Ar atvērtu sirdi pasaulei un līdzcilvēkiem

Personības

Par skolotāju Aiju Valgelinu, kura bijusi mana klases audzinātāja un otrā mamma no piektās klases līdz pat pēdējam elpas vilcienam vidusskolā, varu droši teikt — viņa ir viens no pašiem sirsnīgākajiem, labestīgākajiem, žēlsirdīgākajiem un, bez šaubām, arī mīlošākajiem cilvēkiem šajā pasaulē. Patiesi, nav it nevienas labās īpašības, kas skolotājai Aijai nepiemistu. Viņas plašā, pasaulei atvērtā sirds un dziļi sirdī izkoptā tīrā ticība labajam ir aizskārusi ne viena vien cilvēka dzīvi, pašai bieži vien to nemaz neapzinoties.
Bērnība aizvadīta Ventspils pusē
«Neskatoties uz to, ka laukos bija daudz jāstrādā, bērnība man asociējas ar kaut ko skaistu un saulainu. Varētu pat teikt, ka dzīvoju ideālā pasaulē. Man ir mīloši vecāki, turklāt vecā mamma, būdams ticīgs cilvēks, izstaroja ļoti lielu mīlestību un labestību. Kā jau katrs cilvēks, arī es laikam idealizēju pasauli un, nākot dažādiem dzīves triecieniem, nevarēju saprast, kādēļ. Tomēr joprojām pasauli redzu caur rožainām brillēm — cilvēki visapkārt ir pozitīvi un jauki. Mēģinu ar Dieva palīdzību risināt visas problēmas, uzturēt savā dvēselē tīru gaisotni un nelaist iekšā ļaunumu, neļaut tam sevī saimniekot.
Skolotāja jau 35 gadus
Ideja kļūt par skolotāju radās visai nejauši. Ģimenē esam trīs māsas, no kurām esmu vecākā. Vecākiem bija daudz jāstrādā, un īsti nebija neviena, kas mūs pieskata, diezgan daudz laika nācās pavadīt trijatā. Bērnībā spēlējāmies skolā — bijām skolotāji, skolēni, mums bija žurnāls un īstas mācības. Pusaudžu vecumā man ļoti patika šūt, gribēju mācīties par šuvēju, tomēr iecerētajā skolā man neizdevās iestāties. Runājot par skolu, jāatzīst, ka man visu dzīvi līdzās bijuši tikai fantastiski skolotāji. Pamatskolā man bija ļoti sirsnīga skolotāja, klasē bijām septiņi skolēni, tā ka vide bija draudzīga, pat ģimeniska. Pēc tam mācījos Kuldīgas 2. vidusskolā, un arī tur skolotājus atceros tikai ar gaišām atmiņām. Iestājoties Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē, katru gadu bija dažādas prakses gan muzejā, gan skolā, bija iespēja praktizēties arī par pionieru vadītāju. Izvēlējos skolu, lai arī nekad nebiju tiekusies būt skolotāja — man vienmēr vairāk paticis lasīt grāmatas. Strādāju prestižās Rīgas skolās: 64. vidusskolā, kas tolaik bija ar teātra novirzienu, kā arī 49. vidusskolā. Beidzot Filoloģijas fakultāti, varēju strādāt praktiski jebkur, tomēr padomju laikā valdošā specifika noteica, ka, absolvējot augstskolu, jānostrādā trīs gadi kādā konkrētā valsts piedāvātā vietā. Lielajā skolu sarakstā no Kurzemes tika piedāvātas divas skolas, viena no tām bija Talsu pamatskola. Līdz tam laikam Talsos biju bijusi tikai vienu reizi, atceros, tas bija pavasarī, kad pilsētā viss plauka un ziedēja. Tolaik nedomāju, ka visu dzīvi varētu būt skolotāja, tomēr mācu skolēnus jau kopš 1985. gada. Man ir prieks strādāt ar jauniem cilvēkiem, prieks redzēt, kā viņi no bērniem attīstās par pusaudžiem un pēc tam par jauniem cilvēkiem.
Mīļākie vaļasprieki: ceļošana, grāmatas un teātris
Mācoties Zlēku pamatskolā, visiem bērniem, kurus kaut nedaudz interesēja novadpētniecība, obligāti bija jābūt skolas direktora vadītajā novadpētniecības pulciņā. Direktors katra mācību gada beigās organizēja ekskursijas. 70. gadu vidū braucām uz Igauniju, Lietuvu, bijām arī Maskavā. 1977. gadā beidzu pamatskolu, bet ceļošanas prieks mani neatstāja: sākumā apceļoju Latviju, 1988. gadā pirmoreiz biju ārzemēs — Bulgārijā, bet 1993. gadā — Vācijā. Vēlāk sāku ceļot arī citur. Izraēlā, kur noteikti vēlos atgriezties vēlreiz, bijām kopā ar desmit cilvēku lielu domubiedru grupu, ko vadīja Igo Midrijānis. Man sirdij ļoti tuva ir Norvēģija; tieši tur, stāvot aizas malā, lūkojoties bezgalībā un sajūtoties pavisam maza, sapratu, ka zaudēju bailes no augstuma. Katru gadu mēģinu kaut kur aizbraukt; šogad plānoju apceļot Horvātiju, taču pandēmijas dēļ brauciens tika atcelts. Parasti pa Latviju ceļoju ar ģimeni, bet tālākos braucienos dodos kopā ar kādu tūrisma grupu. Nesen paskaitot, sanāca, ka esmu apceļojusi 33 valstis, turklāt nevaru nosaukt vienu mīļāko pasaules vietu — katrā no tām ir kādas īpašas pērles. Jo vairāk iepazīstu dažādas kultūras, jo interesantāka šķiet dažādo valstu apceļošana.
Ar grāmatām sāku aizrauties jau tad, kad aptuveni piecu gadu vecumā iemācījos lasīt. Pirmā grāmata, ar ko sāku mācīties lasīt, bija vecajā drukā — skolas lasāmā grāmata no 20. gadsimta sākuma, ko man atnesa vecā mamma. Vēlāk viņa man uzdāvināja K. Skalbes grāmatu «Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties», no kuras tajā vecumā daudz nekā nesapratu; grāmatas patieso vērtību apzinos tikai tagad. Uzsākot skolas gaitas, kāds skolotājs no Ventspils regulāri brauca pārdot daiļliteratūras grāmatas, tad pati sev nopirku Astrīdas Lindgrēnes «Karlsonu». Vēlāk mazajā grāmatu plauktiņā pēc alfabētiskā kārtībā sakārtotām grāmatām ierīkoju savu mazo bibliotēku. Skolas laikā mainījāmies ar grāmatām, nereti bija jālasa ar lukturīti zem segas, lai nakts laikā pagūtu izlasīt un atdot īpašniekam. Mīļi ir latviešu klasiķi: Poruks, Skalbes pasakas, Brigaderes «Dievs. Daba. Darbs». Pusaudžu vecumā aizrāvos ar indiāņu kultūru, izlasīju visas Tomasa Maina Rīda grāmatas, skatījos indiāņu filmas. Kad biju Amerikā, apmeklēju vairākas indiāņu muzejos izstādītās ekspozīcijas. Jaunieša gados aizrāvos ar norvēģu literatūru — mīļākā no tām ir Trigves Gulbransena romāns «Un mūža meži šalc». Joprojām patīk krievu literatūra — Dostojevskis, kā arī Tolstoja «Karš un miers», «Augšāmcelšanās». Vēl man patīk Selma Lāgerlēva, biju viņas muzejā Marbakā Zviedrijā.
Kad vēl mācījos pamatskolā, Zlēku kultūras namā bija dramatiskais kolektīvs gan pieaugušajiem, gan skolēniem, kur arī ritēja mana otrā dzīve pēc skolas. Tur iestudējām «Nezinīti», «Lācīti Pūku», kurā es biju ēzelītis. Tā bija diezgan grūta loma. Pēc tam mani pārcēla uz pieaugušo kolektīvu, tur iestudējām Blaumaņa «Brīnumzālīti», un tā pamazām manī atmodās teātra mīlēšanas gars. Braucām uz Jaunatnes teātri skatīties izrādes, klātienē tikāmies ar Veru Singajevsku, Veltu Skursteni, Tamāru Soboļevu. Cilvēkiem no laukiem tas bija kaut kas ļoti īpašs.
Mūžu dzīvo, mūžu mācies!
Joprojām regulāri papildinu savas zināšanas, esmu beigusi divas programmas Latvijas Bībeles centrā, esmu studējusi maģistrantūru Latvijas Universitātē. Kur man rodas iespēja, tur cenšos mācīties — arī kursos un pieaugušo izglītības centrā, jo esmu beigusi gan psiholoģijas, gan gidu kursus, kā arī apguvusi kristīgo padomdošanu.
Runājot par «Skola 2030», esmu izskatījusi visas programmas un standartus, protams, man jāapgūst daudzas jaunās tehnoloģijas. Starp katriem diviem priekšmetiem jāveido starppriekšmetu saikne, skolotājiem savā starpā jāsadarbojas, turklāt no skolotāja centrētas stundas jāpāriet skolēna centrētā stundā. Kamēr tas nav izmēģināts, nevar saprast, kā tas darbosies, jo daudz kas jāiemācās pilnīgi no jauna. Problēmas ir jāturpina risināt, un skolotājam jābūt elastīgam, nedrīkst tiekties tikai uz vienu virzienu. Jāatzīst, ka, raugoties no šī aspekta, Talsu Kristīgās vidusskolas specifika ir citādāka nekā citās skolās, jo skolas iemācītās kristīgās vērtības var kalpot kā pamats, uz kā skolēnam būvēt turpmāko dzīvi, un jauno kompetenču programma šos standartus neizmainīs.
Pašlaik vakaros lasu Andas Līces jaunāko grāmatu «Ceļadomas» (izrādās, tāds ir viņas māju nosaukums), un tur vakar izlasīju: cilvēks visu mūžu var mācīties pacietību. Es vēlētos, kaut būtu ātrāk sākusi mācīties pacietību un savaldību, kā arī vienmēr izvērtēt situāciju, runāt mierīgi. Es nekad neesmu nožēlojusi reizes, kad esmu savaldījusies, bet esmu nožēlojusi reizes, kad neesmu varējusi savaldīties.
Iepazīšanās ar Dievu
Vecā mamma no tēta puses bija zaudējusi vīru, palikusi viena ar trim bērniem, bet par spīti padomju iekārtai tik un tā saglabāja ticību Dievam, regulāri devās uz baznīcu. Viņa bija viena no tām, kas Zlēkās nosargāja baznīcu, neļaujot ēku pārvērst graudu kaltē; stāstīja mums par Dievu, lai arī to nedrīkstēja darīt, nesa baznīcas kalendārus un kristīga rakstura grāmatiņas. Arī abi mani vecāki ir kristīti, viņi ticēja Dievam, bet uz baznīcu negāja. Es pati tolaik nebiju ticīga, it kā lasīju mammas audžutēva biezo Bībeli (vecajā drukā), bet pret to neattiecos nopietni. 1991. gada barikāžu laikā mana vecā mamma devās mūžībā, tikai tad sapratu, ka ir beidzies kāds dzīves posms. Dievu sāku meklēt pamazām — vispirms piedalījos adventistu rīkotajos kursos, kurp devos ar vairākiem citiem skolotājiem no Talsu pamatskolas; tur arī nopirku savu pirmo Bībeli un kristietībā sāku iedziļināties cītīgāk. Sāku apmeklēt mācītāja Valtera Ozoliņa vadīto Ventspils luterāņu draudzi. Trīs mēnešu garumā katru piektdienas vakaru tur braucu uz iesvētes mācību kursiem, kuros bija arī kora dziedājumi un lekcijas. 1991. gada Lieldienās gan kristījos, gan iesvētījos; kristību brīdī izjutu, kā no manis paceļas smagums. Brīvības sajūta bija spilgta, pat taustāma. Sāku kalpot un strādāt Piltenes vidusskolā un Piltenes luterāņu draudzē. Tolaik tur bija atbraukusi jauna mācītāja no ASV — Austra Reine, kura organizēja jauniešu darbu. Es kļuvu par jauniešu vadītāju, vēlāk darbojos svētdienas skolā, tad ar veciem ļaudīm. Pārcēlos uz Talsiem, darbojos Talsu luterāņu draudzē, tad svētdienas skolā, sāku dziedāt korī. Pašlaik esmu kora prezidente un katru svētdienu atbildu par Bībeles lasījumiem.
Mainīt pasauli
Es negribētu, ka pasaulē būtu kari. Abi mani vecāki ir piedzīvojuši karu, zina, ko tas nozīmē, kamēr pati esmu dzirdējusi tikai viņu stāstus. Tēva tēvu nošāva kara laikā, kamēr tēvam bija tikai 11 gadi, mammas vecvecākus izveda uz Sibīriju. Paldies Dievam, mums Latvijā nekā tāda vairs nav. Tas, kas pašlaik notiek visapkārt pasaulē, piemēram, Baltkrievijā, kur vēl pirms dažiem gadiem biju, un nekas neliecināja par pašlaik valdošajiem nemieriem, mani ļoti sarūgtina. Domāju, ka Latvijas piemērs brīvības izcīnīšanā — dziesmotā revolūcija — ir ideāls paraugs jebkuras valstiskas problēmas risināšanā, kad pārdabiski mierīgā ceļā, bez asins izliešanas valsts varēja atgūt brīvību. Mēs dzīvojam paradīzes nostūrī zemes virsū, t. s., Kurzemītē, Dievzemītē. Mums ir ļoti skaista zeme, ko bieži vien nemaz nenovērtējam — dzīvojam mazā valstiņā, kas patlaban atrodas mierā…
«Visu laiku kādam jāpalīdz»
Grūti sevi vērtēt, taču Dievs man ir devis labu sirdi, tādēļ, kur vajag, tur arī palīdzu, cik nu vien spēju. Esmu līdzjūtīga un neesmu vienaldzīga pret citiem cilvēkiem, man rūp, kas ar viņiem notiek. Daudzi cilvēki nāk pie manis uz padomdošanu, ja ir kādas problēmas, varu aizlūgt. Dažkārt cilvēkiem vajag vienkārši parunāties. Reizēm pie manis ar citu cilvēku starpniecību nonāk pavisam sveši cilvēki.
Reizi gadā kalpoju pasākumā bērniem ar īpašām vajadzībām, kas šogad būs Usmas Kristīgajā tautas skolā. Palīdzēt mātēm, kurām ar īpašo vajadzību bērniem jābūt kopā dienu no dienas, ir cita žēlsirdības izpausme. Citreiz piedzīvoju posmus, kad īpaši nemaz negribas ko tādu darīt, bet Dievs vienkārši liek darīt. Kopā ar ģimeni esam vairākiem veciem cilvēkiem palīdzējuši aizvadīt laimīgākas un mierīgākas vecumdienas. Tagad mani vecāki ir veci, viņiem jāpalīdz… Visu laiku kādam jāpalīdz.
Mans vēlējums
ir katram cilvēkam iepazīt Kristu un evaņģēlija vēsti, jo, manuprāt, tā ir vienīgā šajā pasaulē atrodamā patiesība. Cilvēka ceļš šeit nebeidzas, Jēzus mums piedāvā mūžīgo dzīvošanu, taču to varam iegūt tikai caur Viņu. Lai kādas grūtības un problēmas ir pasaulē, ja cilvēks paļaujas, Dievs palīdz tam tikt cauri un izved gaismā. Ir reizes, kad problēmas risināšanai esmu izdomājusi desmit variantus, bet, caur lūgšanu visu ieliekot Dieva rokās, rodas vēl viens, par kuru pat nebūtu varējusi iedomāties. Paļāvība nav vienkārša, citreiz lūgšanas gadiem ilgi netiek uzklausītas un, šķiet, ka nekas nenotiek, tomēr Dievs dzird visu.