Blakus esamība

Viedokļi

Reiz vectēva foto albumos atradu vienu jocīga paskata bildi, kur opis nostājies starp citiem cilvēkiem, kuri ir sadevušies rokās. Kad jautāju viņam: «Kas tas?», vectēvs man pirmo reizi izteica vārdus «Baltijas ceļš». Mācoties skolā, uzzināju sīkāk par šo 1989. gada 23. augusta notikumu, kad divi miljoni Baltijas valstu iedzīvotāji, tai skaitā mans vectēvs, sadevās rokās un pierādīja kopā būšanas un sadarbības spēku. Vēl joprojām, kad redzu šo bildi, mana sirds nedaudz notrīc. Lai arī opis man neko daudz neizstāstīja par politikas aizkulisēm, jo nebija pieradis par to atklāti runāt, es vēlāk uzzināju, ka būtībā «Baltijas ceļš» bija aizsākums Latvijas, Igaunijas un Lietuvas brīvības atgūšanai. Ar cilvēku sadošanos rokās.
Šis ir pārmaiņu gads, to noliegt nevar. Sākot ar Austrālijas ugunsgrēkiem janvārī, koronavīrusa pandēmijas izcelšanos pavasarī, nemieriem ASV un visbeidzot Baltkrievijas mītiņiem reizēm pat bail lasīt ziņu portālus no rīta, domājot, kas nu atkal noticis. Tomēr pārmaiņas ir vajadzīgas. Baltkrievijā jau vairākas nedēļas noris protesta akcijas pret negodīgām valsts prezidenta vēlēšanām, kuras pārtop militāro spēku agresijā pret protesta dalībniekiem. Daudzi ir ievainoti, cieš, bet baltkrievi saprot — tagad vai nekad. Mēs vislielākajā mērā varam solidarizēties ar Baltkrieviju, mēs esam tepat. «Es nāku no mazas tautas un dziesma man arī no tās, un es zinu — neviens manā vietā to nedziedās,» savā dzejā ir teicis Knuts Skujenieks. Baltkrievi, tāpat kā mēs pirms 30 gadiem un arī tagad, vēlas savas tiesības izteikties, savas tiesības uz brīvību un demokrātiju, viņi vēlas, lai visbeidzot atzīst netaisnību, lai nemelo. 21. gadsimtā, digitālajā laikmetā politiska mēroga melus ir grūti noslēpt, jo ikviens no mums ar viedierīci kabatā var kļūt par ziņu reportieri vai kādas situācijas aculiecinieku. Meliem īsas kājas — tauta to saprot un redz, un nav ar mieru, ka tos tur par muļķiem.
Svētdien, 23. augustā, Baltijas valstu galvaspilsētās — Tallinā, Rīgā un Viļņā — ļaudis izgāja ielās un no jauna sadevās rokās, lai izrādītu solidaritāti Baltkrievijā esošajiem protestiem. No jauna tika izspēlēta «Baltijas ceļa» ideja, bet šoreiz ar mērķi iedrošināt citus. Es reizēm domāju par šo notikumu kā par vienu no lielākajām cilvēcības izpausmēm. Sniegt cits citam roku, palīdzēt un likt saprast, ka savā nelaimē nekad neesi viens. Mūs vieno mīlestība, līdzjūtība, iecietība un izpratne, nevis čīkstēšana, klačošanās un smiešanās par citiem.
Atšķirības, ja labi meklē, var sastapt it visur, un negatīvo tāpat. Man šķiet, ka jākoncentrējas uz to vienojošo, jo tas mūs padara spēcīgākus. «Saule. Pērkons. Daugava» dziesmas spēks Dziesmu svētku noslēguma koncerta izskaņā ir neaprakstāms. Kopības sajūta un prieks hokeja spēlēs, kur esam sevi pierādījuši kā vienus no labākajiem līdzjutējiem savai komandai. Lietuvai un Igaunijai ir tāpat, Baltkrievijai arī — mēs nākam no līdzīgām pozīcijām. Lielie saviļņojumi ikdienas juceklī piemirstas, bet tie tepat vien ir. Svarīga ir apziņa — ja gribam, tad varam, varam stāties pretī visām varām un nolikt dzīvību par savu dzimteni. Galvenais ir sadoties rokās, nevis pagriezt muguru citam pret citu.