747. un 416.

Viedokļi

Pēc dažām dienām, 1. septembrī, juridiska dokumenta spēku iegūs Latvijas valdības noteikumi ar numuriem 747 un 416. Humanitārā, ne matemātiskā valodā tas nozīmē, ka turpmāk skolu 1., 4., 7. un 10. klasēs sāksies visaptveroša tā saucamā jaunā satura ieviešana.
Arī no skolas attāli cilvēki apjomīgajos informācijas plūdos būs vismaz pa ausu galam dzirdējuši par to, ka nu beidzot skolēni mācīsies praktiski, sistemātiski, pašvadīti un atbildīgi. Darba devēji cer uz vairāk prasmīgiem darbiniekiem nākotnē. Savukārt ar skolu saistītajiem katram ir savi priekšstati un gaidas. Vecāki, tāpat kā viņu atvases, sagaida mazāk un vieglākas mācības, iegūstot vairāk zināšanu, skolotāji ne reti ir nesapratnē — kas gan jauns jaunajā pieejā? Daži pat jūtas aizvainoti par apgalvojumiem, ka nu viss būs pa jaunam. Grūti, pat neiespējami iedomāties, kā ķīmiju un fiziku varētu apgūt bez eksperimentēšanas, kurš gan valodu vai matemātiku mācījies tikai iekaļot, nevis lasot un pildot praktiskus uzdevumus? Kā gan jebkuru mācību priekšmetu iemācīties, nesaistot tajā uzzināto ar citās mācību stundās saprasto?
«Pamatizglītības satura [līdzīgi arī vidējā izglītībā] īstenošanas mērķis ir vispusīgi attīstīts un lietpratīgs skolēns, kurš ir ieinteresēts savā intelektuālajā, sociāli emocionālajā un fiziskajā attīstībā, dzīvo veselīgi un droši, mācās ar prieku un interesi, sociāli atbildīgi līdzdarbojas sabiedrības norisēs un uzņemas iniciatīvu, ir Latvijas patriots.» Tā rakstīts dokumentos. Kompetenču izglītības projekta virsuzdevums bijis un paliek — veidot tādu izglītības sistēmu, kas palīdzēs izglītot paaudzi, kurai nākotnē pielietojamās profesijas pat vēl nav zināmas. Tādēļ arī oficiālais projekta nosaukums ir «ciparots» — «Skola 2030». Nezinu, cik daudzi aizdomājušies, kāpēc tieši tas? Jau 2007. gadā sāka veidot valsts ilgtermiņa attīstības stratēģiju turpmākajiem divdesmit gadiem. Nu visaptverošā skolu reforma iekļauta kopīgajā valsts nākotnes redzējumā. Tā saucamās kompetenču izglītības idejas ir ļoti cēlas, saturīgas — tās nav iespējams apstrīdēt. Vai tad nevajag mācīties darot? Vai nevajag saskaņot dažādos mācību priekšmetos apgūstamo? Vajag — protams!
Tiktāl teorija. Bet kā izstrādāt, kā ieviest? Zinātāji kolēģi vēsta, ka citās valstīs ar līdzvērtīgi plašiem pārveidojumiem nodarbojas augstskolas, pētnieciskie institūti. Mums, Latvijā, — skolotāji un dažs augstskolas pasniedzējs. Projekta darbs notiek kopš 2016. gada, bet trīs gadus izstrādē un aprobēšanā piedalījās 100 pilotskolas — mūsu novadā — Talsu 2. vidusskola un pirmsskolas mācību iestāde «Sprīdītis». Vairāki kolēģi, nemēģināšu nosaukt, jo varu kādu nezināt, tieši iesaistījās programmu un mācību līdzekļu izveidē. Pati piedalījos gan pamatskolas sociālo zinību, gan vēstures un arī vidusskolas atbilstošo mācību jomu materiālu izstrādē, man ir ko teikt par ārkārtīgi sarežģīto procesu, tomēr šoreiz sekošu principam — tikai labu vai neko.
Kolēģiem, kuriem jāiet stundās, bet programma saņemta tika pirms dažiem mēnešiem, vai pat pāris nedēļām, man nav daudz mierinājuma vārdu. Labi, ka par galveno pasludināts sasniedzamais rezultāts (neredzu, kas no tā jau nav iepriekš ticis skolā īstenots), programma un piedāvātie mācību līdzekļi ir paraugs, bet nav obligāti. Tomēr tikpat skaidrs, ka ne ikkurš skolotājs gatavs veltīt milzumdaudz laiku un spēku, izstrādājot savus materiālus. Ir arī labā ziņa, vērtējot manu kolēģu paveikto, priecājos par projektā izveidoto bagātīgo mācību līdzekļu un metožu klāstu, kur katrs atradīs ko noderīgu.
Esam maza valsts, bet vai tas attaisno iztrūkumus būtiskās lietās? Kādā seminārā klausījos vācu zinātnieka, skolas psihologa priekšlasījumu. Nē, viņš nebija psihologs skolēniem, bet gan eksperts par to, kā netraumatiski mācīt traģiskos vēstures notikumus. Mums mācību satura testēšana (kā skolēnus ietekmē, ko viņi iegaumē, kā saprot) ir tikai katra pedagoga uzdevums. «Jaunā satura» ieviešanas rezultātu vai sekas redzēsim 2030. gadā. Pagaidām ir tikai cerības, balstoties uz atziņu: «Viss, kas notiek, notiek uz labu!»
Atceros, kā, cīnoties par Latvijas un pasaules vēstures nodalīšanu, žurnālisti uz ielas apprasīja pusaudžus par vēsturei nozīmīgiem datumiem un secināja, ka daudzi nevar atbildēt. Kuram gan interesēja — eksāmenu uz ielas rīkot ir nesaudzīgi, 10 ballu atzīmju sistēma pastāv, jo visi visu nevar zināt un saprast, nezina perfekti. Lai secinātu, kā darbojas sistēma, izvēlējās vienu kritēriju.
Situāciju atcerējos, domājot par daudzu talsenieku cienīto priesteri Andreju Mediņu un viņa pedagoģisko piegājienu. Dokumentos «ieprogrammētais» valstī aktuālās skolu reformas sasniedzamais rezultāts: «Skolēns domā un rīkojas atbildīgi, apzinoties savas rīcības sekas un cienot dzīvību kā vērtību; viņam ir izveidojušies noturīgi, labvēlīgi sociālie ieradumi saziņā un saskarsmē ar līdzcilvēkiem; ir izkopta nacionālā, vēsturiskā un pilsoniskā apziņa un izpratne par sabiedriskajiem un ekonomiskajiem procesiem.» Mīļie cilvēki, tas taču ir tieši tas, ko priestera vadītajā Bruknas kopienā jau cenšas panākt! Skolu reformas mērķis! Kopā strādājot tur, veido savstarpēju cieņu un izpratni par «sabiedriskajiem un ekonomiskajiem procesiem» jeb dzīvi! Līdzekļiem jābūt citiem? Bet kādiem? Nē, nevaru atļauties kā A. Mediņš saukt lietas īstajos vārdos. Viņa lietotie apzīmējumi esot emocionāla vardarbība. Vai tiešām? Tā var izteikties ierēdne, kura nekad nav atradusies nevienā jauniešu kolektīvā, kur nu vēl pie īstiem dzīves pabērniem. Nekad nav dzirdējusi no pusaudžu mutes bieži lietotos, pat ne div vai trīsstāvīgus, bet «debesskrāpīgus» lamu vārdus, ko neuztvert kā pazemojumu.
Lai cik tas arī nebūtu ķecerīgi, tomēr jaunā izglītības satura nostādnes atgādina kādreiz sludināto komunismu, kur labās idejas bija tālu priekšā reālajai dzīvei un cilvēka dabai. Šaubos, vai ar Ministru kabineta noteikumiem visa 2030. gadā darba tirgū nododamā paaudze kā uz burvju mājiena būs kļuvusi atminīgāka (jaunieši atcerēsies visu pamatskolā apgūto, lai varētu padziļināti mācīties vidusskolā), atbildīgāka (spēs apzinīgi un sistemātiski apgūt nepieciešamo), ieinteresētāka (izpratīs, kāpēc kaut kas ir jāmācās) un iecietīgāka, ja dzīvē viss ir citādāk. Ja izglītībai, atbildībai, tolerancei mūsu sabiedrībā ir diezgan maza nozīme, un tā bieži vien nevis atspoguļo, bet ir apgriezti proporcionāla statusam un atalgojumam.