«Stabilitāte rodas lēnām»

Izglītība

«Skola 2030» jeb Valsts izglītības satura centra īstenotais projekts «Kompetenču pieeja mācību saturā» pedagogu un vecāku vidū raisījis ne vienu vien jautājumu. Lai noskaidrotu, kā projektā izstrādāto mācīšanas pieeju vislabāk ieviest vispārējā izglītībā, šim mērķim tika izvēlētas pilotskolas. Talsu 2. vidusskola ir viena no tām izglītības iestādēm, kurai ar pilnveidoto mācību saturu un pieeju bija iespēja iepazīties vēl, pirms tā tiek ieviesta visā valstī.
Projekta «Kompetenču pieeja mācību saturā» mērķis ir izstrādāt, aprobēt un pēctecīgi ieviest Latvijā tādu vispārējās izglītības saturu un pieeju mācīšanai vecumā no pirmsskolas gadiem līdz vidusskolai, kā rezultātā skolēni gūtu dzīvei mūsdienās nepieciešamās zināšanas, prasmes un attieksmes. Piecu gadu laikā projekta ietvaros tiek veikta šobrīd spēkā esošo mācību satura dokumentu pārskatīšana un pilnveide, atjaunotā mācību satura izstrāde un aprobācija, kā arī mācību priekšmetu programmu un mācību materiālu izstrāde. Jaunais Valsts pamatizglītības standarts stāsies spēkā no 1. septembra.
Talsu 2. vidusskolas direktora vietniece mācību darbā Evija Ozola atzīst, ka vērtīgākā lieta, ko pedagogi pilotprojekta laikā ir iemācījušies, ir apziņa, ka stabilitāte rodas lēnām. Lielākā kļūda ir mēģināt visu saprast uzreiz. «Nevajag nobīties — tas ir pirmais, ko ir svarīgi saprast. Protams, vēl ir zināma nedrošība, bet pamazām virzāmies uz priekšu. Pirmajā gadā ļoti daudz mācījāmies — ja tu esi tajā visā iekšā, tu dzirdi vairāk, redzi vairāk un vari ietekmēt lietas. Nevis dabūt gatavu materiālu un strādāt, bet pateikt — nē, šis ir jāuzlabo. Viena lieta ir, ka mēs runājam savā starpā, bet otra lieta, ka varam šādā veidā kaut ko ietekmēt. Tad tas nav tikai par mums, bet par kopēju darbu. Pirmajās nodarbībās, kad sākās skolotāju apmācības, mums bija pretenzijas un daudz ko nesapratām, bet lēnām trīs gadu laikā situācija mainījās. Citi pedagogi iesaistījās vairāk, citi mazāk, bet ar laiku iesaistījās visi — skolā strādājot, pret šīm lietām nevar palikt vienaldzīgs. Cilvēku veido vide,» pārdomās dalās E. Ozola.
Vecāku uzdevums — būt vecākiem
Runājot par pilotprojekta mērķi, direktora vietniece uzsver, ka tas ir ilgtermiņa uzdevums, ko nav iespējams sasniegt uzreiz. «Projekts mums ir iemācījis visu laiku izvirzīt mazus mērķīšus, jo kustība un attīstība notiek nepārtraukti. Pats būtiskākais, pie kā mēs vēl joprojām strādājam, ir domāšanas maiņa. Klausoties seminārus, saprotam, cik tas ir sarežģīti. Tas nav tikai par pedagogiem. Ja bērns uz skolu atnāk kā balta lappuse, viss ir kārtībā, bet arī vecākiem ir savi priekšstati. Mums jāveido vispusējas sadarbības formas. Man gribētos teikt, ka vecāku loma ir būt vecākiem. Reizēm mēs kā vecāki gribam būt skolotāji. Attālinātais mācību process pierādīja, ka brīdī, kad notiek sadarbība, problēmas tiek risinātas. Arī vērtēšanai ir jāmainās — tas ir tas, ko es kā matemātikas skolotāja bērniem attālinātajā procesā mācīju. Visu cieņu tiem vecākiem, kuri sēž blakus un palīdz, bet jauniešiem jāsaprot, ka tie ir viņu rezultāti, un tikai caur kļūdām rezultātu iespējams uzlabot. Kļūdīties ir normāli. Mums gribas būt ļoti labiem vecākiem, ļoti labiem skolēniem, ļoti labiem skolotājiem, bet mēs nekad nekļūsim labi, ja nesapratīsim, ka caur kļūdām varam sevi pilnveidot. Arī man kā mammai ir ļoti grūti stāvēt pie durvīm, kad mans bērns pilda matemātikas uzdevumu un es redzu — nav pareizi. Ir svarīgi apzināties, ka konkrētajā brīdī esmu mamma, nevis skolotāja.»
Lielu atklāsmju pilns laiks
Par negaidītu pavērsienu šajā mācību gadā viņa sauc attālināto mācību procesu, kas skolotājiem bija kā eksāmens. «Šis laiks lika izvērtēt, cik lielā mērā mums ir nepieciešama fiziska klātbūtne, un parādīja, cik šauri domājoša mēs kā sabiedrība esam uz tehnoloģijām. Tas bija grūts, sarežģīts, bet tai pašā laikā lielu atklāsmju pilns laiks. Atklājām jaunas iespējas, kā organizēt sanāksmes — izlēmām netraucēt vecākus vakarā, bet veidot tiešsaistes sarunas klasē. Mammām tas droši vien ir ērti: sēdēt mājās, ar vienu roku taisīt vakariņas un dzirdēt, ko audzinātāja stāsta. Ja nav vajadzīga vecāku iesaiste, darbība, bet ir vajadzīgs tikai kārtīgs klausītājs, to mēs varam sasniegt caur dažādām platformām. Tas liek pārdomāt arī metodes, ar kurām ikdienā strādājam. Daudzās lietās mums nevajag fizisko cilvēku klātbūtni, un tas ļauj taupīt laiku, kas mums visiem šodien ir svarīgs. Informatīvās sanāksmes turpināsim vadīt tiešsaistē, bet klātienē tiksimies tad, kad vajadzēs sadarboties. Lekcijas vecākiem vairs nav saistošas. Lekciju viņi var atvērt jebkurā platformā, grūtākais ir būt procesā un iesaistīties. Runājot par mācību procesu, lūdzām samazināt mācību satura apjomu. Skolotāji zina, uz kā pamata varēs turpināt un panākt iekavēto. Lielākoties attālinātais mācību process noritēja veiksmīgi — skolotāji brīžiem izdarīja neiespējamo. Skatoties uz kolektīvu un vecāku atbalstu, tas bija komplekss sadarbības rezultāts.
No vadības un kontroles uz atbalstu
Bērniem grūtības varētu sagādāt tas, ka sociālās prasmes tika atliktas malā. Mēs esam pieraduši sēdēt savās mājās pie sava datora, sarunāties caur datoru un noslēpties aiz kameras. It kā pāris mēneši, bet patlaban tā ir milzīga problēma. Mācību ziņā bija bērni, kuriem šis process nāca par labu, un bija bērni, kuru rezultāti kritās. Viena meitene pēc attālinātā procesa rakstīja — skolotāj, matemātika nemaz nav tik sarežģīta, es atklāju, ka vienīgā problēma ir tā, ka man vajadzēja sākt domāt pašai. Mēs visu laiku gaidām norādes un ievirzes. Attālinātais process tādā ziņā bija fantastisks, jo parādīja, ka bērniem jādomā pašiem. Arī vecākiem bija dažādas atklāsmes par saviem bērniem. Tas bija interesants laiks, lai iepazītu bērnus un kolēģus no cita skatupunkta.
Lielākais izaicinājums bija procesa plānošana un organizēšana. Mums vajadzēja pārkārtoties, no vadības kļūstot par atbalstu. Tas attiecas arī uz kompetenču izglītību — no vadības un kontroles uz atbalstu. Visu laiku esam pieraduši, ka mūs kontrolē, vērtē un mums vajag labus rezultātus, bet kas ir labi rezultāti? Ja mūs novērtē kā skolu, kur ir sirsnīga vide, vai tas ir slikts rezultāts? Katram ir savi labie rezultāti, vieniem tie būs olimpiādes, vieniem eksāmeni, bet citiem emocionālās lietas. Es vienmēr esmu teikusi — nav ne labas, ne sliktas, ir tikai manam bērnam piemērotas vai nepiemērotas skolas. Galvenais ir saprast, kas ir mūsu iekšējie resursi un kas ir mūsu skolas vērtība. Būtiskākais jaunajā projektā ir domāt par savu iekšējo vidi, nevis ķert kaut ko no ārpuses, jo tas ir moderni. Šobrīd tas ir lielākais izaicinājums — nepaķert kaut ko modernu, jo kaimiņu skola tā dara. Tas nestrādās, ir jāpaskatās uz sevi no iekšpuses.»
Mazāk ir vairāk
Lai arī kompetenču pieeja daudzos raisa neizpratni, E. Ozola uzsver, ka tas nav nekas būtiski jauns. «Ir notikusi akcentu maiņa, bet izglītības loma nekur nav pazudusi. Būtiskākais ir mainīt skatījumu — mums nav jāizpilda normas, bet gan jātiecas pretī izaugsmei. Visiem sportā nav jānoskrien noteikta distance noteiktā laikā, bet katram jāsasniedz savs augstākais mērķis. Tas nav tikai par skolēniem, tas ir arī par skolotājiem un jebkuru sabiedrības locekli. Ir mainījusies ne tikai zināšanu pasniegšanas būtība, bet uzbūve kā tāda. Ļoti daudz strādājām pie tā, ka mazāk ir vairāk. Mums visu laiku gribas iedot vairāk, bet bērns var paņemt tik, cik var. Šobrīd tas, kas mūs satrauc, ir vērtēšana. Vecākiem gribas redzēt desmitnieku, bet reizēm astotnieks ir vērtīgāks nekā desmitnieks, jautājums — kas zem tā slēpjas? Ir jāstrādā pie formas, kā tas tiek darīts. Vērtēšana nekur nepazudīs — mums ir jānovērtē zināšanas un jāsaprot, kurā punktā esam, bet notiks formas maiņa.
Īsi, konkrēti un izpildāmi
Lai jauno kompetenču pieeju veiksmīgāk ieviestu ikdienā, pirmais solis ir skolas gada mērķa noteikšana. Tikko sapratām, ka gada uzdevums jāsašaurina līdz minimumam. Ja man pirms četriem gadiem paprasītu skolas mērķi, es nemaz nevarētu to nolasīt, kur nu vēl atcerēties. Šobrīd formulējam to īsi, konkrēti un izpildāmi. Gari, samāksloti teikumi neparāda skolas darbību. Neviens gada vidū nav aizliedzis izdomāt nākamo mērķi, bet jāsāk ar vienu uzdevumu. Neviens nevērtēs to, cik sarežģīts teikums ir uzrakstīts. Kā mana kolēģe saka — mērķim un uzdevumam gada griezumā jābūt tik skaidram, lai jebkurš skolotājs par to var pastāstīt.
Šobrīd mums pastiprināti jādomā par vērtēšanas procesu. Zinu, ka ļoti daudzas skolas par to domā. Novada kontekstā visas skolas dzīvo laikam līdzi. Mums ar kolēģiem ir brīnišķīga sadarbība — nedzīvojam vienas skolas ietvarā, bet dalāmies, palīdzam cits citam un kopīgi virzāmies uz priekšu. Atslēgas vārds ir sadarbība. Sadarboties un tai pašā laikā domāt par savu skolu, par to, kas mums ir svarīgs. Mēs visi kļūdīsimies, bet kurš ir teicis, ka visiem izdosies viena lieta? Nevis domāt par to, kas man neizdosies, bet mēģināt, darīt un meklēt tajā visā pozitīvo. Ir jāsaprot viena lieta — pilnveidotais saturs ienāk skolā, tas ir pieņemts ar likumu, un mums ar to būs jāstrādā. Mēs varam noliegt, kritizēt, bet tas, ko mēs ienesam klasē, ir mūsu darbs. Mums var sarakstīt ļoti daudz likumu, bet, ja es negribēšu, es klasē ar to neiešu. Tā ir mūsu katra individuālā atbildība par kopīgu rezultātu. Mums jāmācās atrast pozitīvās lietas, jautāt palīdzību un nebaidīties atzīt, ka ir grūti. Kamēr mēs to noliegsim, uz priekšu netiksim. Sāksim ar to, ko mēs varam un kur mēs esam!» aicina E. Ozola.