Radošums ir īstais vārds

Talsu novads

Pavisam nesen, 11. jūlijā, notika Valdgales pagasta un Talsu pilsētas izvirzīto kandidātu vērtēšana konkursam «Radi Talsu novadam». «Radi Talsu novadam» ir Talsu novada pašvaldības rīkots konkurss, kas norisinās jau vairākus gadus.
«Sakoptākā vēsturiskā ēka»
Pirmā pieturvieta bija Valdgales dzirnavas, kas ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Dzirnavas tika uzceltas aptuveni 1868. gadā, un sākotnēji piederējušas baronu fon Firksu (Fircks) dzimtai, bet līdz 2000. gadu sākumam bija saglabājušās necilā, pat sliktā stāvoklī. 2000. gadu sākumā tās iegādājās un atjaunoja itālietis Džuzepe Rikardi, kurš ar prieku mūs sagaidīja un uzņēma savā lolojumā. Ekskursijas laikā apstaigājām arī jumta balkonu, no kura paveras skaista ainava, skatoties jebkurā virzienā. Kā stāsta Džuzepes mīļotā, dažos rītos paveroties īpaši apburošs skats — visa apkārtne gluži kā ietīta miglā un koku galotnes spīd kā mazas saliņas. Citos rītos migla pakāpusies līdz jumta balkonam un šķiet, ka tas, kas atrodas zemāk, ir tikai pelēka masa, zem kuras slēpjas dzīves ikdiena. Dzirnavu pirmajā stāvā par mājīgu atmosfēru Džuzepe parūpējās ar lilliju ziediem un to smaržu, kas esot viņa mīļākā. Džuzepe Rikardi ir ieguldījis neizsakāmi lielu darbu, lai dzirnavas saglabātos un būtu tik labā stāvoklī, lai tās būtu iespējams baudīt gan pašiem īpašniekiem, gan viesiem, kuri ir mīļi gaidīti!
«Skaistākais balkons»
Nākamais apskates objekts bija labi pamanāms jau no autobusa, kad piestājam pie daudzdzīvokļu ēkas. Skatā īpaši izcēlās mājas vidējais balkons. Šajā dzīvoklī dzīvo Strupu ģimene. Tā kā abi vecāki bija darbā mūsu ciemošanās laikā, mūs sagaidīja un mīļi uzņēma Strupu ģimenes dēls Edijs, kurš šogad absolvējis Latvijas Lauksaimniecības universitāti. Šīs ģimenes iekoptais un veidotais balkons ir kā maza puķu paradīze, kurā no rītiem nesteidzīgi malkot krūzi kafijas. Pat balkona grīda ir izklāta ar mākslīgo mauriņu, lai radītu dabai vēl tuvāku iespaidu. Balkona labajā malā izvietots arī plaukts, uz kura stāv jaunākās meitas mākslas darbi no laika, kad viņa mācījās mākslas skolā. Šī ģimene ar vislielāko atbildību rūpējas ne tikai par sava skaistā balkona uzturēšanu, bet arī kāpņu telpas priekšā izveidoto puķu dobi, diviem dārziem un nesen uzcelto dārza mājiņu. Idejas rodoties mammas galvā, un visu turpmāko palīdz īstenot visa ģimene kopā.
«Radošākais novadnieks»
Šajā pieturvietā mūs sagaidīja mini koncerts. Radošākā novadnieka titulam nominētā Nannija Pētersone kopā ar brāli Eduardu izdejoja vienu no Nannijas horeogrāfijām — fonda «Viegli» dziesmu «Pilni vižņu mani mati». Nannija ir absolvējusi Talsu Valsts ģimnāziju, septembrī atsāks mācības nu jau otrajā kursā Latvijas Kultūras koledžas programmā «Latviešu deja», un paralēli mācībām strādā par deju skolotāju vairākos Talsu novada bērnu tautas deju kolektīvos. Ar dejošanu, pateicoties mammas iniciatīvai, Nannija sāka nodarboties jau agri — četru gadu vecumā vietējā bērnudārzā «Kamenīte» pie skolotājas Daces Treinovskas. Šogad apritēs jau 16 gadi, kopš meitene nodarbojas ar deju, un pēdējos trīs gadus viņa ne tikai apmeklē deju nodarbības, bet arī pati tās pasniedz. Pūņās viņa vada bērnu deju kolektīvu «Ņiprīši», Sabilē deju kolektīvu «Vīnodziņa» trīs vecuma grupās, kā arī Laucienes pamatskolā vada divu vecumu bērnu deju kolektīvus. Paralēli dejošanai Nannija, mācoties Talsu Valsts ģimnāzijā, kopā ar draudzeni Paulu Kļaviņu izveidoja mācību uzņēmumu «Bellezza Bellum», kas tulkojumā nozīmē «skaistuma karš». Šī mācību uzņēmuma ietvaros meitenes darināja svārkus, kas šūti no diviem vīriešu krekliem. Šādā veidā meitenes radīja oriģinālus, autentiskus sieviešu svārkus un deva «otro dzīvību» jau lietotiem vīriešu krekliem. Meiteņu uzņēmums ieguva ievērojamus rezultātus Latvijā, kas deva viņām iespēju piedalīties konkursā Amerikā. Abām meitenēm šis bija pēkšņs, bet ļoti gaidīts piedāvājums, kuram viņas, protams, piekrita. Arī Amerikā meitenes sevi pierādīja, konkursā iegūstot godpilno trešo vietu. Papildus visam kā jau dejotājai Nannija tuva lieta ir matu rotas — kroņi. Viņa pati ir darinājusi ne vienu vien un arī mums ļāva apskatīt šos skaistumus. Kroņi bija visdažādākie — gan smalki izšūti, gan uz stieplītēm vērtas mazas pērlītes, kas pēc tam izlocītas dažādās formās, bet viens kronis īpaši pievērsa mūsu uzmanību. Tas bija tapis no visa, kas atrodas garāžā — skrūvēm, blīvēm un uzgriežņiem. Par to liecināja arī kroņa svars — tas bija manāmi smagāks par citiem. Nannija mūs uzņēma mīļi un viņai problēmas nesagādā ne runāšana desmit cilvēku priekšā, ne sešu tūkstošu priekšā. Radošums ir īstais vārds, kas viņu raksturo.