Pārstāvēt Latviju ārzemēs

Personības

Lora Egle, kura par savu dzimto pusi sauc Dundagu, ir aktīva jauniete. Viņa nebaidās būt politiski aktīva, paust viedokli, kā arī doties uz citu valsti, lai tur iedibinātu jaunus kontaktus un paelpotu svaigo kalnu gaisu. Viņa ir studējusi RSU Starptautisko attiecību programmā, dzīvojusi gadu Austrijā, kā arī pašlaik strādā Pasaules Brīvo latviešu apvienībā. Liekas — Lorai visa pasaule vaļā.
— Kuri skolas laikā tev bija mīļākie mācību priekšmeti?
— Tie mainījās līdz ar skolas gadiem. Pirmā noteikti bija vēsture, pēc tam angļu valoda, matemātika. 12. klasē jau bija politika un tiesības, ekonomika, psiholoģija, kas mani interesēja. Noteikti vairāk humanitārais virziens, bet man patika arī matemātika un informātika. Izņemot eksaktās zinātnes — tās man nav sevišķi tuvas.
— Par ko tu vēlējies kļūt bērnībā?
— Es atceros, ka pamatskolā vēlējos kļūt par pasākumu organizatori. Uztvēru to ļoti nopietni, un likās, ka gribētu organizēt lielus pasākumus. Kaut kādā ziņā tas tagad arī notiek.
— Kā nonāci līdz izvēlei studēt politoloģiju?
— Es mācījos Rīgas Stradiņa universitātē Starptautisko attiecību programmā — tas ir politiskās zinātnes virziens, kur mācās tieši starpvalstu attiecības. Atceros, ka 11. klasē man bija aptuveni desmit dažādi varianti, studiju programmas, kas mani interesēja. Kad biju izstādē «Skola», nonācu pie Stradiņa universitātes Eiropas studiju fakultātes stenda. Tur stāvēja kāds puisis, kuram nevajadzēja uzdot jautājumus — viņš visu laiku runāja un stāstīja par visu to, par ko topošajam studentam varētu rasties jautājumi. Man vajadzēja tikai klausīties un māt ar galvu. Pēc tam sapratu — šis ir īstais. Man bija liela pārliecība par to.
— Ar ko vēl tu nodarbojies, kamēr mācījies skolā?
— Piedalījos improvizācijas teātrī gan skolas laikā Dundagā, gan studiju gados Rīgā. Man šķiet, ka teātra sporta iemaņas ļoti noder dzīvē, jo tas man ir devis pārliecību uzstājoties, kā arī labākas komunikācijas prasmes. Teātra sports ļoti attīsta komandas sadarbību. Reizēm kaut kā netieši atskatoties, saprotu, ka tas man ir daudz palīdzējis un tāpēc ir vieglāk atrasties uz skatuves, vieglāk sarunāties, esmu atvērtāka idejām un spēju ātri pieņemt lēmumus.
— Pēc bakalaura grāda iegūšanas devies uz ārzemēm.
— Studiju pēdējā gadā sāku domāt, ko vēlos darīt pēc bakalaura grāda iegūšanas. Es zināju, ka noteikti negribu uzreiz mesties maģistros un strādāt. Meklēju iespējas, jau iepriekš biju dzirdējusi par brīvprātīgo darbu Eiropā un uzsāku mērķtiecīgi par to interesēties. Vienā brīdī apjautu, ka tas ir kas tāds, ko es vēlētos izmēģināt. Vēlāk sekoja projektu meklēšana un pieteikšanās, dokumentu kārtošana. Beigu beigās pieteicos projektam Austrijā. Dzīvoju Tiroles reģionā, mazā pilsētiņā Halle, kas atrodas tieši blakus Insbrukai, Alpu kalnos. Es biju atbalsta persona jaunatnes darbiniekiem.
— Kas bija lielākais kultūršoks, kuru piedzīvoji Austrijā?
— Bija vairākas lietas, kuras man likās nesaprotamas un neierastas. Tā kā dzīvoju kalnu reģionā, tad tur cilvēki bija ļoti sportiski. Pateicoties tam, es arī sāku iet uz sporta zāli Austrijā. Varbūt tur visi neslēpo, bet vismaz reizi nedēļā iet kalnu pārgājienos, tā ir norma. Austrieši piekopj ļoti sportisku dzīvesveidu. Latvijā nesanāk bieži redzēt pensionārus skrienam krosiņu, bet Austrijā to bija daudz. Arī vietējais vācu valodas dialekts, pie kura man bija grūti pierast. To izmantoja visur, arī oficiālās sarunās un iestādēs, kas man likās jocīgi, jo, piemēram, Latvijā, par to kaunas. Kurzemnieki ventiņu dialektā runā tikai ģimenes lokā vai starp draugiem, bet ne valstiskās organizācijās. Vēl multikulturālā vide — tur ir daudz imigrantu no Eiropas, bēgļu un cilvēku no trešajām valstīm, kuri tur strādā.
— Ar kādiem cilvēkiem tur iepazinies?
— Iepazinos ar saviem darba kolēģiem un citiem brīvprātīgajiem tajā reģionā, jo mums visiem bija viena koordinējoša organizācija. Kopā bijām 16 — pārsvarā strādājām jauniešu centros, sociālās aprūpes iestādēs, skolās. Draudzējāmies savā starpā. Tad bija vācu valodas kursi, kur varēja satikt cilvēkus no visas pasaules. Manā gadījumā es biju visjaunākā, jo visi pārējie bija Insbrukas universitātes doktorantūras studenti. Ļoti foršus cilvēkus tur satiku. Esmu pozitīvi noskaņota, galvenokārt iegūtās pieredzes dēļ. Nav tā, ka man Austrija ļoti patika, jo ar šo valsti man bija gan labas, gan sliktas attiecības, galvenokārt valodas dēļ. Tur bija arī dažādi sociāli jautājumi un kultūras atšķirības, kas man nepatika. Šajā tēmā var iegrimt ļoti dziļi, piemēram, man likās nepieņemama sociālā kultūra un izglītības sistēma. Virskārtā liekas ļoti labi, bet, rokot dziļāk, rodas skaidrāks priekšstats. Arī iestādē, kurā strādāju, varēja labāk saskatīt reālo situāciju zemākajam slānim vai nelabvēlīgām ģimenēm un to, kādas ir viņu problēmas. Sociālās kultūras ziņā austriešu mentalitāte ir savā ziņā līdzīga ziemeļnieku — tu neesi austriešiem līdz galam draugs. Viņi nelaiž klāt, tāpēc dabūt īstu austriešu sirdsdraugu ir grūti. Arī tas, ka viņi ir ļoti pieklājīgi, reizēm pat pārspīlēti. To ir tā grūti izskaidrot, to var labāk saprast, tur padzīvojot uz vietas. Tur ir iemācīts, ka ir jābūt pieklājīgam un jaukam, bet ar laiku es iedomājos, ka varbūt tas cilvēks to dara tāpēc, ka tā vajag, nevis tāpēc, ka viņš tā vēlas uzvesties. Austrijā bieži vien sasveicinoties arī pajautā: «Kā iet?», kas nevienam nemaz neinteresē. Bieži vien samulsu, jo nesapratu, vai uz šo jautājumu ir jāatbild vai nav? Tas nenotika tikai vienreiz, tā bija konstanta lieta. No tevis īsti negaida dziļāku skaidrojumu par to, kā tev tiešām iet, bet gaida atbildi «labi». Komunikācija ir virspusēja.
— Ar ko tu nodarbojies pašlaik?
— Kaut kā tā sanāca, ka nonācu tajā pašā darbā, kur strādāju pirms Austrijas. Tas ir darbs Ārvalstu organizācijas Pasaules Brīvo latviešu apvienības pārstāvniecībā Latvijā. Es tur strādāju 2017. gadā un ar pārtraukumu no 2019. gada beigām. Strādāju par projektu lietvedi, bet tas nav korekts nosaukums, jo esmu vairāk kā «universālais kareivis». Šobrīd nodarbojos ar administratīvajiem jautājumiem, sociālajiem medijiem un ziņu apskatiem diasporai. Strādājam pie projektu koordinēšanas un administratīvajām lietām, līgumiem un atskaitēm. Mums ir sadarbība ar Latvijas Nacionālo kultūras centru, veidojam semināru ciklu, sadarbojamies Dziesmu svētku jautājumos.
— Vai sevi redzi šajā amatā ilgāku laika posmu?
— Manuprāt, to gan es, gan mana darbavieta apzinās, ka es tur esmu ne ļoti ilgā nākotnē skatoties, bet tas ir šobrīd, kamēr uzsākšu studijas maģistrantūrā. Pēc tam jau redzēsim, man ir pāris ideju, ko es varētu darīt pēc tam. Pagaidām tas ir tikai ideju līmenī. Vēl pirms tam nonācu biedrībā «Gribu palīdzēt bēgļiem», kur strādāju līdz pat šā gada aprīlim. Biju ieguvusi pieredzi darbā ar bēgļiem Austrijā, likās interesanti uzzināt, kā tas notiek Latvijā, un ieguldīt šeit esošajā sistēmā. Kamēr tur strādāju, uzzināju daudz kā jauna, satiku dažādus cilvēkus un sanāca palīdzēt citiem, bet sapratu, ka tas nav mans lauciņš.
— Ar ko atšķiras bēgļu situācija Latvijā un Austrijā?
— Austrijā ir izstrādāta sistēma, kurā viss ir sakārtots. Biju piedalījusies pa vasaru Austrijā kā brīvprātīgā organizācijā «Platform Asyl», kura nodarbojas ar bēgļu integrāciju, tur labāk izpratu Austrijas sistēmu. Kopumā bēgļu skaits tur ir iespaidīgs — 400 000 bēgļu uz desmit miljoniem iedzīvotāju. Latvijā to ir ap 200 uz visu valsti. Šeit tas vēl ir bērna autiņos, jo izstrādāta sistēma parādījās tikai 2016. gadā — gadu pēc migrantu krīzes 2015. gadā. Latvijā pirms tam nebija nekāda uzņemšanas un integrācijas plāna, esošais plāns ir sadrumstalots. Nav īstas kopainas par to, kā tas darbojas. Austrijā ir viena aģentūra, kura ar to nodarbojas, bet Latvijā tas ir izkaisīts pa vairākām, tas nav vienoti. Latvijas sistēma nav slikta, bet ir kādas lietas, kuras ir jāpamaina, lai palīdzētu bēgļiem integrēties, jo tas ir arī mūsu interesēs. Tā kā bēgļu skaits Latvijā ir ļoti mazs, pieeja ir personiska, kas nav slikti, tomēr Latvijas sabiedrība šo situāciju nepieņem un tāpēc bēgļiem ir ļoti grūti, piemēram, atrast dzīvesvietu. Bēgļiem pēc statusa iegūšanas «Muceniekos» (patvēruma meklētāju izmitināšanas centrs Pierīgas ciemā Muceniekos — aut.) ir jāizvācas uz patstāvīgu dzīvesvietu, kuru atrast ir gluži vai neiespējamā misija. Ir ļoti sarežģīti ar latviešu valodas kursiem. Lai atrastu darbu, ir jārunā vismaz angliski, ideālā gadījumā latviski. Ir cilvēki, kuri atbraucot runā tikai arābiski. Tas vēl ir labi, jo Latvijā ir arābu valodas tulki, bet atceros, ka bija viens bēglis no Eritrejas, kurš runāja tigrinu valodā. Latvijā ir tikai viens tulks, kurš specializējas šajā valodā. Tādā gadījumā ir ļoti grūti sazināties. Sapratu, ka nevēlos to darīt, jo man nav izglītības šajā jomā. Mani vairāk interesē sistēmiskais līmenis, nevis tieši sociālais darbs. Cilvēkiem ir jābūt ar sirdi un dvēseli šajā darbā, jo gadījumi mēdz būt smagi. Nākas saskarties ar pieaugušiem cilvēkiem ar psiholoģiskām problēmām un traumām, ar bērniem.
— Vai tu sevi redzi Latvijā vai ārzemēs?
— Latvijā noteikti. Ja man kādreiz Latvijas politika likās garlaicīga un nesvarīga, tad tagad man tā šķiet interesanta.
— Vai tu aktīvi interesējies arī par ārzemju politiku?
— Es interesējos gan par Latvijas, gan ārzemju politiku. Tas ir viens no maniem darba pienākumiem — lasīt ziņas katru dienu, tās atlasīt un izsūtīt cilvēkiem diasporā. Praktiski visu laiku esmu Latvijas politikas lauciņā, ļoti daudz sekoju tam līdzi. Man tas liekas pašsaprotami — izanalizet, kas politikā ir svarīgs un kas ne. Es saprotu — tā nav visiem. Ja esi studējis politoloģiju, tad saproti, kas ir ziņa, kas fakts, kas ir objektīva informācija, ar ko vari dalīties ar citiem. Jāsaprot, kas ir interpretēta ziņa, nepatiesa ziņa — tas nav nemaz tik vienkārši, kā liekas. Latvijas medijos ir maz ziņu par ārzemēm, tagad ir nedaudz vairāk tieši par Baltkrievijas tēmu, jo tas mūs diezgan tieši ietekmē. Kad rakstīju savu bakalaura darbu par tēmu Turcija Sīrijā (pilnais nosaukums «Turcijas politika kurdu jautājumā un tās ietekme uz valsts reģionālās drošības politiku Sīrijas pilsoņu kara kontekstā» — aut.), man nebija neviena informācijas avota latviešu valodā. Tobrīd tā tēma bija ļoti aktuāla un pēc gada jau parādījās dziļāka analīze ziņu portālos. lsm.lv, kādu laiku bija ārpolitikas studentu rubrika «Status quo», kurā vienā no rakstiem ir iekompilēts iekšā mans bakalaura darbs.
— Kā tu vērtē jauniešu iesaisti politikā gan šeit, gan ārzemēs?
— Zinu, ka Austrijā pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanās var piedalīties no 16 gadu vecuma. Atceros, kā ar vienu brīvprātīgo no Francijas veidojām izstādi pirms 2019. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanām, lai motivētu jauniešus piedalīties. Man likās — lai arī viņi var balsot no 16 gadu vecuma, tas nekādā ziņā nepalielina aktivitāti. Daudzi jaunieši nemaz nezina, ka ir tādas vēlēšanas, kur nu vēl, par ko balsot, Eiropas Parlaments liekas kaut kas tāls un nesaprotams. Varētu būt līdzīgi kā Latvijā — ja tu pats neseko līdzi vai ģimenē neviens par to īsti nerunā, tad par to nav nekādas izpratnes. Tomēr zinu, ka Latvijā ir jauniešu daļa, kas aktīvi seko līdzi politiskajām norisēm un piedalās.
— Vai tu atbalsti Austrijas modeli, kurā vēlēšanās var piedalīties no 16 gadu vecuma?
— Drīzāk nē, it īpaši Latvijas kontekstā. Zinu, ka Saeimā tagad spriež par šo jautājumu, bet man šķiet — ja tev 18 gados nav izpratnes par šo procesu, tad diez vai tev tās būs 16 gados. Daudziem jauniešiem nav sapratnes par to, ko tas nozīmē, kāpēc ir jābalso un jāpiedalās. Lai varētu izdarīt atbilstošu izvēli, kas atbilst taviem uzskatiem, ir jāseko līdzi politikai. 16 gados vēl nav visaptverošas izpratnes par politiku, un tad, visticamāk, izvēle tiek iespaidota vai nu no brāļiem, māsām vai vecākiem, vai sociālajiem tīkliem. Tur esošo informāciju ir ļoti prasmīgi jāprot lasīt, jo tur klīst apkārt gan «pasakas», gan reālas ziņas. Man šķiet, ka tā nav laba ideja. Varbūt liekas, ka būs vairāk vēlētāju un būs vairāk pārstāvēti tieši jaunieši, bet, manuprāt, viņu izvēles nebūs pārdomātas vai arī jaunieši vienkārši nepiedalīsies.
— Ko tu ieteiktu jauniešiem, kuri interesējas par politiku, par ārzemju projektiem?
— Galvenais ir atrast motivāciju un interesi par lietām sev apkārt. Jātur acis vaļā! Ja esi atvērts, tās iespējas pašas atnāk pie tevis. Jāveido kontakti, jo tie tik ļoti palīdz! It īpaši studējot ir jāizmanto laiks un jāpiedalās visur, kur piedāvā, un tad jau arī iespējas un projekti atnāks paši.