Ja Veriņa varētu runāt…

Ļaujiet man runāt

Mēs dzīvojam skaistā pilsētā, kurā visam vajadzētu būt caurredzamam un skaidram. Esam gudri, spēcīgi, un kurzemnieku spītība ir kā spēcīgākā bura, kad sadomājam doties notikumu jūrā. Mūsu patiesībā ir tik maz! Ja izrēķinātu apdzīvotības blīvumu, cipars būtu tik rets, cik deviņdesmitgadīgai omei īsto zobu mutē. Nezinām cits cita vārdu, bet pēc vaiga noteikti atpazīstam — ja ne gluži visus, tad vismaz katru otro. Viss, piemēram, politikā notiekošais, ir kā uz paplātes — gan veiksmes, gan neveiksmes. Viss tiek celts gaismā, un cilvēkam, kurš gribēs zināt notiekošo domes sēdēs (lemto, izlemto un noraidīto), tas nebūs liegts.
Tomēr ir kaut kas, kas nekad nav devis mieru. Lietas, kas tiek darītas, vai ir notikušas slepenībā un ir pieklusinātas. Pirms pāris gadiem piepilsētā notikusī dubultā nelaime tālāk par mūsu pašu pilsētas robežām netika. Kaut parasti tāda tipa notikumi tiek celti prožektoru gaismā un malti ilgi un dikti, toreiz bija viens liels kuššš… Pagātnē ir bijušas negantas lietas, par ko vietējie zinājuši un pa stūriem runā vēl joprojām, bet tas viss ir Bermuda triugoļņika ieskauts — neviens nebļauj un neko atklāti nesaka, jo ir gluži vai apstulbots prāts. Ja arī kaut kas tika runāts, runātājiem aizbāza mutes ja nu ne gluži ar kirzu, tad ar kaut ko efektīvu. Visticamāk, ar draudiem, kas rada bailes un ir vislabākais paralizēšanas līdzeklis. Sāku domāt arī par to, kam jānotiek, lai cilvēks, kurš ir atbildīgā postenī, klusētu un izliktos, ka neko neredz un nedzird. Tālu nebija jārokas, lai saprastu, ka visvieglāk piespiest klusēt ir tad, kad pats esi sasmērējies un to zina galvenais stropa trans. Vēl jo vairāk tad, ja kaut reizi esi bijis trana sabiedrotais. Sapinies neapzināti vai arī jau ar aprēķinu. Gadās visādi. Ne jau visi ir ļaunu motīvu vadīti un no rīta ceļas ar domu — šodien kādam pačakarēšu dzīvi. Viena šāda muļķība maksā dārgi, un tā ir smaga un pazemojoša tupēšana kādam zem zābaka. Tevi šantažē un ar tevi manipulē kā ar mazu bērnu, bet tu tik ierauj asti kājstarpē un klusē kā kaps. Esi gluži vai lupata.
Atceros, ka pirms pāris gadiem mūsu pilsētā dzīvoja kāda tante. Saukšu viņu par Veriņu — nav starpības, kā viņu sauca, jo viņa ir mirusi un neko pati pastāstīt vairs nevar. Vecāka kundzīte, kuras dēls bija nelabi atkarīgs un kuru cilvēki, ja runājam atklāti, labāk redzēja ejam, nekā nākam. Mamma, protams, par savu nelaimīgo puiku pārdzīvoja, un viņai pašai grādīgais arī liptin lipa klāt. Tad nu kādā nelabā dienā dēls tika atrasts miris. Tas bija tāds interesants gadījums. Mamma pēc šīs nelaimes aizdzērās pavisam. Kāds trans, izmantojot viņas nelaimi un neadekvāto stāvokli, pagrūda priekšā papīrus, kur vajadzēja viņas parakstu par atteikšanos no dzīvokļa gluži vai par šņabja pudeli un labas nākotnes solījumiem. Tante pēc tam dzīvoja pretīgā hātā bez elektrības, ūdens, siltuma un nenormāli neieredzēja to tranu, par ko ciemiņiem neklusēja. Pēc tam aiz rūgtuma nomira. Kā es to zinu? Uzzināju par šo tanti, un ar paziņu gājām apciemot, lai aiznestu apģērbu un siltas segas. Gribējām noskaidrot, kā varam palīdzēt. Žēl to veco cilvēku… Tante bija tik nocietinājusies un pilna nepiedošanas, ka neizrādīja nekādu vēlmi pēc palīdzības. Pēc kāda laika arī nomira. Tad nu uzzinājām, ka ne jau tante vienīgā apčakarētā. Stāstu un teiku par stropa tranu ir tik daudz, ka gandrīz folklorizējušies. Bet ko tad vari iebilst? Pati vecā kundze jau bumāgu parakstīja. Tāpat trans esot bijis nadzīgs uz īpašumu papīru piesavināšanos, jo sava aroda potenci izmantoja pa pilnu programmu. Gāja un vienkārši paņēma. Apetīte rodas ēdot, tik stulbums jau arī tur augstākā pakāpē. Var jau īpašumus salikt uz radu un sazin vēl kādiem vārdiem, bet Talsos runā pat māju sienas. Vai tad trans laimīgu dzīvi dzīvo? Kaķu lāsti debesīs nekāpj, bet pelnītie gan pielīp un izdara, kas jāizdara. Visādas nelaimes tam stropam gāzušās pāri, bet vai tad cilvēks saprot, par ko? Domāju, ka ne. Bet lieta noteikti vēl nav galā. Kā lai saka — nekas nepaliek bez algas. Katram lai pēc nopelniem! Mīļie, būsim caurredzami un godīgi, tad neviens ar mums nevarēs ne manipulēt, ne kontrolēt. Tā ir īsta brīvība! Un naktsmiegs arī mierīgs.

Šerpā Vaļa