Piedzimt ticīgā ģimenē ir liela svētība

Personības

Savu mazliet vairāk nekā septiņu ticības gadu laikā vairākkārt esmu sastapusies ar kādu faktu — kad sarunas laikā uzrunāju kādu kristieti, lai tas pastāsta, kā sastapies un piedzīvojis Dievu, tad ir reizes, kad atbilde atskan ar mazu pauzīti un klusu mulsumu: «Es piedzimu ticīgā ģimenē.» Tad vienmēr gribas pasmaidīt, jo citreiz šiem ticīgajiem liekas, ka viņu stāsts par ceļu ar Dievu nav tik saistošs, interesants vai ar specefektiem, ko varbūt kāds sagaida. Man gan šķiet, ka nav labāka pierādījuma, ka ticīgu vecāku lūgšanām ir milzīgs spēks, par liecībām, ka bērniem nav jālaužas cauri nelaimju dzelkšņiem un dzīve ir svētīta jau no mazām dienām. Arī brīnišķīgās balss īpašniece Laine Kleinhofa-Prūse kā jaunākā atvase ir dzimusi ģimenē, kurā mamma, brāļi un māsa mīl Jēzu.
Laine, kuras ģimene dzīvo laukos Šķēdes pusē, šovasar pabeigusi Talsu Kristīgās vidusskolas 12. klasi. Šajā skolā pavadīts laiks no pašas pirmās klases, bet nu priekšā kas jauns un nezināms — studijas Rīgā, un jauniete priecājas, ka arī tuvas draudzenes no skolas, ar kurām pavadīti daudzi gadi, būs netālu. Laine ģimenē ir jaunākais bērns, kas var lepoties ar diviem vecākiem brāļiem un māsu, un patiesi jūtas kā pastarīte, jo vecākais brālis ir astoņus gadus vecāks. Viņa gan nav jautājusi, kā mamma jūtas, kad redz, ka visi bērni ir ticīgi, taču nešaubās par to, ka ikvienam vecākam ir gandarījums, kad redz augļus savu bērnu dzīvē. Mazās sēkliņas, kas sētas jau bērnu sirds augsnē, ir kritušas auglīgā zemē, jo visi Kleinhofu-Prūšu ģimenes bērni ir piederīgi draudzei un ir aktīvi ticības dzīvē.
Vienmēr jutusies īpaši pasargāta
Jauniete piekrīt, ka tiem, kas dzimuši kristīgā ģimenē un tic Dievam, patiešām dažreiz liekas, ka viņu liecība par Dievu nav tik spraiga un interesanta, jo nav iespaidīgā atgriešanās stāsta, bet viņa saprot, ka tā patiešām ir liela svētība, ka jau no mazām dienām dzirdējusi par Dievu un bijusi kristīgā vidē. Mamma Jēzu Kristu sirdī par savu glābēju pieņēmusi jau tad, kad gaidījusi pirmdzimto, tāpēc var sacīt, ka Laine pasaulē nākusi brīdī, kad mamma bijusi jau kristiete ar briedumu. Viņa neslēpj prieku arī par savu tēti un tic, ka arī viņš reiz būs Dieva ģimenē. Laine atceras laiku, kad jau trīs gadu vecumā ar ģimeni braukusi uz baznīcu un mamma mācījusi Dieva vērtības, principus, kā arī lasījusi Bībeles stāstus. Tā bijusi ikdiena un kaut kas ļoti tuvs. Lai gan gadās, ka pusaudžu vecumā arī ticīgiem jauniešiem sanākot visādi, Laine teic, ka viņa jutusies pasargāta un nekādās lielās vētrās nav bijusi, ko ļoti novērtē. «Dievs mani vienmēr ir sargājis, un es patiešām neko traku neesmu piedzīvojusi, ko redzu kā milzīgu svētību,» uzsver jauniete. Laine Kleinhofa-Prūse saprot, ka arī ticīgie draugi viņas dzīvē ir liela Dieva dāvana, par ko pateikties var Talsu Kristīgajai skolai. Viņai ir draugi, ar kuriem var būt atklāta un dalīties it visā — gan priekos, gan bēdās. «Un tas, ka zinu, ka draugi man vienmēr vēl to pašu labāko, ir liela drošība. Tie paši tuvākie draugi ir patiesi kristieši, kuriem var uzticēties. Tas ir ļoti svarīgi, un visdrīzāk ir arī iemesls, kāpēc manā dzīvē nekas ļoti traks nav noticis un esmu bijusi pasargāta,» priekā dalās Laine Kleinhofa-Prūse.
Bijušas arī ticības krīzes
Jautāta, kā tikusi pāri kādām ticības krīzēm, kad liekas, ka nekas nedarbojas un viss ir pelēkās krāsās, Laine pastāsta, ka agrāk viņai bieži nolaidušās rokas. Tagad gan draudzē un jauniešu grupiņā jūt īpašu uzmundrinājumu, un ticība tiek stiprināta, un viņa redz izaugsmi un izmaiņas, bet ir bijis laiks, kad meklējusi atbildes uz jautājumiem un licies, ka Dievs viņu nemaz nemīl. «Ir bijuši ilgāki periodi, kad man negribējās pat atvērt Bībeli, kaut zināju, ka ir vien jāver un jālasa, jo Dievs tādā veidā ar mani runā un grib būt kopā, un gaida. Bet galvā tad bija velna meli, ka neesmu gana laba un ka man kaut kas īpaši ir jāizdara, lai būtu derīga. Ilgi cīnījos ar pašnosodījumu,» pieredzē dalās Laine. Viņa novērtē, cik svarīgi bijis, kad kādās grūtībās māsa lūgusi un iestājusies par viņu, un īpaši sajutusi Dieva mīlestību un rūpes. Bet tagad ir laiks, kad nozīmīgs cilvēks Laines dzīvē ir draudzes jauniešu grupas kalpotāja Evija, kura vienmēr apjautājas par to, kā klājas un arī pamana, kad kaut kas nav kārtībā. «Es ļoti jūtu viņas gādību un saprotu, ka savās grūtībās neesmu viena. Jūtu, ka man apkārt ir cilvēki, kuriem es rūpu un kas mani mīl un uzmundrina. Tas ļoti palīdz tikt ārā no jebkuras bedres… Es saprotu, ka arī ticīgie draugi manā dzīvē ir liela Dieva svētība, par ko pateikties varu Talsu Kristīgajai skolai. Tie ir draugi, ar kuriem varu būt atklāta un dalīties it visā — gan priekos, gan bēdās. Un tas, ka zinu, ka viņi man vienmēr vēl to pašu labāko, dod lielu drošība. Tie paši tuvākie draugi ir patiesi kristieši, kuriem varu uzticēties. Tas ir ļoti svarīgi, un visdrīzāk ir arī iemesls tam, kāpēc manā dzīvē nekas ļoti traks nav noticis un esmu bijusi pasargāta,» turpina jauniete.
Klases audzinātāja, kas parādījusi Dieva sirdi un mīlestību
Laine, no kuras manāmi staro sirsnība un gaišums, neslēpj, ka iespēja mācīties Talsu Kristīgajā skolā viņai bijusi liela privilēģija. «Visas tās vērtības un iespējas — to nevar nemaz aprakstīt un aptvert. Un skolotāja Aija Valgelina — nav labākas skolotājas. Viņai katrs skolēns ir īpašs un dārgs. Kā mammai. Mūsu klase nebija varbūt tā pati priekšzīmīgākā, bet skolotājai bijām dārgi… Viņa ir gluži tāda pati, kāds Bībelē ir aprakstīts Svētais Gars — mierinātājs, padomdevējs un draugs. Pie skolotājas vienmēr varēja aiziet un izrunāties — vienalga, par ko. Viņa centās palīdzēt ar padomu. Skolotājai Aijai ir ļoti laba un liela sirds,» prieku un pateicību Dievam par kopā pavadītiem gadiem neslēpj bijusī skolniece.
Slavēt un pielūgt Dievu dziedot — liels prieks un dāvana
Kad Laine uzsākusi skolas gaitas, mamma jautājusi, vai viņa nevēlas apmeklēt arī mūzikas skolu, par ko meita bijusi sajūsmā. Viņa iestājusies kora klasē un iemācījusies spēlēt klavieres. Jauniete to visu redz kā svarīgu ceļa posmu Dieva plānā, jo viņai slavēšana un pielūgsme ir sirdij tuva kalpošana, kā arī neatņemami svarīgs elements attiecībās ar Dievu, kas dod piepildījumu un prieku. Viņa augstu vērtē iespēju ar šo savu dāvanu kalpot draudzē svētdienas dievkalpojumos. «Tas ir brīnišķīgi, ka varu lietot tās dāvanas, ko Dievs man iedevis tieši Viņa valstībai un Dievam par godu. Jūtos savā elementā. Tāpat jau no bērnības man patīk lasīt. Un tagad es redzu to atšķirību, kā man ir tad, kad lasu Bībeli un kā man klājas tad, kad to neesmu darījusi. Tā atšķirība ir tik ļoti redzama un jūtama. Kad lasu, es gribu satvert to, ko Dievs man vēlas pateikt. Tāpat lasu kristīgo literatūru, un mani iedvesmo, kā Dievs strādā pie cilvēku dzīves,» atklāti pastāsta topošā studente.
Kā Dievs maina sirdi?
Laine teic, ka Dievs strādājis arī pie viņas sirds un atbrīvojis no lietām, kas mocījušas. «Nezinu, kāpēc, bet man bija lielas problēmas ar pašnosodījumu. Kad kaut kur kļūdījos, tam sekoja velna meli, ka es neesmu pietiekami kaut ko nožēlojusi, ka man vēl kaut kas ir jādara, jāizpelnās tā piedošana. Ar to cīnījos jau no bērnības. Man bija svarīga tā sajūta, ka man ir piedots, bet to nejutu. Gribēju iet tālāk, bet jutos slikta un nespēju pieņemt, ka man patiešām ir piedots. Tas mani ļoti mocīja, un es nespēju pati ar to tikt galā. Un vienreiz dalījos šajā problēmā ar Eviju, ka nezinu, kā no tā nosodījuma tikt vaļā, un tajā, ka gribas sevi visu laiku par kaut ko šaustīt. Evija pastāstīja, ka Jēzus jau ir visu piepildījis un mums ir piedots jau tad, kad lūdzam Dievam piedošanu, un nav sevi jāmoka un jāšausta. Viņa aizlūdza, un tad es sajutu Dieva lielo mīlestību pret sevi un to, ka, pateicoties Jēzum, Viņam pret mani nekas nav. Sapratu, ka Dievs ir ar mani, nevis pret mani. Biju par to dzirdējusi, bet tad beidzot pa īstam aptvēru. Un tā bija tik liela brīvība! Tas pārmainīja manu domāšanu, un tagad redzu atšķirību. Kad kļūdos, es lūdzu Dievam piedošanu un jūtu atvieglinājumu, jo zinu, ka Viņš patiešām, patiešām piedod, kā ir rakstīts Bībelē. Nav nekādas šaustīšanas,» priekā par piedzīvoto dalās Laine, piebilstot, ka sapratusi arī to, ka ir jāatjauno savs prāts ik dienas, tāpēc ir tik svarīgi lasīt Bībeli un būt dzīvā dievkalpojumā, kur mācītājs sludina to, ko saņēmis no Dieva, kas palīdz noģērbt to veco cilvēku un viņa domāšanu. «Citreiz ir tā, ka esmu kaut ko nepareizi domājusi, bet tad dzirdu, ka mācītājs ko saka un paskaidro, un saprotu, ka iepriekš esmu ticējusi meliem, kas mani nospieduši. Un tad atnāk brīvība un liels prieks,» sarunu uz priecīgas nots noslēdz Laine Kleinhofa-Prūse.