Radošākā novadniece…

Personības

Ar dursupnieci Martu Kučeri tiekamies pārveidotajā kafejnīcā «Pannas», kur daļēji jau izpaužas Martas patiesā būtība. Viņa silti sasveicinās ar ikvienu viesmīli un nemitīgi vēro apkārt notiekošo, tomēr, kad runa sākas par pašu Martu, viņa ir kā zivs ūdenī. Skaļi, patiesi, ar atraktīviem žestiem un dažkārt pat ar asarām acīs viņa izstāsta savu stāstu…
Martas Kučeres dvēselē jau kopš dzimšanas mīt radošs un māksliniecisks gars. Pati viņa sevi raksturo kā skrejošu un radošu cilvēku, kurš ir visur un grib būt visur. Viņa ir komunikabla, harizmātiska un ļoti, ļoti emocionāla.
Marta bērnībā būtiski neatšķīrās no tā,
kāda ir šodien — skaļa, radoša, sportiska, dziedoša un dzīvi tveroša. Tomēr viņa uzsver: kļuvusi daudz jo daudz spēcīgāka, kaut gan kādreiz bijusi viegli aizvainojama. Tieši mācības Ventspils mūzikas vidusskolā bijis tas laiks, kurš meiteni emocionāli norūdījis. Gaidāmais nebija piepildījies, jo sākotnēji licies, ka dziedāt prasme ir — viss sanāk un izdodas. Tieši pirmajā kursā, esot mūziķu radošajā vidē, Marta sapratusi, ka tomēr daudz vēl jāmācās. «Tev it kā liekas, ka esi augstu, bet tajā pašā laikā tevi nomet līdz pašai apakšai. Tad atkal kāpiens augšā pa savām kāpnēm, kuras pats tu veido un tik daudz kritienu…» bilst Marta. Vairākkārt Marta mammai zvanījusi: «Nē, es šeit negribu vairs mācīties, man ir par grūtu!» Bet tieši par to Marta pateicas saviem vecākiem, ka viņi ir iemācījuši, ka iesāktais vienmēr jāpabeidz.
Pavisam līdzīgs stāsts bijis arī ar Talsu mūzikas skolu, kuru Marta absolvējusi. Līdz trešajai klasei spēlējusi vijoli, tomēr pienācis brīdis, kad patīkamas emocijas tas vairs neraisīja. Viņa atceras, ka gājusi pie vecāku istabas durvīm un spēlējusi vissmalkāko stīgu vijolei, lai tikai neliktu viņai vairs turpināt spēlēt šo instrumentu. Neapšaubāmi, vecāki nav piekrituši, bet mamma piedāvājusi: «Izvēlies citu instrumentu, kuru spēlēt.» «Pēdējo gadu mūzikas skolā klarneti mācīja skolotājs Armands Ulmanis, kurš tiešām ir fantastisks pasniedzējs, un, tieši pateicoties viņam, es tik ļoti iemīlēju klarneti,» atzīstas Marta.
Paralēli mūzikai Marta jau kopš sešu gadu vecuma bija pievērsusies futbolam. Tieši pamatskolas laiku meitene asociē ar futbola spēlēm, tālajiem un ne tik tālajiem izbraukumiem, kā arī jauniegūtajiem futbola draugiem. Spēlēts tika gan pie sava vecuma meitenēm, gan sieviešu komandā, kā arī pie zēniem. Bet, spēlējot ar zēniem, gadījās arī smieklīgi pārpratumi. Tolaik Pļavās notikušajās sporta spēlēs puiši kategoriski bijuši pret to, ka jāspēlē kopā ar meitenēm. Bet taču pēc spēlēm nākuši un paspieduši rokas, jo esot bijuši izbrīnīti par to, ka meitenes tik labi spēlē. Marta atzīst, ka tas esot bijis ļoti jauks un interesants laiks. Blakus patīkamām emocijām nāca arī skumjas un nepatīkamas lietas, jo tika dabūta trauma — smags smadzeņu satricinājums. Martai sportam un arī klarnetes spēlei bija jādod pusgads atpūta. Pēc atveseļošanās mamma lika izvēlēties, pat nelika, bet vienkārši tika pateikts, ka Martai ir jāvirza sevi mūzikā, jo sports ir ļoti traumējošs. Likumsakarīgi, ka tieši tajā pašā laikā tika dota iespēja spēlēt izlasē, kam, protams, Marta atteica. Tas bijis ļoti sāpīgs un emocionāli piesātināts laiks. «Man aizvien ļoti pietrūkst futbola kā tāda un tik ļoti gribētos uzspēlēt, bet diez vai es vēl kaut ko protu,» atzīst meitene.
Pēc devītās klases
Marta vēlējusies doties mācīties uz Rīgu, jo vasaras tika pavadītas Rīgā pie krustmātes. Tomēr īsti viņa nespēja atrast skolu, kura tiešām viņu aizrautu un piepildītu. Plānots bija stāties Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolā, bet, aizbraucot uz konsultāciju, meitene nejuta, ka tā ir viņas vieta, kur viņa gribētu būt. Piedaloties vienā no konkursiem, Gints Ceplenieks Martai norādījis, ka viņš viņu redz uz lielās skatuves, garā kleitā — kā operdziedātāju. «Es domāju — oooo, operdziedātāja. Kāpēc ne? Nesaprotu, kas man tobrīd galvā darījās,» smejas Marta. Galu galā par labu tika atzīta Ventspils mūzikas vidusskola. Izbaudīts tika kopmītņu laiks — pēc viņas ieskata, ikvienam tādu vajadzētu izbaudīt. Ventspils kojās viņa sajutās kā vienā lielā, draudzīgā ģimenē. Marta pavisam noteikti milzīgu paldies vēlas teikt skolotājam Gatim Poriņam, kurš ļoti daudz iemācīja dziedāšanā.
Šobrīd Marta studē Latvijas Kultūras koledžā — pasākumu vadīšanu/organizēšanu, kas ir bijis sen lolots sapnis, jo pasākumus Marta organizē kopš pamatskolas laikiem. Vienmēr Marta bija aizdomājusies, ka vēlētos organizēt un vadīt kāzas. Tomēr šobrīd tas viss ir mainījies, jo, aizejot arī uz šo skolu, meitene saņēma kārtīgu spērienu. «Es vienreiz jautāju mammai, kāpēc nevaru būt normāls cilvēks, kāpēc nevaru izvēlēties kaut kādu normālu profesiju?» atceras Marta. Viņa domā, ka ir saņemts kārtīgs rūdījums, jo ekspektācijas bijušas — «es taču māku, man taču sanāk». Koledžā mācoties, Martai bijušas vairākas lieliskas iespējas — vadīti vairāki vakari, tarī lielākām firmām, kā arī Ziemassvētku balles. Šogad bija plānots vadīt kāzas, kas ir izsapņots Martas sapnis, jo «Covid» šos plānus izjauca. Šobrīd Marta paralēli studijām ir arī mazo bērnu mūzikas skolotāja, un viņa ir sapratusi, ka viņas mērķauditorija ir bērni. Marta ir apmierināta ar skolas izvēli, jo ir tik daudz praktisko nodarbību — aktiermeistarība, pasākumu vadīšana, improvizācija, — tās ir Martas mīļākās stundas, kurās viņa jūtas kā zivs ūdenī. Skola ir laba pieredze, kur meitene iepazīst atkal sevi no jauna. Marta gan atzīst, ka līdztekus visiem skolas darbiem viņai ļoti pietrūkst dziedāšanas, tāpēc viņa aktīvi meklē iespējas, kur Rīgā muzikāli izpausties un sevi pilnveidot.
Meitene dzied jau kopš trīs gadu vecuma un šo gadu laikā ir pilnveidojusies pie daudziem skolotājiem, visilgāk pie Dinas Bičules. Jau vairākus gadus meitene dzied pagasta korī un priecājas par kora sasniegumiem, kur jāsaka liels paldies brīnišķīgajām kora meitenēm un «kora mammām» — Dinai Bičulei un Gunitai Pauliņai. 17 gadu vecumā Marta savai māsīcai, kura tajā laikā bija Dursupes kultūras nama vadītāja, ieminējās, ka viņa varētu bērniem mācīt dziedāšanu. Abas meitenes nolēma pamēģināt, uz pirmo tikšanās reizi ieradās seši bērni, par ko Marta bija pārsteigta, tā tapa Martas bērnu ansambļa nosaukums «Cielaviņa». Marta vēl aizvien ir pateicīga, ka tie paši bērni turpina nākt vēl aizvien dziedāt un pievienojušies vēl vairāk dziedātgribētāju. «Es cenšos viņiem dot visu, jo zinu, ka ar bērniem vajag pastrādāt, bet viņiem gribas arī rotaļās iet. Viss it kā caur jokiem, bet viņi zina, ka nevar man kāpt uz galvas, jo es tiešām vēlos, lai viņi uz skatuves jūtas brīvi un atraisīti,» secina Marta. Viņai pats svarīgākais ir, lai bērni uz nodarbībām nāk ar prieku un iemīl mūziku. Nākotnes sapnis Martai ir vēl plašāks — piesaistīt cilvēku, kurš var iemācīt bērniem spēlēt kādu instrumentu. Marta ir iepazīstinājusi bērnus ar dažādiem mūzikas instrumentiem ar mērķi, lai katrs pats varētu izvēlēties sev piemērotāko. Marta atceras, ka viņai nodarbībās tik strikti nemācīja — kustēšanos (kā kustēties uz skatuves, kā turēt mikrofonu), elpošanu, par to visu profesionālāk viņa uzzināja Ventspils mūzikas vidusskolā. To visu, ko Marta ir paņēmusi no skolām, viņa mēģina iemācīt saviem audzēkņiem. Pašlaik Marta ir piesaistījusi savam ansamblim draudzeni, kura māca bērniem mākslas vingrošanu. Marta lepojas, ka nu viņas nodarbībās ne tikai dzied, bet taisa arī ritentiņus ar norunu, ka koncertos gan tiks tikai dziedāts. Patiess prieks Martai ir par to, ka tērpus šuj gan pašas mammas, gan arī Martas māsīca Līga. Tāpat Marta vērš uzmanību, ka labprāt ar savu ansambli uzstājas visur, kur viņus uzaicina. «Protams, paldies visiem bērnu vecākiem, kuri man uzticas un atbalsta. Esmu ļoti laimīga, ka varu mazajiem mācīt to, ko pati mīlu visvairāk,» saka Marta.
Martas Facebook platformā
norādīts, ka viņa ir «Ķīvīškroga» pasākumu menedžere, uz ko viņa norāda, ka viņai esot «īpašas/ģimeniskas» saites ar kroga īpašnieku ģimeni. Viņa tāpat arī palīdz ar mājaslapas izkārtojumu un publikāciju izveidošanu, kā arī strādā par viesmīli. «Man ir prieks, ka dzīve piespēlēja arī ko šādu, jo šis ir pavisam cits lauciņš. Es gribētu teikt, ka esmu visur, bet es arī pati vēlos tur būt,» saka Marta.
Šobrīd Marta paralēli visam ir arī Balgales sporta un brīvā laika pavadīšanas centra vadītāja. Savas darba gaitas viņa uzsāka tieši pirms «Covid» laika jeb janvāra beigās. Pirms tam Marta bija gājusi praksi un jau iepazinusi šo darba specifiku, tomēr nekad nebija domājusi, ka reiz šo darbu tiešām varētu arī strādāt. «Bet viss tā salikās. Es tiešām ļoti priecājos par savu māsīcu, kurai pieteicās trešais bērniņš, kaut gan es viņai teicu — pagaidi, es pabeigšu skolu un tad, bet sanāca ātrāk man ieņemt viņas vietiņu,» dalās Marta. Šī ir ļoti laba pieredze, taču «Covid» laiks apstādināja dažādas meitenes ieceres, tomēr viņa ir iemācījusies strādāt ar dokumentiem. 8.augustā notika Balgales pagasta dienas un sporta svētki, kurus pirmo reizi organizēja pati Marta. «Jūtos piepildīta ar fantastiskām emocijām, esmu ieguvusi neizmērojami lielu pieredzi rīkojot šos svētkus, un par to esmu ļoti priecīga. Ļoti ceru, ka cilvēkiem patika un viņi izbaudīja šos svētkus,» saka Marta. Viņa atzīst, ka, protams, ir bailīgi, jo viņa nezina, vai cilvēkiem viss patiks, vai visi būs apmierināti. Martas galvenais pienākums ir organizēt pasākumus, piesaistīt cilvēkus, piedāvāt visādu sadarbību, respektīvi — veicināt to, lai Balgalē būtu radošā vide. «Man ir ļoti jauki kolēģi, kuri man daudz palīdz, jo es vēl esmu zaļš gurķis, kas vēl tikai apgūst šo profesiju,» saka Marta. Uz jautājumu — vai Marta nav Dursupes ciema patriote, meitene atbild, ka viņai ļoti patīk savs ciems. Tieši pagājušogad Marta tika izvirzīta kā radošākā novadniece no Dursupes. Viņu pārsteidza tas, ka no malas cilvēki novērtē viņas darbus un ieceres. Viņai ļoti patīk savs ciems, jo ar to saistās visi viņas bērnības dienu nedarbi un darbi, kā arī sasniegumi. Tieši lielu paldies Marta vēlas teikt Dursupes pamatskolas skolotājiem, kuri palīdzēja it visā un iedeva labu pamatu tālākajām studijām, tieši īpašs paldies skolotājai Inārai Pirvicai, kura Martu ieveda mūzikā.
Savu ģimeni Marta raksturo kā aktīvu un radošu. Kā saka Marta: «Mamma dzied korī, tētis dzied mājās (vienkārši gatavojot ēst), un brālis ir vienkārši ļoti talantīgs.» Ģimene Martu vienmēr ir atbalstījusi. Tagad, strādājot Dursupē, kad Marta rīko kādu pasākumu — brālis palīdz ar skaņošanas lietām, tētis palīdz ar uzstādīšanos un pieskrūvē, ja kaut kas ir nepieciešams. Mamma vienmēr palīdzēs ar radošajām lietām — izskaistinās visu, ar pērlītēm izrotās. «Es esmu ļoti lepna māsa,» vairākkārt saka Marta. Brālis trenējas un ir izveidojis savu sporta zālīti — sienaugšā, kur arī Marta ar mammu iet un brālis viņas trenē, bet viņš abas trenē kā armijā. Tētis ar brāli aktīvi spēlē volejbolu. Marta ir ļoti lepna un priecīga, ka viņai ir šāda ģimene, ka visi vienmēr turas kopā un atbalsta, kad tas ir nepieciešams. Viņa uzsver, ka liels paldies viņas darbībās ir jāsaka arī viņas stiprajam plecam — puisim Emīlam un viņa ģimenei, kuri Martu atbalsta pilnīgi visā, pat pašās trakākajās idejās. Marta ir patiesi priecīga, ka viņai blakus ir divas tik spēcīgas, atbalsta pilnas ģimenes.
Lai gan Martas labo īpašību saraksts ir gaužām plašs un dažreiz rodas jautājums — vai tas tiešām ir viens un tas pats cilvēks, vai viņa tiešām tik daudz prot un var? Marta atzīst, ka tomēr ir lietas, kuras viņa sevī vēlētos mainīt — nepacietību, kā arī savu lielo emocionalitāti pret visu. «Tētis vienmēr teic, ka es pārāk daudz komandēju. Bet es nekomandēju, es vienkārši labi organizēju darbus,» smejas Marta.
Marta sevi nākotnē redz tikpat atraktīvu, ģimenisku — viņa vēlas, lai viņai būtu daudz bērnu, kupla ģimene. Tāpat Martas sapnis ir izveidot radošo studiju, kur bērniem ne tikai tiek piedāvāts dziedāt, bet arī dejot, zīmēt, kas attīstītu bērnu radošās spējas. Meitene vēlas, lai viņas studijā varētu nākt ikviens, neuztraucoties par savu finansiālo pusi, jo šobrīd tik daudz bērnu sevi īsti nepiepilda, jo vienkārši nevar to atļauties. Marta ir atvērta arī radošo nometņu izveidē, ko viņa jau vēlas īstenot nākamgad. Šogad Martai bija plānots radošais sadarbības konkurss, kur Marta būtu piesaistījusi draugus no Pļavām — bērnu ansamblīti. «Mums ir lielie, bet mums ir arī mazie, kuri ir paslēpušies savā ciematiņā, tāpēc gribas, lai arī viņus ceļ saulītē,» saka Marta. Viņa smejoties pati atzīst, ka šobrīd šķiet, ka visa viņas nākotne būs bērni — bērni ģimenē un bērni darbā.