«Esmu kapteiņa meitiņa»

Personības

Atkal pienācis laiks mūsu «Talsu Vēstu», manuprāt, visneparedzamākā satura rubrikai, jo vienīgais priekšnosacījums, kas kā ēsma uz makšķerāķa ļauj saķert kāroto zivi, ir noteikums, ka sarunas biedram jābūt mūsu laikraksta lasītājam. Un šajā reizē gandarījums par iegūto lomu lielu lielais, jo Silvija Zvejniece, kas man jau kopš mazas bērna kājas likusies kā šarmantākā un sievišķīgākā kaimiņmājas iemītniece, izrādās, ir lieliska stāstniece ar bagātu dvēseli un īpašu «odziņu». Nekad iepriekš nebijām runājušas, tāpēc patiešām — labāk vēlu, nekā nekad, jo saruna plūda tik brīvi, sirsnīgi un ne bez joku vieglās vēsmas. Vai var vēl labāk?
Silvijas piederības jautājums mūsu pusei iesākumā izvēršas mazliet amizantā piesitienā. Viņa teic, ka diez vai varu par viņu rakstīt, jo ilgi dzīvojusi Ogrē un neesot tomēr vietējā, bet Laidzē nodzīvoti apmēram trīsdesmit gadi. Kad pārliecinu, ka pietiktu arī ar desmit, lai skaitītos īstens laidzenieks, atklājas, ka viņa patiesībā ir dzimusi Upesgrīvā, un tā ir mīļā un dārgā dzimtā puse.
Kapteiņa meitiņa, kas Zvejnieka nozvejota
Lai gan ilgi gadi nodzīvoti Ogrē, pati sarunas biedre smej, ka vīrs Uldis ieradies un «nozvejojis» viņu tur un atvedis tuvāk saknēm. Tikusi vēl Zvejnieces uzvārdā. Pats interesantākais ir tas, ka abi nāk no Upesgrīvas un bijuši pazīstami jau bērnībā, un gan Silvijas, gan Ulda tētis bijis zvejnieks. «Esmu dzimusi Upesgrīvā un esmu kapteiņa meitiņa. Gan mana vecāku ģimenes māja ir Upesgrīvā, gan arī Ulda vecāku. Mūsu tēvi vecumdienās gāja jūrā kā zvejnieki. Bet būtībā mans tēvs braukāja arī tālāk un patiešām bija kapteinis… Ja man kāds prasa, kur ar Uldi satikāmies, kad pēc tam viens otram kļuvām kaut kas vairāk, tad es, lai cik dīvaini tas arī neizklausās, atbildu, ka kapos. Tie bija kapu svētki. Tajā vasarā bija mirusi mana mamma un Uldim tētis. Tur mēs satikāmies pēc 20 gadiem, kurus nebijām redzējušies. Bērnībā kopā skrējām, gājām vienā pamatskolā, bet Uldis pēc tam aizgāja uz Vandzenes skolu, es — uz ģimnāziju un pēc tam arī tālāk,» neierastajos dzīves pavērsienos dalās kapteiņa meita.
Bērnības laiks, kad luči bija kā zuši
Turpinot sarunu, Silvija Zvejniece pastāsta, viņas ģimenes māja Upesgrīvā atrodas vien 50 metru attālumā no jūras, bet Ulda — kādu 300 metru. No maija līdz oktobrim pāris praktiski dzīvojot Ulda senču namā. Pie jūras esot daudz ko darīt, jo ir liels dārzs, tāpat norit pastaigas pa priežu mežu, sēņošana, ogošana un iebrišana jūrā. «Tā ir mūsu dzimtā jūra, kur esam uzauguši un tur vien esam dzīvojuši. Mums atmiņas par senajiem laikiem ir ļoti labas. Mēs bieži, kad ēdam vakariņas vai brokastis, atceramies, kāda mums bija bērnība. Atminamies, kādi mums bija lieli luči! Nevis šitās strimalas par 15 eiro, ko tagad pārdod, bet mums luči bija tādi kā zuši. Lieli luči, lielas butes! Joprojām protam visu izdarīt. Iztīrīt un nožāvēt. Visu mākam. Noķert arī mākam. Roka ir palikusi ietrenēta. Mums arī laiva ir. Kas var būt labāks par mūsu bērnību? Mēs to atceramies ar prieku,» pacilāti dalās Silvija, atceroties arī ainu, kā uz galda virtuvē bija lielā bļoda, kas pilna ar lašu ikriem. «Garām ejot, tik ar karoti iebraucām… Vienmēr bija visādas zivis, bet bija jau arī smagi jāstrādā. Nebija tā, kā ir tagad, kad vāļājas pa gultu pie datoriem. Mums bija lauki. Gan Uldim, gan man. Ulda ģimenē bija divi bērni, bet mēs jau bijām pieci. Un mammai visi bija gan jāpabaro, gan jāapģērbj. Galu galā ziemā jau zvejniekiem darba nebija. Jūra bija aizsalusi. Tad jau galu galā bija ziemas un bija jāēd sīkreņģes, kas bija iepīkātas, iesālītas. Pēc tam, kad dzīvoju Ogrē un mamma, ciemos braucot, atveda zivis, man tās jau riebās. Visas zivis, ko viņa atveda, atdevu kaimiņiem. Tāpēc jau man ir tik daudz draugu,» smejas Silvija, turpinot stāstīt savas dzimtās puses Upesgrīvas jaunības laika fragmentus.
Ne tikai zivis, bet arī grāmatas un ceļošana
Silvija, kad pajautāju par vaļaspriekiem, teic, ka jau bērnībā un jaunībā ļoti daudz lasījusi. «Man mājās ir ļoti liela bibliotēka. Mums ir trīs sekcijas, un visas ir pilnas ar grāmatām. Ārā tās izmest nevaru. Tās padomju, kas diez ko labas varbūt nebija, aizvedām uz Upesgrīvu un salikām bēniņos… Attiecības ar grāmatām man labas ir joprojām. Tikai redze vairs nav tik laba. Esmu jau sena,» smejot bilst sarunas biedre, kas grūtos brīžos nonākušajiem optimistiski iesaka grāmatu par Poļinu. Tā ir par mazu meitenīti, kura visas nelaimes, kas notiek ar viņu, uztver kā nieku, jo ir cilvēki, kam klājas daudz smagāk. Tāds fokuss ļauj uz visu paskatīties citādāk. Ja redzi, ka citiem ir lielākas nelaimes un bēdas, tad savējās aizmirstas un neliekas vairs tik nepanesama nasta. Tāpat sarunā atklājas, ka ģimenei īpaši tuva ir ceļošana. Pēdējā ekskursija bijusi uz Ālandu salām. Tas gan bijis pasen, jo viss piebremzējies tad, kad vīram sākušās veselības problēmas, un šādiem priekiem nācies atmest ar roku. Izbraukāta visa Eiropa un pabūts franču Rivjērā, Monblānā, Monako, Venēcijā, Itālijā, Bavārijā un citur. Sarunas laikā Silvija ar Uldi no Upesgrīvas atbraukuši uz Laidzi un teic, ka dārga vērtība viņiem ir draudzība un cieņa, kas neļauj aizmirst īpašus ģimenes draugus. Ciemošanās pie bijušā Ulda klases audzinātāja ir silts brīdis abiem, kad sarunām ir pavisam cits svars. Cilvēki gaida, priecājas un novērtē. Runājot par skolotājiem, uzzinu, ka Uldis Zvejnieks bijis arī mana tēta audzinātājs Laidzes tehnikuma laikos.
No paaudzes, kurai draudzības nozīmei ir tērauda stiprums
«Ar savām jaunības dienas draudzenēm katru gadu sanākam kopā Upesgrīvā. Nezinu gan, kā vīrusa dēļ sanāks šogad, bet parasti mēs katru gadu tiekamies pie mums. Tās ir manas jaunības draudzenes no Karpatu laikiem, kad man bija tūrista ceļazīme. Man tad bija apmēram 30 gadu. Tur iepazināmies, un no tā laika arī esam kopā. Tie sanāk ļoti ilgi gadi. Un Ogres draudzenes arī netiek aizmirstas, jo katru gadu tur aizbraucu un satiekos ar bijušajiem darba kolēģiem. Uztaisījām pat divus salidojumus policijas akadēmijā. Mazās grupiņās tiekamies katru gadu apmēram desmit cilvēku kompānijā. Policijas akadēmijai nav nekāda sakara ar policiju, tā mums Ogrē ir ļoti lepna kafejnīca. (Smejas.) No Ogres aizgāju 1989. gadā, kad apprecējāmies, un Uldis atvilka mani uz laukiem. (Smejas.) Ja runājam atklāti, tad pirmos trīs gadus vakaros raudāju, jo man ļoti, ļoti pietrūka Ogres, kolēģu, kora,» neslēpj Silvija, kurai viss tad Laidzē bijis svešs.
Kad ar laiku pierod, tad jaunais kļūst tuvāks
Sarunā atklājas, ka Silvija korim pievērsusies ļoti nopietni un dziedājusi ilgus gadus. «Pie Jāņa Zirņa. Bijām pat laureāti. Visi Dziesmu svētki līdz tam gadam bija manējie. Man bija ļoti aktīvs dzīvesveids, kas aptrūkās, mainot dzīvesvietu, un pēc tā skumu. Bet tagad jau sen esmu pieradusi. Kur tad tagad likšos? Jādzīvo tā, kā ir. (Smejas.) Varbūt nejūtos īsti kā vietējā, jo apzinos, ka te neesmu dzimusi, un tagad Laidzē daudzus nemaz nepazīstu. Ir sanākuši daudzi jaunie. Ir bērni, kas izauguši un mani sveicina, bet es tos īsti pat neatpazīstu. Ar Upesgrīvu ir citādāk. Tā nu ir mana puse. Vasarā varam dzīvot savā bērnības zemē, bet Laidzē man tagad arī ļoti patīk. Ir tik skaisti iekopts centriņš. Mums paveicies ar daiļdārznieci. Prieks par puķu dobēm, tāpat par iepriekšējās pārvaldnieces paveikto centra sakopšanā. Mēs ar Uldi ļoti priecājamies. Visu apstaigājam, apskatām, novērtējam. Tāpat arī visās talkās esam piedalījušies,» atklāti dalās S. Zvejniece, kas, atnākot uz Laidzi, sākusi strādāt par kultūras nama vadītāju. «Bet vēlāk mani aizdabūja uz tehnikumu, kur biju bibliotēkas vadītāja. Bijusī vadītāja mainīja dzīvesvietu un gāja prom no darba, un nevienu citu kandidatūru savā vietā bez manis neesot saskatījusi. Un tā es arī aizgāju, ko tad citu bija darīt? (Smejas.) Tad nu mēs abi ar Uldi tos puišus audzinājām. Tikko arī mūsu zēni bija atbraukuši ciemos. Tagad jau tie izauguši par lieliem vīriem. Kādam trīs bērni, kādam divi. Viņi paši bija sadomājuši atbraukt uz Upesgrīvu un mūs pārsteidza. Tāpat vien. Laidzē arī šad tad tiekamies, tikai mazākā kompānijā, jo daudzi dzīvo ārzemēs,» pēdējos aizkustinošajos notikumos dalās Silvija.
Mūs tā arī sauc — par mammu un tēti
Viņa neslēpj, ka pēdējā bijušo audzēkņu ciemošanās abus bezgala pārsteigusi un sildījusi sirdi. «Tā kā peros pa internetu, un man profilā ir bilde, kurā esmu ar Uldi, tad puišiem radās ideja pie mums atbraukt. Tad nu tajā dienā cēlos sešos no rīta, sacepu simts pīrāgus, magoņmaizes, kanēļmaizes. Kaut kā jau man savi bērni taču bija jāuzņem, jo šis kurss bija tas, kuriem bijām mamma un tētis. Un tā viņi mūs arī godā tagad — par mammu un tēti. Mēs viņus audzinājām četrus gadus… Tas patiešām no viņu puses bija ļoti sirsnīgi. Kad stāvējām uz verandas kāpnēm un pagalmā brauca karavāna ar mašīnām, tad pilnīgi apraudājos. Bija vesels bars. Nu skaisti! Aizgājām sabildēties pie jūras. Un nemaz nesanāca palikt mājās, jo puiši mūs aizveda uz Tukumu, uz Milzkalni, kur bija jau sagatavota pirts, šašliki un galdi. Viss jau bija pārdomāts, un mūs nēsāja uz rokām. Un atveda arī atpakaļ, un deviņos vakarā jau bijām kā runcīši savā mājā. Kā jau veciem cilvēkiem pieklājas. (Smejas.) Tas bija tā vērts! Kad braucām mājās, viens no bijušajiem audzēkņiem, kuram mācību laikā bija sanākuši konflikti ar vadību, bet Uldis ņēmās kā lauva, lai visādi dabūtu atpakaļ uz ceļa visus, kam misējās, novērtēja, cik daudz tikām darījuši. Neviens jau nav slikts audzēknis, tikai ir svarīgi, ka ar viņiem runā kā ar pieaugušiem cilvēkiem, kā ar līdzvērtīgiem. Pusaudžiem patīk, ja ar viņiem rēķinās. Tad viņš teica, ka tagad tik sapratuši, cik mēs esam strādājuši un ko esam darījuši, lai aiz matiem puišus izvilktu no problēmām… Palika man piemiņā puķu pušķi, orhidejas un daudz kas cits. Atveda arī vēžus. Tās bija neatsveramas emocijas un kaut kas neaprakstāms. Ir tik ļoti jauki, ka mūs atceras. Nevaram beigt priecāties,» uz sirsnīgas nots noslēdz Silvija Zvejniece, un nospriežam, ka arī vīrs Uldis būs «jānozvejo» uz sarunu, jo ir zinošs par kuģu būves vēsturi — tā saistīta ar viņa dzimtu. Āķis lūpā ir arī pēdējo sarunu minūšu atklājums, ka abi raksta dzeju. Nu kā lai palieku vienaldzīga? Būs vien jābrauc ciemos uz Upesgrīvu.