Par to pirmo un ziedaino

Ļaujiet man runāt

Šā gada vasara noteikti bija pati dīvainākā, kāda vien piedzīvota ilgākā laika periodā. Tā bija kā tāda kovida laika žāvēti desaina atrauga. Jā, zinu, ka tā tāda delikāta lieta un parasti mēs tā neizsakāmies, bet man patīk lietas saukt īstajos vārdos. Un citreiz atraugāties arī, bet tas noteikti man vienīgajam tā. Un, jā, joprojām tie divi metri, bet teikšu godīgi — formāli un tikai formāli, bet ar saukli, ka tā tiek ierobežota «Covid-19» izplatība. Un tas tik jocīgi izskatās: sēž kā spitālīgie, un zāle samērīta līdz pat pēdējai iespējamajai galviņai, ko tajā var iemitināt pēc kvadratūras, bet pēc tam visa drošība pie kājas, un sēžam kaut vai uz viena poda. Galvenais, lai, no malas raugoties, viss tiek ievērots un nevienam nav, ko iebilst. Tagad taču tāpat tas kronis ar drošības ievērošanu skolā. Kurš nu sēdēs visu laiku klasē kā cietumnieks? Un tad jau skolas gaiteņos arī vajag norīkot kādu drošībnieku, kas regulē satiksmi. Varbūt apkopējai var iedot svilpi, aizsūtīt to uz mazu apmācību, lai strādā arī šajā jomā. Tad varētu teikt, ka viņa pucē, slauka, mazgā un svilpj. Varbūt kāda piemaksa vēl pie algas sanāktu.
Zināt, kas ir pats smieklīgākais? Sētā taču bērni čupojas un ampelējas, un sen jau ir aizmirsuši, ka vēl nesen plosījās bubulis kovids, bet skolā viņiem būs jābūt kā klauniem. Vēl tie laimīgie jaunie cilvēki, kam sanāks braukt uz Jaunpagastu — skolēnu busiņš jau nu noteikti būs tā īstā vieta, kur varēs noorganizēt īsteno drošību no sērgas. Vārdu sakot — viens vienīgs cirks. Un joprojām aktuāls jautājums ir tas, vai kāds no mums zina kādu «Covid-19» upuri. Man tas kovids tik tāds mitoloģisks tēls laikam. Runā, stāsta sāgas, bet ne čiku, ne grabu.
Tad nu tagad pienācis tas ilgi gaidītais vai nepavisam negaidītais 1. septembris, kad būs kopā sanākšana ar zināmu distanci. Ilgi jau nekas tāds nav bijis, bet šā vai tā negribētos ilgu klausīšanos kaut kādās formālās darīšanās, jo man, gluži kā pirmklasniekam, vienmēr ar kaut ko vairāk par pusstundu jau ir par daudz. Kādus feinus meldiņus vēl varu paklausīties, bet ilgas runāšanas vienmēr ir gurdinājušas, ka gandrīz vai gribas, lai piemetas ātras kājas, lai tikai nav nekur jāiet. Bet, kā tad neiesi, ja jāiet? Jāiet, un viss. Varbūt es vienīgais tāds dīvainais, bet varbūt arī ne.
Pirmā septembra sakarā vienmēr atceros ziedus skolotājām, bez kuriem pirmā skolas diena laikam nemaz nav iedomājama. Tagad, kad dzīvoju pilsētā, ziedi ir pieejami tādi, kādi vien vajag, jo veikalu daudz. Ir jau kādas čaklās bitītes, kam dārziņš un tajā saaugušas skaistās veltes, bet nekad neaizmirsīšu, kā agrāk bija laukos. Pirmais septembris kādreiz sagadījās laikā, kad visi ziedi dārzā noziedējuši, un tas bija liels izmisums. Kā tad lai palaiž bērnu bez puķēm uz skolu? Talsi arī bija tikpat kā dižpilsēta, kurā ģimene iegriezās labi, ja četras reizes gadā. Jā, bija arī tādi laiki. Tad nu es kā tēvs — glābējs, sagaidot pusnakti, devos sirojumos pa pagasta apstādījumiem, jo tur vēl kaut kas auga. Bailes bija kā mazam puikam, bet ko lai citu dara, lai paša bērns necieš kaunu? Lukturis rokā, un aidā! Dižais ziedu klēpis jau nesanāca, bet vismaz kāds floksis bija. Tagad gan tā nedarītu, bet tad, jauns puika būdams, diži nedomāju. Lai gan ziedus īpaši nepazīstu, tās skarainās asteres no tā laika palikušas īpaši mīļas, jo par tām bija riskēts pat ar savu godu. Ko tik bērna dēļ neizdarīsi! Lai zied rozes, lai zied neļķes, asteres un visas pārējās, lai kā arī tās sauc!

Visvaldis