Būt ļoti latviski noskaņotam

Personības

Daudzus Talsu novadam piederīgos dzīves līkloči aizveduši tālu. Artis Kalniņš, saglabājot latviskumu, jau gandrīz ceturtdaļgadsimtu dzīvo Grācā — Austrijas otrajā lielākajā pilsētā. Satikāmies pavisam nejauši. Klausos pārdomātajā, secīgajā un piedzīvojumiem bagātajā stāstā, kas ir paraugstunda uzņēmībā un mērķtiecībā.
Jaukā bērnība Sabilē
«Piedzimu Sabilē, tur pagāja mana bērnība. Ar 2. klasi pārgāju mācīties tagadējā vidusskolā. Paps bija būvdarbu vadītājs, viņš prata dažādus darbus, bija pieprasīts podnieks, krāšņu meistars. Mani vecāki bija vienkārši. Mamma strādāja par grāmatvedi, diētas māsu slimnīcā un par bērnudārza audzinātāju. Brālis Arnis, ar kuru uzturu ciešus sakarus, ir par mani septiņus gadus vecāks, dzīvo Talsos. Viņš ir pensijā, bet talsenieki viņu zina kā ilggadēju bērnu deju kolektīvu vadītāju un deju svētku virsvadītāju. Brāļa sieva Dace arī saistīta ar dejošanu.
Man ļoti patika dziedāt. Kaimiņos bija septiņi vienaudži, rīkojām koncertus, brālis spēlēja akordeonu. Pagalmā uz laukumiņa skatītāji bija vecāki, vecvecāki, salasījās 25—30 cilvēki. Oficiāla ieejas maksa bija viena konfekte, dažs atnesa pat 100 gramus. Tad gan kārtīgi saēdāmies. Repertuārā bija Paula dziesmas, skeči. Īpaši publikai patika «vecmāmiņ, labā, dosimies dabā…» [nodzied]. Dziedāju es, kaimiņienes Maija, Iveta un Gunita. Garš process nebija — pusstundu, 40 minūtes. Pēc koncerta ar kasešu magnetofonu rīkojām balli, spēlējām tolaik nelegālās, piemēram, brāļu Vinteru dziesmas.
Piedzīvojumi un pārdzīvojumi
Dzīvojām Pārabavā, tālāk ir mežs Ēģipte. Citiem bija jālido tālu, mēs katru dienu varējām pastaigāt pa Ēģiptes kalniem. Pēdējo reizi tur biju janvārī, cenšamies katru gadu aizbraukt.
Esmu divreiz skatījies acīs nāvei. Pie mūsu mājām Abava nav sevišķi plata, apmēram 15—20 metri, bet dziļš. Man bija kādi 7—8 gadi, mācēju pa sunīti peldēt. Kaimiņmeitenes, kuras bija jaunākas, mācēja labāk, viņas viegli peldēja pāri. Gribēju pierādīt, ka varu, bet vidū vairs spēka nepietika. Nogāju lejā, uznācu augšā, visi smējās, kad gāju otrreiz lejā, kaimiņš ieleca un mani izvilka. Sajūta bija tāda, ko mani traucē, saulīti redzu, ūdens burbuļo augšā. Bija patīkama sajūta, gribēju, lai mani tur atstāj. Visvairāk pēc tam pārdzīvoju, ka nevaru pārpeldēt. Mājās neko neteicu, bet nākamajā dienā paskatījos, ka nav kaimiņu meiteņu, tad pārpeldēju upi.
Profesijas izvēle un citi izaicinājumi
Man patika daudz kas. Pēc pamatskolas aizgāju mācīties uz Jelgavas proftehnisko skolu, gribēju kļūt par automehāniķi. Galvenais mērķis bija dabūt autovadītāja tiesības, bet biju par jaunu. Nomācījos gadu, bet paralēli visādas lietas darīju. Tajā laikā uzņēma filmu «Pūt, vējiiņi!», vajadzēja lomu kandidātus Uldim, Gatiņam. Braucu uz Šmerli [atradās Rīgas kinostudija], lasīju dzejas [smejas]. Tajā laikā biju tāds cilvēks, kurš grib daudz ko piedzīvot, kompleksu nebija, ņēmu no dzīves, ko var. Man piedāvāja filmēties masu skatos, bet tas bija zem mana goda.
Aizgāju uz Jelgavas bigbenda orķestri «Gamma», ko vadīja Jānis Romanovskis. Tur bija kādi 48 cilvēki, gandrīz kā Latvijas Radio vieglās mūzikas orķestris. Teicu, ka gribu dziedāt. Man bija 15 gadi, bet nebija [muzikālās] izglītības. Pārbaudīja balsi, vēlāk piezvanīja, ka pa četriem iedos nodziedāt divus gabalus. Viens bija «Orķestra iepazīšanās», bez teksta «pabadubapapadumba» [dzied]. Biju ļoti lepns, ka tur tiku iekšā. Mums bija koncerti Liepājā, Kauņā un citur. Lietuvā koncertā bija pieaicināti Rīgas mākslinieki. Gulēju vienā teltī ar Gunāru Rozenbergu, kurš jau bija pazīstams trompetists.
Jelgavā mācījos par elektriķi, Sabiles augļu un dārzeņu kombinātā [vairāk zināms ar zaļo zirnīšu konservu ražošanu] man bija prakse, kad gandrīz zaudēju dzīvību, bez maza joka. Man norādīja izslēgt elektrības skapim rubiļņiku [slēdzi] un apmainīt vadus. Iekšējā balss lika pārbaudīt, es uzspļāvu uz pirksta un mēģināju pārlaist pāri kontaktiem, aizlidoju kādu metru no kastes, notrīcēju kādas minūtes piecas vēl. Aizvilkos pie tā vadītāja, viņš pārbaudīja ar kontrollampu un teica: «Vai dieniņ, tas taču bija cits skapis!»
Estrādes ansambļu laiks
Sabilē mani uzaicināja vietējais kolhoza šlāgeransamblītis. Sākām dziedāt pa kāzām, apkulšanas un apsēšanas pasākumiem. Braukājām apkārt. Man princips bija stingrs, nedzēru absolūti nemaz. Citi ne tik ļoti [ievēroja], tad gāja pašķībi. Man nepatika atmosfēra, domāju, kā tikt pie labāka ansambļa. Sākām spēlēt Sabiles kultūras namā, direktors Viktors Kleimanis bija dzirdējis par labu vadītāju Aldi Klintu [viņa vecākus 1941. gada 14. jūnijā izsūtīja no Talsiem] — es aizbraucu, mēģināju sarunāt, un viņš reizi nedēļā brauca vadīt ansambli. No kolhoza «Dzimtene» pārgājām uz kultūras namu. Sākām spēlēt zaļumballes. Es mācēju nedaudz akordeonu spēlēt, bet dziedāšana bija vilinošāka. Reiz aktiera Edgara Liepiņa autorvakarā dziedāju «meitu māte bēdājās…», kad viņš pats uzskrēja uz skatuves un turpinājām duetā.
Tai laikā sāku strādāt Lauktehnikas traktoru remontbāzē Talsos. Braukāju ar elektrokāru, vadāju rezerves daļas. Divas lietas man patīk visvairāk — braukt un dziedāt. Sāku tur strādāt, kad man bija 17 ar pusi gadu un varēju iestāties Talsu dosafā, lai iegūtu šofera tiesības, C kategoriju dabūju uz smago mašīnu. Dzīvoju dzimtajās mājās Sabilē, braukāju uz Talsiem.
Mācījos vakara vidusskolā, nodibināju pats pie Lauktehnikas šlāgergrupiņu, dziedāju un spēlēju «Joniku» [elektriskās klavierītes], bija divas ģitāras, saksofons, bungas. Ballītēs spēlējām, kāzās, pasākumos. Pēc pāris gadiem sāku braukt Talsu ATU uz taksometra. Tai laikā brālis vadīja uzņēmuma bērnu deju kolektīvu, un es izveidoju estrādes ansambli «Lai ripo!».
Blakus Vladimiram Visockim
Tajā laikā man bija jau 20 gadi un draudēja iesaukšanu padomju armijā. Zināju, ka būs jāaiziet, zināju, ka šoferiem ar lielāku stāžu ir vieglāks dienests, tā arī bija. Rīgā šķirotavā visus šoferīšus nostādīja rindā, prasīja stāžu, kas manā gadījumā bija trīs gadi. Majors, kurš bija ieradies no Kalugas, uzreiz pateica: «Vedīsi garnizona priekšnieku! Viņa pārraudzībā bija 25 armijas daļas. Tur reiz pēc viena koncerta aizbraucu viņam pakaļ uz filharmoniju. Viņš iznāca kopā ar pamaza auguma vīrieti. Ar lielu cieņu iesēdināja viņu man blakus, un pats iesēdās aizmugurē. Viesis izkāpjot man vēl novēlēja laimīgu dienestu un paspieda roku. «Tu zini, Arti, kam tu sēdēji blakus: pašam Visockim!» pēc tam komandieris teica.
Kad 1979. gada rudenī atgriezos no armijas, brālis jau bija iesniedzis manus dokumentus Kultūras darbinieku tehnikumā. Gribēju mācīties par kultūras namu vadītāju, bet tiku pūtēju orķestru nodaļā. Paņēmu saksofonu, sāku pūst, bet galīgi man neinteresēja. Mācījos neklātienē, un braucu Talsu ATU uz autobusa. Un tad sākās.
No mazuta bedres par filharmonijas mākslinieku
Tehnikuma klavieru pasniedzējai Dainai Prēdelei teicu, ka gribu dziedāt, viņa piezvanīja savai draudzenei Maigai Grietēnai, kura strādāja ar vokālistiem estrādniekiem. Pie viņas mācījās Adrians Kukuvass un Olga Rajecka. Aizgāju uz noklausīšanos, balss esot laba, bet nepieciešams nostādīt.
Pasniedzējai bija pazīstami Valsts akadēmiskā kora vadītāji Imants Cepītis un Ausma Derkevica, viņi meklēja dziedātājus, pieteicāmies kopā ar kopmītņu biedru Egilu Siliņu. Man bija četras atbalstītājas M. Grietēna, V. Pilāne, V. Davidone un D. Prēdele, bet nebija akadēmiskas izglītības. No lapas lasīju diezgan šķidri. Mani pieņēma uz pārbaudes laiku, ko izturēju. Piestiprināja vokālo pedagoģi Mariju Bergu. 1980. gada marta beigās sāku strādāt. Kad braucu uz noklausīšanos, autobusam bija beigta ātrumkārba, pēc remonta nevarēju atmazgāt rokas. No mazuta bedres tiku par profesionālu filharmonijas mākslinieku ar dienesta dzīvokli, pierakstu Rīgā, par ko tolaik varēja tikai sapņot. Neapšaubāmi — ne vienmēr izglītība var pārspēt dotības, it sevišķi tas attiecas pa mākslas līniju. Ļoti bieži cilvēkam ir trīs izglītības, bet nav… Viens nāk ar pamatskolu, atver muti un… viss ir pie kājām.
1980. gadā ar akadēmisko kori, kurā bija 80 dziedātāji, uzstājos Maskavā, Kongresu pilī. Pirmajā rindā pusaizmidzis sēdēja pats Brežņev Leonids [smejas], bet nu aplaudēja. Centrālajā televīzijā bija ieraksti ar Lielo simfonisko orķestri, Ļeņingradā ar Andreju Jansonu, stāvēju blakus Jeļenai Obrazcovai [pasaulslavena krievu dziedātāja]. Bija piesātināts un patīkams laiks.
Es un Bēthovens
Jāmācās bija. Mana vokālā pedagoģe piedāvāja noklausīšanos J. Mediņa mūzikas vidusskolā, par mani izteicās labi, bet ne sajūsmināti. Tad saspītējos un gāju uz konkursu konservatorijas nulles kursā. Konkurss bija pieci uz vienu vietu. Mani paņēma Kārlis Zariņš, pie kura visvairāk gribēja tikt. Tajā reize vēl uzņēma Karmenu Radovsku, Uģi Rozi un citus. Pēc tam tiku arī 1. kursā.
Bija ļoti interesanti iestudēt operas itāliešu valodā. Vokālistiem darbs ir diezgan fizisks. Jābūt spēkam, enerģijai un labai veselībai. Jābūt ļoti koncentrētai domāšanai ar visiem tekstiem, darbībām, kustībām. Jākontrolē emocijas. No mūsdienu solistiem vislabākais komplekts, pēc manām domām, ir Egilam Siliņam viņš prot savas emocijas vadīt. Filharmonijā bija tāds dziedātājs bez izglītības Jūsmiņš, kurš vienmēr teicis: «Divi mūziķi jau tikai ir pasaulē: es un Bēthovens [ar plato ē].» Man bija grūti dažkārt valdīt emocijas. Spēlēju galveno lomu un rodas paniskas bailes, bet, kad atver muti un sāc dziedāt — viss ir savās vietās. Taisnība, ka tenori ir pārsvarā apaļīgi, jo viņi vairāk nodarbina diafragmu, intensīvāk elpo nekā baritoni un basi, vairāk tiek staipīts vēders.
Mazajā operā — operetē
No valsts kora pēc pusotra gada aizgāju, jo bija pārāk daudz jābraukā komandējumos. Pārgāju uz operas kori, ko vadīja Ilgvars Matrozis. Viņš bija paraugs, kādam vajag būt diriģentam, cilvēkam. Odu, mušiņu nedzirdēja pāri nolidojam, kad viņš nostājās kora priekšā. Visa pamatā ir cilvēcība un visaugstākais — cieņa pret cilvēku. Iesāku mazas lomiņas dziedāt operā. 1984. gadā diriģents Jānis Kaijaks gribēja mani aizvilināt uz opereti, bet tajā laikā studēju un daudz strādāju — biju skolotājs Carnikavas pamatskolā, sētnieks divos Rīgas kinoteātros, no 7.00 kapāju ledu, desmitos skrēju uz mēģinājumu. Algas nebija lielas.
1987. gadā pārgāju uz opereti, kur uzreiz nospēlēju galveno lomu Romāna Grabovska režisētajā mūziklā «Tuksneša dziesma». Manas partneres bija Indra Lintiņa un Aija Smiltēna. Tolaik daudz runājām ar Juri Pučku, kurš vēlāk kļuva par operetes direktoru. Nodziedāju Eižena lomu «Homo Novus», Tasillo «Māricā», Edvīnu «Silvā» un daudzas citas. Nedaudz aizvainoja Raimonda Paula attieksme, ka operetē ir tikai diletanti, tādēļ jāslēdz, atlaižot ap 300 darbinieku. Vajadzēja pārmaiņas, bet ne jau tā, jo līdz pat pēdējai izrādei 1995. gada 20. decembrī skatītāju zāle bija piepildīta.
Kā nokļūt Grācas operas korī
1990. gadā Juris Kļaviņš uzaicināja dziedāt Latvijas Radio korī, ar ko Atmodas sākumā bijām viesizrādēs ASV un Kanādā. Korī mani ievēlēja par inspektoru, kura uzdevumos ietilpa sekošana mēģinājumu disciplīnai. Notika dažādas reorganizācijas, rezultātā bija jāpievēršas biznesam. Vedu konfektes uz Liepāju, biju realizācijas daļas vadītājs rotaļlietu vairumtirdzniecībā, vakaros atgriezos operetē. Pēc tās slēgšanas darba vairs nebija. 1996. gada janvārī mums ar sievu Aivu, arī operetes mākslinieci, bija desmit lati iztikšanai. Sāku strādāt bērnu laikraksta «Mana» izdevniecībā kopā ar Jāni Baltausu. Braukājām pa skolām, no Talsu tipogrāfijas nodrukātos žurnālus tālāk vedu pa Rīgas veikaliem.
Biju sapazinies ar operas pianistu Māri Skuju, kurš strādāja Vācijā un Austrijā. Viņš atrakstīja, ka Grācas operā meklē tenoru. Man nebija absolūti vācu valodas, bet darbu dabūju, man bija 40, kad atnācu, nu jau 24 gadus esmu šeit, Austrijā.
1980. gadā apprecējos ar bijušo klasesbiedreni, piedzima dēls Raivis. Dzīvoklītis bija mazs, sieva strādāja Rīgas 3. internātskolā, man bija daudz komandējumu, viņai bija grūti. Es biju mākslinieks, viņa bija skolotāja. Mani lielie bērni strādā Anglijā. Dēls ir programmētājs, 16 gadi jau ir mazmeitai Vendijai. Meitai Leldei ir trīs bērniņi. Ar tagadējo sievu, liepājnieci Aivu, iepazinos, kad abi dziedājām operetes teātrī. Pieticīgas kāzas bija 1995. gada 17. jūnijā, kad man ir vārda diena, bet viņa pabeidza mūzikas akadēmiju. Viesizrādēs Amerikā biju sadraudzējies ar vienu latviešu ģimeni. Viņi noorganizēja trīs nedēļu kāzu ceļojumu. Mums ir divas meitas pusaudžu vecumā — Līva un Krista. Viņas ir talantīgas — dzied, spēlē mūzikas instrumentus un dejo. Abām ir Latvijas pilsonība. Mēs esam tīrasiņu latvieši, joprojām ar domām dzīvojam Latvijā. Mani 80 procentus interesē, kas notiek Latvijā, un tikai 20%, kas notiek Austrijā. Esmu ieguvis paziņas un draugus austriešus, bet tas, kas te notiek, — svētki, karnevāli, tas man nav tik aktuāli.
Mums pilsonība visiem ir Latvijas, jo esmu ļoti, ļoti latviski noskaņots.