīvei. Pamatskolas gados vienā solā sēdējis ar Valentīnu Mazzālīti, Jāņa Lūša pirmo treneri. Tehnikumā izglītojies kopā ar Linarda Laicēna meitu Fetnu, ar kuru vēlāk strādājis kopā Radiofonā, īsu brīdi arī kopā ar Kārļa Zariņa meitu Ariadni, ar Edvarda Virzas brāļa dēlu Ēriku Lieknu, kas vēlāk strādāja televīzijā, un, kā smej Maksimilians, samīlējies dzejnieka Augusta Mežsēta meitā Silvijā. Strādājot Ārlavā, bijis kolēģis Viļa Veldres meitai Taigai Gulbei, bet, darbojoties redakcijā, sadraudzējies ar Miervaldi Celmiņu, Juri Pučku, kurš palicis draugs jau pusgadsimta garumā. Laikrakstā «Cīņa» strādāts kopā ar Jāni Peteru, Ēriku Hānbergu, režisora Alvja Hermaņa tēvu Voldemāru. Savukārt Radiofonā — ar Moniku Zīli, Vitu Vīksnu, Gunāru Selgu, Pēteri Jurciņu, Genovefu Bērsoni, Oļģertu Šalkoni, Imantu Skrastiņu, Jāni Vītoliņu, Aldi Zaķi, Uldi Marhilēviču, Gunāru Rozenbergu, Gunāru Jēkabsonu, Jāni Zirni, Vasīliju Sinaiski, Raimondu Paulu un citiem. «Kā jums patīk? Raimonds Pauls bija manā padotībā. (Smejas.) Viņš bija mūzikas galvenais redaktors, bet es biju programmu galvenais direktors… Ar Gunāru Jēkabsonu esam draugi joprojām. Mēs sazināmies, un šoruden mums abiem izdevniecībā «Zvaigzne ABC» iznāks pa grāmatai. Ja nekas nemainīsies, tad manas grāmatas nosaukums būs «Monologi ar āža kāju». Satīra,» pastāsta Maksimilians Kvite, smejot, ka ar satīru gan jaunus draugus neiegūst, bet tikai vecos pazaudē.
Vēl spilgts amata ieguvums — lielais ārzemju brauciens
Ceļojums uz Indiju sanācis negaidīti. «Mans tiešais radio priekšnieks bija PSRS un Indijas draudzības biedrības nodaļas fīrers. Viņš jau Indiju bija izbraucis un formēja kārtējo delegāciju. Lielais priekšnieks ieteica mazajam priekšniekam, ka jāsūta mani. Un es aizbraucu. Trīs nedēļas ziemā gozējos saulītē, peldējos jūrā,» tam laikam necerētā pieredzē dalās Maksimilians, kuram tas spilgti atmiņā palicis vēl šodien. «No sava vecātēva biju dzirdējis jūrnieku ziņģi par Kolombo, Karāči un džinu, kas ir tik vecs gabals kā pasaule. (Smejas.) Vectēvs dziedāja, un es dziedāju līdzi. Un, ja kāds tajā laikā, kad biju pastalās un ganīju govis, būtu teicis, ka arī es sēdēšu Kolombo krogā, tas noteikti būtu noturēts par nepilnīgu, bet tur patiešām biju. Es biju Kolombo jūrnieku krodziņā. Un, protams, bez gida,» smej Maksimilians Kvite, pastāstot arī, ka viņam vienmēr bijis niķis pēc vakariņām uz savu roku apskatīt pilsētu. Tā bijis gan Delī, gan Kalkutā. «Uz savu roku kā žurnālists centos iegūt vairāk informācijas, nekā pateiktu gids. Tā Kolombo izgāju uz galvenās ielas, kura bija tukša, kad pēkšņi pretī man nāca vietējais puisis un sasveicinājās. Un tur ir tāda tradīcija: ja pasmaida un uz sveicienu atbild, tad cilvēks tevi uzrunās, jautājot, no kurienes esi… Es teicu, ka esmu rašen, jo stāstīt Šrilankas puisim, kas ir Latvija, nebija jēgas. Tas viņā izraisīja lielu sajūsmu, jo arī viņš esot pareizais komunists un lasot komunistiskās partijas manifestu. Tā nu es dabūju sev gidu. (Smejas.) Viņš mani izvadāja pa naksnīgo pilsētu, pa bagātnieku kvartāliem un beigās aizveda uz vienu tavernu. Paskatījos uz to publiku, un man teju vai mati slējās stāvus. Plecīgi jūrnieki un melnām bārdām, kas sēž ar dāmām. Turklāt viņi ēda kečupu. Rīsus ar kečupu. Un ne jau ar karotēm, bet ar pieczaru dakšiņām, tāpēc bārdas bija piesmērētas ar to kečupu. Un acis tādas baltas. Un viņi paskatījās uz mani, bālģīmi, ka likās — visi prožektori mani izgaismo. Bija neomulīgi, tāpēc labi, ka līdzi bija Virgīlijs, kas mani izvadāja pa visiem elles lokiem,» smejot pieredzē turpina dalīties Maksimilians, kurš no kūkām tur gan atteicies, jo nevarējis zināt, kas tajās iekšā, bet banānu gan apēdis. Prātā uzreiz ienācis Ziemeļnieks: «Šai drūmā dzertuvē, kur valda smakas asas, no dzīves izstumtie pa naktīm kopā lasās…» Maksimilians saprot, ka varējis iziet diezgan baismi, jo neviens nezinājis, kurp viņš devies. «Tā bija baigā afēra, un es savā būtībā esmu bijis afērists. Es kā žurnālists gribēju zināt vairāk. Nopulētās mošejas un Budas tēlus jau var paskatīties, bet es gribēju redzēt dziļāk. Džinu gan nebaudīju, bet, iznākot ārā no tavernas un ieelpojot Atlantijas okeāna svaigo gaisu, noreibu vairāk nekā no džina,» savas pieredzes bagātās dzīves spilgtā fragmentā dalās Maksimilians Kvite.