Skriešana ir iespēja tikties ar cilvēkiem

Personības

Arvien vairāk cilvēku piedomā pie veselīga dzīvesveida. Daci Hartmani būs ievērojis ne viens vien Talsu iedzīvotājs. Sportiskā, slaidā sieviete ar vienmēr astītē savāktiem matiem, neskatoties uz laika apstākļiem, rītos un vakaros redzama, skrienot līkumu līkumus pilsētas skaistajās un klusajās ieliņās.
Dace bija vienīgā talseniece (kopā ar viņu skrēja arī Dace Skrastiņa no Stendes) 159 dalībnieku sarakstā 107 kilometru skrējiensoļojumā, kas sākās 12. jūlija pusnaktī Rīgā un noslēdzās pēcpusdienā Valmierā. Tagad zinām, ka skrējējai būtu vajadzīgas nieka 15 stundas, lai kājām nokļūtu, piemēram, līdz Rīgai.
Tikpat mērķtiecīgi kā skrien, viņa ļoti raiti stāsta par sevi. Uzaugusi Talsos, ieprecējās Sabilē, nomainot dzimtas uzvārdu «Bresme» uz «Hartmane». Kopā ar vīru Ivaru uzaudzināti divi braši dēli — florbolists Emīls un mūziķis Kristers. Stāstā ar mīļumu vairākkārt tiek pieminēta arī mammīte.
Katras bibliotekāres sapnis
«Man no bērnības patīk lasīt, īpaši patika Zentas Ērgles grāmata, ko pārlasīju vairākas reizes. Brāļa sievas mammīte strādā bibliotēkā. Viņa nes grāmatas manai mammai, un tad es tikai paprasu, cik ātri jāizlasa. Man blakus vienmēr ir konfektītes, cepumiņi; man patīk ieiet grāmatu pasaulē. Laikam esmu no romāniem izaugusi, tagad man labāk patīk detektīvi. Lasīt mani vienmēr mudinājusi skolotāja Aija Balode, viņa man devusi lasīt grāmatas un min kā piemēru skolēniem. Jūtu, ka kļūstu prasīgāka, — ja kas nepatīk, nelasu. Būtu interesanti strādāt bibliotēkā, lielas atšķirības no mana darba (Dace strādā Talsu Valsts ģimnāzijā, viņas galvenais pienākums ir palīdzēt katram skolā ienākušajam atrast nepieciešamo) droši vien nebūtu.
Mani interesē viss, vienīgi fantastika nepatīk. Stāsta, ka ģimnāzijā spokojas, bet es uz to nereaģēju, jo esmu praktiska. Kad slēdzu vaļā skolu, dzirdu skaņas, bet mani tas neietekmē, neticu spokiem. Skriešanas aktivitāšu laikā ir mēneši, kad neko neizlasu. Citreiz gribas pavilkt lasīšanu ilgāk, negribas beigas. Pārsvarā lasu vakarā, kad skolā viss ir mierīgi. Mana pamatprofesija ir grāmatvede. Skolā man bija ļoti kārtīgas burtnīcas, arī šeit grāmatas ir kārtīgā kaudzītē (rāda).
Ar garīgo barību nepietiek
Esmu sporta klases bērns. 2. klasē mani paaicināja uz rajona krosu. Pie tagadējā muzeja bija 500 metru trasīte (atceros savus skrējienus parkā, to, cik smagi pēdējos metrus bija skriet pret kalnu, bet Dace tikai smaidīja vien — aut.). Skolotājs teica, lai prātīgi skrienam pret kalnu, būs grūti. Kas bija grūti, nesapratu, man rajonā uzreiz bija 1. vieta. 4. klasē biju vieglatlētikas grupā kopā ar vēl sešām meitenēm. Diena sākās ar treniņiem, ap 10.00 nācām te (toreiz — Talsu 1. vidusskolā) mācīties, tad pagarinātajā klasītē un vēlu vakarā gājām mājās.
Lielākā daļa bija basketbola klasē, es arī gribēju spēlēt basketbolu, jo mans piecus gadus vecākais brālis trenējās. Gāju viņam līdzi. Esmu uzaugusi ar sētas puikām. Brālis mani ļoti vaktēja. Darba ielā bija uzliets hokeja laukumiņš, borti salikti, visi nāca, visiem bija nūjas. Tagad tur ir veļas žāvēšanas laukums. Ir skumīgi skatīties, sēžu un domāju, kur bērni tagad ir. Labi, ka manējie paspēja izaugt bez telefoniem un datoriem.
Aizgāju uz pirmo treniņu pie skolas, atnāca treneris Ilmārs Pētersons un treniņa vidū pateica: «Šito meiteni mēs jums nedosim!» Ļoti gribēju spēlēt basketbolu, bet man arī vieglatlētikā bija labi panākumi. Stress pirms sacensībām, kad sirds pa muti lec laukā, gan man nepatīk. Skrienu sev, bet, braucot uz veterānu mačiem, kur jāskrien 800 metri, atkal tas pats. Pēc starta šāviena viss pazūd. Ja izrēķini, ka vari tikt pie godalgotas vietas, tad rodas satraukums.
Veselībai
Esmu 1,74 metrus gara. Skriet ir ļoti viegli, kad esi vieglāks. Dažkārt jūtu, ka garās distancēs viegli reibst galva. Tas nozīmē, ka ir par maz ēsts. Esmu liela kārumniece, varu atļauties. Skrienu tāpēc, ka ar vieglu sirdi pēc tam varu apēst konfektīti (smejas). Arī manas skrējējmeitenes saka, ka skrien, lai bez sirdsapziņas pārmetumiem varētu apēst kūciņu.
Aktīvi sportot atsāku, kad pirms desmit gadiem Oļģerts Gūtmanis trešdienās organizēja skriešanu. Tikai piecīšus visu laiku riņķoju (stadionā). Nākamo soli spēru, pateicoties Gundaram Sebrim, kurš aicināja pieteikties «Lattelecom» maratonam. Stadionā trenējoties, septiņus kilometrus noskrēju, un padomāju, ka varētu skriet arī deviņus līdz mājām. Tad nopirku sporta pulksteni — tas ir mans draugs (smaida). Man ļoti patīk mūzika, nopirku austiņas, pleijerīti. Nu jau cilvēki mani pazīst, no sētām uzsauc, parunā. Kad skrienu maratonu, tad gan mūzikas ritms palīdz saņemties. Ir speciāla sporta mūzika, bet man pašai vislabāk patīk 1980., 1990. gadu hiti. Piemēram, «Jumpravas» dziesma «Vēlreiz». Vai arī — agri no rīta atnāku darbā, un skan Busuļa dziedātais «Miglas rīts».
Bija plāniņš skriet kaut ko garāku. Biju Rīgā pārbaudīt sirdi sporta laboratorijā. Pildīju anketu, man jautāja, kad pēdējo reizi bija temperatūra vai iesnas. Daktere saprata, ka neatcerēšos. Ja kādreiz ir iesnas vai kakla sāpes, tas nav iemesls neskriet. Skrienot sevi iztīrām. Lietoju arī tējiņas. Man viss ir sarakstīts blociņos — ja kādreiz izlaižu, nākamajā dienā vienalga izskrienu. Man nepatīk «Endomondo» (interaktīva nostaigāto kilometru uzskaite), man ir parastie darba kalendāriņi ar katras dienas kopsavilkumiem, mēnesī noskrieto. Droši vien esmu pedantiska. Ja kādu dienu neskrienu, pierakstu, kāpēc. Pirms gada bija doma skriet katru dienu, bet piespiedu kārtā to nevar.
Skriešana nav ielikta kādā noteiktā dienas laikā, tomēr ir svarīgi, lai tā būtu. Kopš skrienu, nīgrums ir atkāpies. Ja kādreiz neesmu skrējusi, meitenes (darba biedrenes) uzreiz pamana — laikam neesi skrējusi. Kad esmu noskrējusi 15 kilometrus (ierastā dienas distance), varu tīrīt māju, iet dzīvē, uz darbu. Vajadzētu skriet reizi pāris dienās, lai ķermenis atjaunojas, bet nevaru. Zinu, ka diena būs nekāda, ja neskriešu. Vairāk par 16 kilometriem ikdienā sev neļauju. Pirms sacensībām dažas dienas iepriekš skrienu mazāk vai vispār neskrienu, lai ķermenis atpūšas. Apsolījos šogad skriet mazāk, bet dzīve («Covid-19» krīze) izdarīja to, ko izdarīja. Blociņā, sekojot distanču garumam, rēķinu līdzi — vajag nedēļā to apaļo cipariņu. Ja nenoskriešu, omas nebūs.
Meža meitenes
2015. gadā sākās «Stirnu buka» meža skrējieni. Četrus gadus esam Talsu pauguraines oficiālā «zaķu» komanda. Biju asfalta meitene. Man nepatika mežā. No mums, četrām draudzenēm, divām patika skriet mežā, divām — pa asfaltu. Beidzot mani pārņem meža skrējieni. Augustā Gaujas krastos pirmo reizi būs 70 kilometrus gara «vilka» trase (sacensības visā Latvijā organizē biedrība «Engures sportam». Īsākā ir bērnu distance «susurs» līdz vienam kilometram, tad «vāvere» un «zaķis», bet pieredzējušajiem — «stirnu buks» (18 līdz 23 kilometri). Pašiem spēcīgākajiem paredzēta vairāk nekā 27 kilometrus garais «lūsis»).
2017. gadā noskrēju pirmo «lūsi», 2018. gadā divus, bet pagājušajā — jau visos sešos posmos. Kamparkalnā skrēju «Stirnu buku» 32 grādu karstumā. Trases precīzais garums atkarīgs no sagatavotājiem. Trīs, četras dienas pirms sacensībām visi trīcēdami sēž telefonā un gaida, kur būs trase. Katrā posmā ir sprinta etaps visstāvākajā un augstākajā kalnā. Gaiziņkalnā bija jāskrien pēdējā kilometrā. Liekas — kas tur liels, bet, ja esi noskrējis vairāk nekā 30 kilometrus… Tas komandai dod daudz punktu, tādēļ cenšos. Katrā posmā piedalās vairāki tūkstoši dalībnieku un atbalstītāju. Kaut gan skatītāju parasti ir maz. Kurš gan ies mežā stāvēt? Tie nav sacensību cilvēki. Pie laipiņas puiši padod roku, uzskrienot pa trepēm, smagi elpoju, meitene skrien garām un prasa, vai man nav grūti. Ja nokritīsi, neviens tev garām nepaies.
Maratoni
Pirmo pusmaratonu (21 kilometrs) noskrēju 2017. gadā ģimnāzijas komandā. Ušakova maratonā (kur viņš piedzīvoja veselības problēmas) skrēju vēl desmit kilometrus. 2018. gadā bija pirmais maratons (42 kilometri). Biju nobijusies kā diegs. Ar «zaķu» komandas biedri Līgu nolēmām skriet kopā. Ir ļoti svarīgi, ka ir vēl kāds, jo citādi ir garlaicīgi. Pat, ja skrien viens, ar kādu garām skrejošo var parunāt. Mežā visu var izrunāt — tas jau ir tas vislabākais. Es ļoti gaidīju pirmo maratonu (sirsnīgi smaida). Bija grūti, bet man ir liels prieks, ka to izdarīju.
Pēc otrā maratona vasarā gulēju dārzā un domāju — Valmierā arī rudenī vēl ir maratons. Artis Raitums sazinājās ar Kocēniem, lai varu tur palikt pa nakti. Lija tā, ka putoja bikses, pulveri skaloja ārā, bet man vienalga, vai lietus vai vējš. Man nav ne par karstu, ne par aukstu. Skrējiena laikā lietus ir jābauda, jo mitrums dzesē. Ar rezultātu nelielos un arī nekaunos, četras stundas, protams, ir. Ar sirdi gribētos noskriet zem četrām stundām, bet saprotu, ka tas var kaitēt veselībai. Tagad man ir izturība, es sevi nedzenu. Citam pēc skriešanas vakars ir beidzies, bet man prieki tikai sākas.
Ar jaunībā saņemtajām medaļām man ir vesela kaste, un nu ir otra siena ar medaļām par piedalīšanos. Krāju arī sacensībās izsniegtos numurus, jo tur ir daudz informācijas. Numuri ir dažādi — «Lattelecom» maratonam ir tādi palagi, ka vēders ir par mazu, lai to novietotu. Citreiz atveru aploksni, un tur ir numurs «666». Vēlos, lai nebūtu sešinieka, bet man no četriem cipariem trīs ir sešinieki (nupat Valmierā notikušajās sacensībās Dacei bija 36. numurs).
Maršruti
Ja nedēļu neesmu bijusi skriet, cilvēki uztraucas, vai neesmu apslimusi. Es saku — jāskrien, lai parādītu, ka esmu vesela. Varētu jau skriet pa šoseju uz Roju, bet man nepatīk mašīnas. Labāk klusumā skrienu ap Vilkmuižas ezeru. Ja mainās vējš, skrienu pa citu pusi. Izmantoju iespēju visur iet ar kājām, nevis braukt ar mašīnu. Es varētu skriet pakaļ mašīnai no muguras. Man nav tādas kategorijas kā smuks vai nesmuks laiks. Sākumā zināju visus sētas suņus, kuri rēja un pavadīja mani ļoti ilgi. Nu jau ir trešais gads, kopš riņķoju, un nerej pilnīgi neviens. Reiz pie skolas ņēmos ar puķēm, garām nāca kungs un priecājās — skrējmeitene. Viena tantīte ar sunīti mums vienmēr aplaudē, kad skrienu garām. «Tā meitene taču katru dienu skrien,» kaimiņš demonstratīvi saka. Pagalmā kungs prasa, cik tad šodien es gribētu izskriet, pats jaunībā esot skrējis. Man nav nekādas negatīvas pieredzes.
Sievišķīgie prieki un ģimene
Labi satieku ar vidusskolēniem, īpaši tiem, kuri man iepriekš nav bijuši pazīstami. 10. klasē atnāk, un 12. klasē jau esam draugi. Eju uz darbu palēkdamās, īpaši rīta maiņās. Man patīk bērnus vērot. Man patīk skatīties uz sapostām sievietēm — skaistas rotiņas, zābaciņi, lakoti nadziņi, bet man pašai patīk būt praktiskākai. Jūtos priecīga, kad esmu šortos. Kāds teica, ka maratona skrējējas nav nekādas sievietes. Teicām — nekā nebija, un uzvilkām kleitiņas. Sportam vajadzīgi speciāli apavi, kas maksā daudz dārgāk par elegantiem zābakiem. Mums ir koši zaļas komandas maikas un melni šorti, pusgarās getras. Krāsoties gan nevar. Sejas āda ir ļoti laba, jo saņem daudz svaiga gaisa.
Kad dēli aizgāja savā dzīvē, man bija ļoti liels tukšums. Vīram, protams, arī jāgatavo ēst, bet viņš ir ļoti patstāvīgs. Bērnus biju kā cāļu māte apčubinājusi. Manām komandas meitenēm vēl visi bērni ir pusaudži. Varēju atsākt skriet 35 gados, tomēr nedarīju to, jo dēli bija primāri. Man vajag to labsajūtu, ka esmu pagatavojusi pusdienas un viss ir kārtībā. Skrienot daudz ko pārdomāju, tad labāk raisās domas. Citreiz gadās domstarpības ar vīru — gribētos vēl patēlot, bet paskrienu un esmu kļuvusi pielaidīgāka. Ja nebūtu skriešanas, vajadzētu kādu citu prieku. Citādi mēs sēdētu un viens uz otru skatītos — cik ilgi? Zinu cilvēkus, kuri skrien, lai tiktu laukā no trakuma ģimenē («Covid-19» dēļ).
Esmu izgājusi visām sāpēm cauri. Zinu, ko nozīmē, kad sāp ceļi, tulznas, kad ir stīvas kājas. Jo ātrāk ķermenis saprot, ko no viņa grib, jo ātrāk pielāgojas. Citam sāp mugura, bet man galvenais ir dabūt kājās botas un izskriet. Es gribētu skriet visu mūžu. Kad aizbraucu uz veterānu mačiem, redzēju sievietes virs 65 gadiem un vīrus virs 90 gadiem. Sapratu, ka to var un man vairāk neko nevajag. Es neprotu tā drusciņ, gribu uz visiem 100.»