Tas skar visus

Žurnālista viedoklis

«No gripas mirst vairāk», «divu metru distanci tāpat neviens vairs neievēro», «reāli es nepazīstu nevienu inficējušos» — tik daudz pēdējo nedēļu, mēnešu laikā ir iznācis dzirdēt, manuprāt, ikkatram. Kā martā un aprīlī bijāmies lielveikala apmeklējuma, tā tagad pērkam biļetes uz koncertiem un spiežamies plecu pie pleca autobusos. Spilgti to var novērot arī mūsu novadā — automašīnas ar ārzemnieku numuriem ir it visur, viesu mājas un piejūras kempingi rezervēti vairākus mēnešus uz priekšu, uz ielām redzami tūristi. Šogad gan vairāk vietējie, baltieši, bet skaita ziņā tikpat, cik citus gadus. Kurā brīdī notika šī krasā pārmaiņa no rūpēšanās par veselību un noteikto ierobežojumu ievērošanas uz straujo nepieciešamību atgriezties pie iepriekšējā dzīves ritma?
Personīgi zinu teikt par sevi — esmu studente, kura trešo gadu studē Latvijas Universitātē. Kopš martā paziņoja par visu izglītības iestāžu slēgšanu un mācību organizēšanu attālināti, es pat nedaudz priecīga devos uz māju pusi Talsu novadā. Iepriekšējos piecus mēnešus biju pavadījusi Beļģijā «Erasmus» programmas ietvaros. Pēc atgriešanās jutos mazliet dezorientējusies, saprotot, ka šoreiz radies kultūršoks par Latvijas sabiedrību un te pieņemto izturēšanos. Devos uz savu lauku māju, tur cītīgi pavadīju dienu no dienas datora priekšā un vēroju lekcijas, kuras, protams, nebija ne uz pusi tik jaudīgas kā dzīvajā. Tomēr sapratu, ka šie ierobežojumi ir uz labu.
Maijā bija novērojamas pirmās svārstības. Cilvēki sāka šūmēties. Es tam nepievērsu uzmanību — jūnijā gaidāmā sesija man jau tā radīja pietiekamu daudzumu galvassāpju. Jūnija sākumā, kopš atcēla lielāko daļu ierobežojumu, cilvēki devās ielās. Runājot ar satiktajiem kolēģiem Beļģijā, noskaidroju, ka tikmēr, kamēr latvieši pukst par garlaicību, itāļiem nepieciešama atļauja doties ārpus mājas — to var darīt vien tad, kad jādodas uz darbu vai lielveikalu. Bulgārijā smejas par manis nosaukto skaitli — 20 inficētie dienā, jo tur to ir vismaz 250. Mana draudzene no Vācijas min, ka pati atrodas karantīnā, jo viņas draugs ir bijis inficējies, un neviens, kaut arī ļoti to vēlas, nedomā par braukšanu uz ārzemēm un lielu ceļošanu. Savā starpā gan norunājam tikties, kad viss būs norimies, bet tas gaidāms ātrākais pēc gada.
Vīruss joprojām eksistē — ASV, Dienvidamerika un Dienvidāfrika nu ir kļuvuši par pandēmijas epicentriem, kur dienā saslimušo skaits ir vairāku desmitu un pat simtu tūkstošu liels. Es pēkšņi apjautu, ka Latvijā esošā situācija nav no tām sliktākajām — pat atļaušos teikt, ka mēs pilnībā neesam izjutuši pandēmijas sekas. Mūsu valstī nav radušies lieli nemieri pandēmijas rezultātā. Mūsu valstī ir pietiekami daudz slimnīcu un ārstu, kuri spēj palīdzēt saslimušajiem.
Ar šo es nevēlos nevienam pārmest — ir tik patīkami iztēloties, ka viss ir kā agrāk, kad nav pārmērīgi jādomā par roku dezinficēšanu un publiskajiem pasākumiem. To iespējams uzskatīt par pārbaudījumu modernajai civilizācijai, kurai pēkšņi jāatsakās no izklaides un jāievieš gluži vai klostera cienīgs dzīvesveids. Tomēr — atteikties no izklaides ir mazs upuris salīdzinājumā ar veselību. Galu galā pateikt «nē» vienam gājienam pa pārpildītām ļaužu ielām ir vieglāk nekā atteikties no savas vai radinieku dzīvībām.