Pāri visam — Dieva vadība

Personības

Vietu, kuru kādreiz plaši apdzīvoja lībieši jeb līvi, par savām mājām jau septiņus gadus sauc Kārlis Irbe — Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas rekolekciju centra vadītājs un Piltenes iecirkņa prāvests. Līdz pat nonākšanai Kurzemē viņš iztiku pelnīja, strādājot IT nozarē, bet, piedzīvojot izmaiņas garīgajā plaknē, pievērsās Dieva un sevis izzināšanai. Paralēli kalpošanai Mazirbē mācītājs rūpējas par piecām atvasēm un kopā ar ģimeni bauda iespēju atrasties vietā, kas ir nošķirta no pilsētas trokšņiem un drūzmas.
— Uz Mazirbi pārcēlāties nepilnu gadu pēc ordinācijas. Kas jums lika pieņemt šādu lēmumu?
— Nebija tā, ka teicu — sūtiet mani uz Mazirbi! Tas notiek citādi, tas ir aicinājums. Iepriekšējais mācītājs, kurš šobrīd kalpo Dundagā, saprata, ka viņš nevar kalpot Dundagā un tai pašā laikā pavilkt šo vietu. Viņš bija daudz izdarījis, bet vienā brīdī saprata, ka tas nav savienojams. Bīskapi viņu atbrīvoja, un līdz ar to vieta palika vakanta. Tajā brīdī kalpoju Jēzus draudzē kā otrais mācītājs. Man likās, ka tā tas turpināsies, — plānoju pārcelties uz Rīgu, lai būtu tuvāk draudzei un vairāk varētu iesaistīties draudzes dzīvē, bet tad bīskapi mani uzrunāja un jautāja, vai es būtu gatavs pārcelties. Ar sievu spriedām, ka varētu. Laikā, kad bērni vēl ir mazi, ģimenei ir salīdzinoši viegli pārcelties un uzsākt jaunu dzīvi. Bīskapi teica — mēs par tevi lūgsim un domāsim, un tu arī lūdzies un domā, vai tiešām esi gatavs atsaukties šim aicinājumam. Nezinu, kā gāja bīskapiem, bet es jutos vainīgs Dieva priekšā, jo tad, kad man šo aicinājumu izteica, man sirdī bija vēlme pārcelties. Mazirbe jau sen man bija iekritusi sirdī. Jutos nedaudz vainīgs Dieva priekšā, jo Jēzus draudze ir viena no lielajām Rīgas draudzēm, draudzes locekļi ļoti aktīvi kalpo, un tur ir daudz iespēju. Domāju — kā tad tā, Tu man šādu iespēju dod, un es tagad gribu citur? Iekšēji visu laiku cīnījos ar domu, ka gribu šeit. Likās — varbūt esmu šo vietu iekārojis, bet Dievs to nemaz negrib. Tad vienā lūgšanā atnāca doma — izvēlies, ko tu gribi, es tevi svētīšu. Tajā brīdī man bija pilnīgi skaidrs, mana iekšējā izvēle bija skaidra, un lēmums jau bija pieņemts. Vēlāk sapratu, kāpēc Dievs tā dara, kāpēc Viņš ļauj izvēlēties. To, ka Viņš negrib mūs pataisīt par robotiem, vienmēr stāstu cilvēkiem iesvētes mācībās. Mēs esam radīti Viņa tēlā un līdzībā — tas nozīmē, ka esam līdzatbildīgi. Tas, ka Viņš man dod iespēju šeit kalpot, un tas, ka es pats esmu to izvēlējies, uzliek man līdzatbildību. Nav jau tā, ka viss ir tikai skaisti un rožaini, ir arī ērkšķi un grūtības, bet es nevaru kurnēt uz Dievu un teikt — tu mani šeit atvilki. Pārcēlāmies 2013. gada aprīlī. Tā bija atsaukšanās bīskapu aicinājumam — viņi bija izlēmuši, ka ir gatavi mani aicināt, un es biju gatavs atsaukties.
— Lielāko mūža daļu, tai skaitā bērnību, esat pavadījis pie jūras. Kas no šā laika posma visspilgtāk iespiedies atmiņā?
— Bērnību pavadīju Majoros — blakus bija gan jūra, gan Lielupe. Viss likās aizsniedzams, tuvs un līdz ar to arī mīļš. Dabas klātbūtne mani ir pavadījusi visu bērnību, līdz ar to pilsētvide mani nekad nav vilinājusi. Atceros, ka man vienmēr bija prieks atgriezties mājās. Arī laikā, kad studēju Rīgā, man vienmēr bija prieks izkāpt no vilciena, izkāpt savā Jūrmalā. Bērnudārzā gāju turpat pie mājām, arī pamatskolas gados viss vairāk vai mazāk bija izstaigājams kājām. Tā kā dzīvojām netālu no upes, mums bija aizliegts bez atļaujas peldēt, līdz ar to tā bija pirmā lieta, ko mēs, pagalma puikas, darījām, — bez atļaujas aizlavījāmies uz upi un klusiņām lavījāmies atpakaļ. Vecākiem nebija viegli — man ir divi vecāki brāļi, es biju sīkais, bet par savu vietu pasaulē cīnījos. Mana mīļākā nodarbe bija no piektā stāva lodžijas mest lejā mantiņas. Vecāki prasīja, lai mājās būtu kārtība, bet ne jau man prasīja (smejas). Laukos gan darīju visu pēc labākās sirdsapziņas. Vecvecākiem bija govs — mans uzdevums bija izvest govi ganībās un izmēzt mēslus. Man patika nobērt visu ar kūdru, un pēc tam par mani vienmēr smējās — tu jau netīri mēslus, tu taisi deju placi! Skolas laikā mēdzu bastot stundas — it kā aizgāju uz skolu, bet īstenībā devos pie drauga, kurš slimošanas dēļ bieži bija mājās.
— Kurā brīdī apjautāt, ka nākotni vēlaties saistīt ar programmēšanu? Mācītāja amats un programmēšana daudziem šķiet kaut kas diametrāli pretējs…
— Sapratu to vidusskolā. Iespējams, manu lēmumu ietekmēja brālis, kurš bija izmācījies par programmētāju. Kad mācījos ģimnāzijā, Latvijas Universitāte organizēja Mazo matemātikas universitāti. Braucām nevis tāpēc, ka mūs šausmīgi interesēja lekcijas, bet gan tāpēc, ka pēc lekcijām divas stundas varējām sēdēt internetā. Tajā laikā tas bija kaut kas ekskluzīvs. Protams, sēžot lekcijās, kaut ko arī dzirdēju. Atceros, ka vienā lekcijā mani tas uzrunāja, un tā es pamazām nonācu līdz programmēšanai. 11. klasē man jau bija diezgan skaidrs, ka pēc ģimnāzijas beigšanas stāšos tehniskajā universitātē. Iestājos universitātē, sāku strādāt Jūrmalas domē par administratoru, un tad man piedāvāja kļūt par programmētāju kādā uzņēmumā. Iesniedzu CV, aizgāju uz pārrunām, un mani pieņēma. Nostrādāju šajā jomā līdz 2013. gada pavasarim.
— Lai arī neesat audzis kristiešu ģimenē, ceļš jūs aizveda līdz Kristum. Kāds bija šis ceļš?
— Mani vecāki ir kristīti, bet viņi nebija praktizējoši kristieši. Esam bijuši uz Ziemassvētku dievkalpojumiem, mamma mani veda uz svētdienas skolām, bet vairāk — taustoties. Nopietni tas nebija. Vecmāmiņa man stāstīja par Dievu, Atklāsmes grāmatu, pēdējiem laikiem un to, kas mūs sagaida, bet es no tā kā bērns sapratu, ka būs trešais pasaules karš un tas būs briesmīgi. Man pēc tā visa bija bail — lai varētu aizmigt, katru vakaru lūdzu «Mūsu Tēvs» lūgšanu. Nezinu, cik ilgi tas tā vilkās, bet tā bija mana pirmā saskarsme ar ticību.
Pēc tam vienā vasarā vecākais brālis ar draugiem izlēma braukt uz Franciju un jautāja, vai negribu braukt līdzi. Tajā laikā tika organizēti braucieni uz Tezē kopienu — tā ir kopiena, kuras aicinājums un dāvana ir kalpot tieši jauniešiem. Katru dienu notiek dievkalpojumi, Bībeles stundas, un jauniešiem tiek uzticēti dažādi uzdevumi. Sestdienas vakarā bija lielāks dievkalpojums, kurā sprediķoja, ka Dievs ir mīlestība. Es klausījos un domāju — tādam Dievam būtu forši ticēt, bet nekas nopietns pēc atgriešanās Latvijā nesekoja.
Vēlāk mani aicināja kļūt par krusttēvu. Aizgāju uz draudzi, satiku mācītāju un teicu, ka gribu iesvētīties. Viņš teica — pirms iesvētes mācības ir Alfa kurss, kur var iepazīt draudzes cilvēkus. Apmeklējot Alfa kursu, nedēļas nogalē devāmies kopīgā izbraucienā. Starp lekcijām bija slavēšana un kopīgas maltītes — nometnes veida izbraukums. Man tas viss likās skaisti, es pat teiktu — man tas viss likās patiesi, bet es nevarēju tam noticēt. Sajūta bija tāda — būtu ļoti labi, ja tas tā būtu. Šajā nedēļas nogalē piedzīvoju tādu kā redzējumu, iekšēju pārdzīvojumu. Ieraudzīju savu iekšējo netīrību, kuru visu laiku slēpu, un sajutu Dievu kā mierinošu un gaišu klātbūtni. Dieva gaismā tu redzi savus grēkus, bet tas nav tāpēc, lai tevi pazudinātu, tieši otrādi — lai tev to atklātu, lai tevi varētu glābt un dziedināt. Šis piedzīvojums mani iedrošināja atvērties un uzticēties tam, ko mācītāji stāstīja. Īpašs bija arī kristību brīdis. Pēc tam, kad cilvēks tiek nokristīts, mācītājs viņu apzīmē ar eļļu un saka — kristībā tu esi saņēmis Svēto Garu un tiec apzīmēts par Kristus īpašumu mūžīgi. Manī tajā brīdī ienāca liels miers un apjausma, ka esmu atrasts. Sajūta bija tāda, it kā es beidzot būtu mājās, it kā visu dzīvi būtu to meklējis un beidzot esmu atradis.
Pamazām kļuvu apzinīgāks, sāku apmeklēt dievkalpojumus un iesaistījos draudzes dzīvē. Tā kā caur Alfa kursu pats biju kaut ko piedzīvojis, labprāt iesaistījos arī šajā kalpošanā. Vēlāk mācītājs mani uzrunāja un jautāja, vai es negribētu vadīt jauniešus. Teicu — labprāt, tikai es neko nesaprotu. Ko es varu vadīt, ja es pats esmu jauns kristietis? Viņš teica — tas nekas, iestājies Lutera akadēmijā un pamācies — tur tev visu pastāstīs. Sākumā iestājos draudžu darbinieku nodaļā, pēc tam — pastorālajā nodaļā. Tas bija ļoti mērķtiecīgi — tie, kuri tur iestājās, vairāk vai mazāk bija pārliecināti par savu aicinājumu. Bez mūsu dalības nekas nenotiek, bet Dievs visu pakārto tā, ka nonākam īstajā vietā. Ne velti Dievs saka Jesajam: «Jo Manas domas nav jūsu domas, un jūsu ceļi nav Mani ceļi.» Dievs visu redz vienlaicīgi. Tas ir noslēpums, bet vienlaikus mēs tajā piedalāmies.
— Esat arī piecu bērnu tēvs… Kādā vecumā šobrīd ir jūsu bērni?
— Vecākajai meitai Annai Rebekai augustā paliks 11 gadi, Sārai tikko palika deviņi, Krišjānim Jēkabam oktobrī būs pieci, Pērlei Gabrielai maijā palika divi, bet Luīze Marija aprīlī piedzima. Pirmais bērns mums ar sievu piedzima 2009. gadā, otrais 2011. gadā, bet pa vidu divi aizgāja. Sonogrāfijā tika konstatēts, ka sirds ir apstājusies mammas vēderā.
— Kā emocionāli tikāt pāri šim brīdim?
— Es neapskaužu tos cilvēkus, kuru tuvinieki ir bez vēsts pazuduši, jo viņiem nav bijusi iespēja atvadīties. Mums šī iespēja bija. Kaut arī bērns pāris dienas ir dzīvojis mātes vēderā, viņš tāpat ir bijis cilvēks, kuru nepieciešams cienīgi izvadīt. Tas bija viens no stūrakmeņiem, kas palīdzēja notikušo pārdzīvot, nenobīties un būt atvērtiem nākamajiem bērniem. Protams, arī tas, ka mēs ticam uz augšāmcelšanos. Cilvēka nāve nav beigas. Protams, ka sāp, tu esi par šo bērnu domājis, lūdzis, gaidījis, un tas ir sāpīgi. Toreiz atnāca jautājums — kā tu domā, viņiem ir labāk pie tevis vai pie Manis? Godīgi jāsaka — skaidrs, ka pie Tevis. Toreiz, kad atnāca šis jautājums, es pat nedaudz nokaunējos par savām skumjām. Sapratu, ka tās nav sēras par bērnu, bet gan egoistiska savu brūču laizīšana. Neesmu bezbailīgs cilvēks, nedomāju, ka esmu drosmīgs, bet, pateicoties ticībai, nāves baiļu man nav. Brīžiem šī pasaule ir skaista, bet, pirmkārt, mums tā būs jāatstāj, un, otrkārt, te ir arī daudz kā nelāga. Kas tas ir iepretim mūžībai? Vislielākās sāpes ir tad, kad tu nezini, kas cilvēku sagaida pēc nāves. Ir sāpīgi, ja tev pazīstams cilvēks aiziet mūžībā, Dievu noliegdams. Nāve nav briesmīgākais, kas cilvēka dzīvē var notikt, briesmīgākais ir nomirt bez Dieva.
— Kas ir tas, kas jums ikdienā palīdz iet uz priekšu?
— Ikdiena ir interesanta. Viena no grūtībām, ko piedzīvo lauku draudžu mācītāji, ir vientulība. Es nekad nejūtos viens — man ir prieks, mīlestība un dzīvesprieks, ko sniedz bērni. Protams, tas ir izaicinājums, visu laiku tiek uzturēts tonuss. Tu nevari strikti plānot ikdienu, jo bērni ievieš korekcijas, bet tas ir tas interesantais. Esmu priviliģēts, ka varu būt viņiem blakus. Cenšos ikdienu organizēt ap lūgšanu dzīvi — tas mums kaut kādā ziņā ir palīdzējis. Ja tu bērnos ieguldi to, kas ir vērtīgs, labs un pavadi kopā laiku, viņi pēc tam to dod atpakaļ. Tas ir abpusējs ieguldījums. Tu nevari pieprasīt kaut ko no bērna, ja pats neko neieguldi. Dievs viņus tev ir uzticējis uz laiku — viņi nav tavs īpašums. Tev ir jāmēģina nostādīt viņus dzīvē uz kājām un jāpalīdz attīstīt dāvanas, nemēģinot caur bērniem realizēt savus sapņus. Viņiem ir savs ceļš ejams. Tu nespēj kontrolēt visas situācijas. No audzināšanas viedokļa svarīgākais ir lūgt par saviem bērniem, lūgt, lai Dievs viņus vada, lai Dievs viņus veido un lai Dievs viņiem dāvā ticību.

— Kādā intervijā esat minējis, ka lauku vidē realitātes garša ir jūtamāka. Kā tas izpaužas?
— Lauku vidē tev ir jārūpējas par īpašumu un tu vairāk novērtē darbu. Līdz šim esmu dzīvojis Jūrmalā — gan pie vecākiem, gan pēc tam, kad ar sievu apprecējāmies. Pilsētā ir centrālā apkure, ūdens tek pa krānu, un viss ir nodrošināts. Laukos tu esi daudz kam spiests pielikt roku. Ja tu nepieliec roku, tā vienkārši nav. Zināmā mērā ir arī lielāks miers. Pilsētā ir vieglāk noslēpties pašam no sevis, no Dieva. Ir cilvēki, kuri saka: «Pie tevis ir forši atbraukt padzīvot, bet es nevaru iedomāties, ka es te varētu dzīvot.» Manā gadījumā ir tā — jo ilgāk te dzīvoju, jo vairāk man patīk. Varbūt tas ir saistīts ar bērnību. Lauku vide man vienmēr ir bijusi mīļa. Es tajā jūtos brīvāk, un man ir vieglāk redzēt savas rīcības sekas.