Viss uzreiz nenotiek «pa īsto»

Žurnālista viedoklis

Pirms pāris dienām satiku cilvēku, kurš manā dzīvē ieņem visai fragmentāru lomu — mēs uz dažām stundām tiekamies reizi pusgadā, lai apmainītos ar visu, kas katram piedzīvots un pārdzīvots. Pēc vairākām stundām, kas pavadītas izcilas mūzikas un lielisku, dziļdomīgu sarunu pavadījumā, mani pārņēma reti rezignēta izjūta. Uz mirkli šķita, ka viss ir tieši tā, kā tam jābūt, nav it nekādu problēmu un viss, itin viss kādā pieturas punktā nokārtosies pats.
Īstenībā tā jau arī ir — problēmu nav, ir tikai domas, kuras prātā ievada aizdomas par ko sliktu, kas nenāk no mums pašiem. Problēmas izdomājam mēs paši un tad pinamies domu pinekļos, nereti pievelkot klāt kādu aizdomu vai citu cilvēku domu pavedienus. Beigu beigās kamols ir sapinies tik liels, ka cilvēks pats pret savu gribu tajā nosmok, netikdams laukā un nevarējis kamolu atšķetināt. Bet vai tad manu dzīvi dzīvo kāds cits? Vai man būtu jādanco pēc cita stabules tikai tāpēc, ka cits kāds nav piepildījis savas vēlmes, tās izliekot uz āru un cenšoties uzspiest man?
Vēl pirms nedēļas, dodoties iesniegt dokumentus sevis izvēlētajā augstskolā, pie ieejas durvīm apstājos un man nācās brītiņu ar sevi apspriesties (nē, ne skaļi, reizēm gluži vienkārši vajag apstāties un ļaut domām pašām žigli salīst īstajos plauktiņos). Manu smadzeņu aizkadros iezagās neziņa par to, vai izvēle, ko veikšu, būs īstā. Manā dzīvē viss ir tikai melns vai tikai balts — es neciešu svārstīšanos, vilcināšanos un staipīšanos. Vai izvēle, ko savā prātā veicu jau astotajā klasē, patiešām būs īstā?
Nobrāztam celim vajag plāksteri, salauztai sirdij — mieru. Tomēr vai tad dzīvei ir tāda viena un universāla instrukcija? Vai dzīvi var ar kaut ko salīmēt vai piešpaktelēt, ja nepieciešams? Man vajadzēja tās divas minūtes ar sevi, lai saprastu, ka es vadu savu dzīvi un man nav jādzīvo tā, kā nevēlos — citu cilvēku domu iespaidotai. Es varu tās uzklausīt, bet negrasos tām paklausīt. Turklāt, ak, ja visu varētu sastiķēt ar plāksteriem un leikoplastiem, pasaule no tiem mudžētu. Dzīve ir īsa, tomēr jau iepriekš ir pierādījies, ka tā ir pietiekami gara, lai jebkurā mirklī to varētu apgriezt pavisam kājām gaisā.
Jau nākamajā brīdī sapratu, ka domas mani aizvedušas pretrunā ar sevi, taču izvēle bija mana. Es nolēmu neveikt drastiskas izmaiņas, bet darīt to, ko biju plānojusi iepriekš, tikai starpā paņemot divu minūšu pauzi apspriedei ar sevi. Man vēl būs tik daudz laika, lai studētu un darītu ko citu, ja es gribēšu. Man vēl ir gadu gadi, lai studētu un strādātu pavisam citā jomā — galu galā es savu dzīvi neizlemju tagad, vienā dokumentu iesniegšanas reizē. Varbūt manas šaubas ietekmēja sākumā pieminētais cilvēks, kurš pēc pirmā augstskolas gada izlēma pamest studijas un izmēģināt laimi pavisam citur. Un vai tad viņš tikai tādēļ ir sliktāks cilvēks? Nebūt ne. Toties nu viņš ir priecīgāks un uz dzīvi neskatās kā caur ieslodzījuma restēm.
Mēs pārāk bieži baidāmies kaut ko mainīt, jo domājam, ka izvēle tiks veikta kļūdaini, tai nebūs atpakaļceļa vai pēkšņi būs izgaisusi tās jēga. Tomēr vēlos atgādināt, ka ir pavisam cilvēcīgi kļūdīties, dzīves melnrakstā svītroties, šķendēties, izkliegties, izraudāties un ļaut, lai prāts pats sevi sakārto. Man bija uzrakstīts viedoklis par pavisam ko citu, taču arī es nolēmu mēģināt vārdos ietvert to, kas mani pēdējā laika posmā visspilgtāk iespaidojis, un manam iepriekšējajam viedoklim tika pārvilkta pāri rupja svītra. Vai tad vienmēr visu uzreiz vajag darīt kā «pa īsto»?