Kā lai zina, kurš ir īstais normālais?

Ļaujiet man runāt

Es atkal vēlējos padalīties savos vērojumos, kas noteikti nav uztverami par absolūto patiesību, bet vienkārša cilvēka domām. Kur tad vēl, ja ne šeit?! Esmu no sirds priecīga, ka no manas iepriekšējās acs iemešanas domes sēdē ir arī kādas izmaiņas. Redzu, ka dzeršanas kultūra sēdēs ir pilnīgi izmainījusies. Protams, es te runāju par ūdeni. Sazināšanās veids gan pieklibo, bet tas ir smags darbs, kas noteikti prasa ilgu laiku. Kas ilgi nāk, tas labi nāk. Ne jau par velti tā saka.
Pēdējā laikā ir daudz notikumu. Ir arī jauna pilsētas galva. Es taču iepriekš rakstīju, ka viņa ir lauva, nemaz nezinot, ka diezgan klusā sapulču dalībniece būs pašvaldības vadītāja. Lauva ir un paliek lauva — ja kāds deputātus sauc par necilvēkiem un dzīvniekiem, tad visā zooloģiskajā dārzā beidzot atkal ir dzīvnieku ķēniņš. Atliek novēlēt, lai viss izdodas. Bet tauta vēro un vēros, kā arī spriedīs. Man, ja godīgi, vienalga, cik to vietnieku. Galvenais, lai darbs tiek darīts un beidzas tā plēšanās, kas pielīdzināma tām skaņām, ko dzirdam nepatīkamajā runču laikā. Bet saprast to, kurš ir tas normālais un kuram no visiem deputātiem ir taisnība un pareizais motīvs, nu nekādi nevar. Kad tikko kā novēroju, ka tas vai šitas šķiet sakarīgs, dzirdu replikas, ka viņš patiesībā ir nenormāls. Un tad, ja savilktu vidējo aritmētisko, sanāktu, ka visi tur ir tādi — ne visai normāli. Principā, ja neseko nekam līdzi pats, lasot to, ko saka kāds cits, var piemesties personības dalīšanās. Katram ir savs viedoklis. Varbūt vajadzētu pārmaiņas pēc piespiedu kārtā kādā sēdē uzspēlēt spēli, lai saliedētu kolektīvu, piemēram, pasakot vai uz lapas uzrakstot blakus sēdošā kolēģa vismaz piecas labās īpašības un trīs labos darbus, pēc tam nolasot visiem skaļi. Izklausās diezgan muļķīgi, vai ne? Galīgi aplami, bet viss sarežģītais jau patiesībā ir vienkāršs. Bet zināt, kā tas salauž lepnību un liek notīrīt vecās plates putekļus? Man šķiet, ka tā būtu revolūcija. Kādam varbūt tas vilktos ilgāk par visgarāko domes sēdi, bet te atkal jāsaka: kas ilgi nāk, tas labi nāk. Varbūt kāds vēl iesniegtu atlūgumu par tādu cilvēktiesību pārkāpumu, ka jāpasaka otram kaut kas labs un, nedod Dievs, arī pateicība. Kad iedomājos, kā, piemēram, Demitera kungs pasaka tautas Ingai atzinību, ka viņai ir labas idejas un vērīga acs, un kā viņš to dara, taisni vai mute savelkas smiekliņā un iemirdzas acis. Tas nu būtu skats ne tikai par rubli! Tas būtu miljons! Patiesībā jau ikviens, kuram kāds ļoti, ļoti nepatīk, varētu pats sev par to cilvēku pateikt kaut ko labu. Jā, pārkāpt pāri savam lepnumam ir diezgan grūti, un iesākums ir visgrūtākais, bet ticiet man, ja būsiet atklāti, redzēsiet, ka tas nelabais ir tīri sakarīgs cilvēks. Pamēģiniet! Tāds viens muļķīgs gājiens izmaina visu skatījumu. Ja skabarga acī, viss, uz ko skaties, liekas deformēts.

Maigiņa