«Sirds ir jāpieliek jebkuram darbiņam klāt»

Kultūra

Verot Īves bibliotēkas durvis Tiņģeres pilī, apmeklētājus vienmēr sagaida bērnu čalas, grāmatu smarža un smaidīgā Guntra Grīnberga. Viņas paspārnē šī bibliotēka atrodas jau vairāk nekā 27 gadus, kuru laikā nomainījušās vairākas paaudzes.
«Dzīve kaut kā tā sagriezās, ka nonācu šeit. Pirmos sešus gadus pēc vidusskolas beigšanas turpināju strādāt toreizējā kolhozā. Kad iepriekšējā bibliotekāre devās prom no darba, izsludināja konkursu, uz kuru pieteicos. Tā nu es šeit esmu!» stāsta G. Grīnberga. Viņa smejoties atzīst, ka grāmatu lasīšana ir aizrāvusi vienmēr — reizēm labāk grāmatu nemaz neņemt rokās, jo tad nekam citam neatliekot laika.
Savulaik, kad Tiņģerē vēl bija pamatskola un bērnudārzs,
jaunā paaudze vairāk apmeklējusi bibliotēku. Labs veids, kā bērnus piesaistīt lasīšanai, ir «Bērnu žūrija». Par to stāsta G. Grīnberga: «Bērniem jāizlasa sešas grāmatiņas. Ja vēlas, var piedalīties arī vecāki, kuriem jāizlasa četras grāmatas. Tas ir vecākus un bērnus vienojošs projekts. Motivēju bērnus vakaros palasīt, kaut vienu lapaspusi. Tad jau rodas interese — kas notiks tālāk? Kad bērni nāk spēlēt spēles pie datora, tad atgādinu, apjautājos, kā tad ar lasīšanu.» Sava darba mūža laikā bibliotekāre novērojusi, ka lasītkāre nereti ir mantojama. «Ir ģimenes, kuras no paaudzes paaudzē ir lasītāji,» secina Guntra. «Lasīšana nāk no ģimenes — kur vecāki, tur arī bērni lasa. Tiem, kuri kādreiz bija mani pirmie lasītāji, šobrīd uz bibliotēku nāk jau viņu bērni. Imanta Ziedoņa «Krāsainās pasakas», Margaritu Stārasti lasīja toreiz un lasa vēl joprojām.»
Pašlaik Īves bibliotēkā ir ap 200 lasītāju. G. Grīnberga novēro, ka «cilvēki noveco un aiziet mūžībā. Ir bijuši brīži, kad mazāk lasītāju vai kad citi nāca vienkārši pabūt ar cilvēkiem. Reizēm tāda maza ciemata bibliotēka ir gandrīz vienīgā vieta, kur cilvēkam aiziet.» Bibliotēku iecienījuši seniori, kuriem nereti ir ļoti konkrētas vēlmes. «Viņi ir iepriekš sarakstījuši uz lapiņas, kuras grāmatas interesē, par kurām ir dzirdēts radio. Ļoti noder elektroniskais katalogs, kurā var apskatīties, kurā bibliotēkā konkrētā grāmata atrodas. Izmantojam arī Talsu Galvenās bibliotēkas fondu, jo tur ir ļoti labas grāmatas. Cilvēki par tām ļoti priecājas un lasa,» neslēpj Guntra.
«Sākot šeit strādāt, ātri vien sapratu, ka man ir svarīgi izveidot domubiedru grupu,» atceras G. Grīnberga. «Sanācām kopā reizi mēnesī, cilvēki bija izlasījuši kādu grāmatu un tad diskutēja par to. Tas bija ļoti interesanti. Šobrīd tas lasītāju klubiņš ir transformējies tā, ka esmu sagatavojusi stāstījumu par vienu rakstnieku vai mākslinieku, pastāstu arī par jaunumiem bibliotēkā,» atklāj Guntra. Jau vairāk nekā desmit gadu viņa uzņemas iniciatīvu organizēt dažādas tikšanās ar rakstniekiem. Īves bibliotēkā ciemojušies tādi Latvijā zināmi autori, kā Nora Ikstena, Otto Ozols, Vilis Seleckis, Armands Puče, Inese Vaidere, tulkotāja Dace Meiere un citi. «Autori labprāt atsaucās uz šādām tikšanām ar lasītājiem, jo viņiem ir svarīgi saņemt atgriezenisko saiti. Viņi pastāsta par sevi, savu dzīvi, par darbu tapšanu. Ja ir iespēja rakstniekam uzdot jautājumus, tas rosina interesi par visiem šā autora darbiem un arī par pašu bibliotēku. Tā veidojas saikne ar bibliotēku un dzīvu rakstnieku.»
Kopš koronavīrusa parādīšanās Latvijā noticis daudz izmaiņu bibliotēkas ierastajā ritmā. G. Grīnberga uzskata, ka tas noticis ļoti strauji. «Bibliotēka bija ciet no 17. marta — tas bija ļoti pēkšņi, uzreiz pēc skolēnu brīvlaika. Palika tikai grāmatu apmaiņa, ārpus bibliotēkas atradās galdiņš, kur izlikām grāmatas. Tad es secināju, ka cilvēkiem lasīšana joprojām ir svarīga. Telefons zvanīja vienā laidā! Ja saku, ka bibliotēka darbojas uz trīs «i» — informācija, izglītība un izklaide —, tad pandēmijas laikā izklaide bija prioritāra. Tas mani priecēja. Pandēmija pierādīja, ka lasīšana cilvēkam joprojām ir svarīga.» Tādējādi šogad paredzētā literātu tikšanās ar lasītājiem ir pārcelta uz nākamo gadu. Ar ko tā bijusi paredzēta, G. Grīnberga vēl neatklāj, zīmīgi sakot, ka intriga ir jāsaglabā.
Liels pārbaudījums
bijis pērn notikušais nelaimes gadījums, kas skāris Īves bibliotēku. «Notika avārija — plīsa apkures caurule pils trešajā stāvā, un viss karstais ūdens iegāzās bibliotēkā tieši uz bērnu nodaļas grāmatām. Kopā cieta ap 1500 bērnu literatūras grāmatu, arī daļa amerikāņu literatūras. Toties man ļoti palīdzēja Talsu Galvenā bibliotēka gan ar mēbelēm, gan grāmatām, arī Ogres bibliotēka un cilvēki ar privātām kolekcijām. Ir pietiekami daudz bibliotēku, no kurām var aizņemties grāmatas no bērnu ieteicamās literatūras, kā, piemēram, Lubes bibliotēka, Valdemārpils bērnu un pilsētas bibliotēka, Dundagas centrālā bibliotēka un citas. Šobrīd man viss grāmatu fonds ir atjaunots. Tas man bija liels emocionāls pārdzīvojums. Atceros, tā bija sestdiena — līdz vakaram nesām grāmatas ārā un žāvējām.» Guntra lieki uzkavēties atmiņās negrib, un priecājas, ka viss labi noslēdzies.
Kā stāsta Guntra, bibliotekāres darbs bieži vien ir izaicinājumu pilns. «Tā ir tik interesanta valstība, ka pats visu laiku esi kustībā — jāapgūst jaunas programmas, jāapkalpo vietējie un reizēm arī ārzemnieki. Vēl nāk jaunās grāmatas, par kurām jābūt lietas kursā. Man ir jābūt kā ceļvedim, jo bieži cilvēki paļaujas uz manu gaumi, un es nedrīkstu viņus pievilt. Jāsaprot, ka visu nevaru izlasīt — tas nav fiziski iespējams, tad ir jāpaļaujas uz tādiem lasītājiem, par kuriem zinu, ka viņi sniegs savu viedokli, ar kuru tālāk varu strādāt. Kad es aiziešu pensijā, tad man būs laiks un visu iecerēto izlasīšu.» Ja kāda izvēlētā grāmata nešķiet pārāk interesanta, Guntra vienmēr aicina: «Ja jums grāmata nepatīk, nav jāmokās līdz galam! Atnāc uz bibliotēku, paņem citu un varbūt pēc pāris gadiem, izlasot to pašu grāmatu līdz galam, tā iepatiksies. Mans uzdevums ir tikai, lai cilvēks neaiziet prom bez grāmatas, tad viss ir kārtībā.»
G. Grīnberga Īves bibliotēkā nav nejauši — tas ir viņas aicinājums visas dzīves garumā. «Tas ir tā — sirds ir jāliek jebkuram darbam klāt vai tas ir skolotājs, vai ārsts. Ir jāpieliek sirds tam darbiņam un atbildība par to, ko dari. Mans uzdevums primāri ir, lai cilvēkam būtu grāmata, ko lasīt, piedāvāt cilvēkiem to, ko viņiem vajag. Ja vajag apmaksāt rēķinu, man ir jāpalīdz. Ja vajag saņemt grāmatu vai žurnālu, tad man ir jādara viss, lai varētu šo pakalpojumu saņemt. Ja ir kāda neskaidrība, man jāpalīdz rast atbildi uz šo jautājumu. Tur ir tie trīs «i».»