Rada citu priekam

Personības

Nepilnus desmit gadus par savām mājām Dundagas novadu sauc mākslinieks Jānis Mikāns. Lai gan lielāko dzīves daļu un darba gadus pavadījis Rīgā, arī par Dundagas pusi viņam ir daudz laba sakāmā. Tiekamies ar mākslinieku Dundagas kultūras pilī, pie kuras apskatei izlikti viņa akmenī veidotie teiku tēli. Tos mākslinieks veidojis un dāvājis, lai pils apkaimi padarītu interesantu gan vietējiem, gan atbraucējiem. Viņa darba mūža devums ir nozīmīgs, jo savu roku pielicis arī valsts augstāko apbalvojumu veidošanā, kas pēc tam nonākuši gan pie Eiropas karaļnama pārstāvjiem, gan cilvēkiem, kuri ar godprātīgu darbu veicinājuši Latvijas atpazīstamību un izaugsmi.
Mākslinieks dzimis un uzaudzis Rīgā, uz kurieni vecāki pārcēlušies no Latgales puses. Kara laikā nodedzinātas mājas — baidoties no izsūtīšanas uz Sibīriju, pieņemts lēmums par dzīvi galvaspilsētā. «40 gados tēvs skaitījās bagāts saimnieks, jo turēja četras govis. Viņam draudēja izvešana uz Sibīriju. Palaimējās, jo tilts bija sabrucis un klāt netika. No ģimenes vienīgais piedzimu Rīgā, divi brāļi Latgalē, arī māsa, kura kara laikā aizgāja mūžībā. Vēlāk vasaras gan pavadīju pie vecāsmātes Latgales pusē,» atminas mākslinieks.
Mācības mazais zēns uzsāka 45. vidusskolā, kur zināšanas ieguva līdz 8. klasei. Skolā gājis visādi. Viņš stāsta, ka ir kreilis, bet tomēr iemācījies rakstīt ar abām rokām, zīmēt gan ne. «Skolā tolaik neļāva ar kreiso roku ne zīmēt, ne rakstīt. 2. klasē mani pat atstāja uz otru gadu, jo zīmēšanā un glītrakstīšanā bija divnieks. Iemācījos rakstīt ar abām rokām, bet zīmēt joprojām varu tikai ar kreiso roku,» viņš smaidot saka.
Pēc pamatskolas beigšanas 1963. gadā iestājies Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā metālapstrādes nodaļā. Zināms nopelns bija arī skolotājiem, kuri prata un mācēja jaunieti aizraut šajā procesā. Jautāts, kā pievērsies radošajam darbam, Jānis teic, ka tas noteikti ir vecāmātes nopelns, jo viņa bija ļoti talantīgs cilvēks. Auda, no rāceņiem bērniem grieza interesantas figūriņas. Tolaik rotaļlietas nopirkt nevarēja. Ģimenē visi dēli vēlāk dzīvē pievērsušies radošām profesijām — vecākais brālis bija labs virpotājs, vidējais brālis — koktēlnieks.
Pēc diviem mācību gadiem vidusskolā sanācis konflikts ar kādu no skolotājiem — krievu pulkvedi, kurš pasniedzis militāro apmācību. Viņš stundā jaunietim pārmetis, ka nerakstot krieviski. Saņēmis no Jāņa atbildi, ka krievus ne visai ieredz, sasaukta sapulce, kurā audzināts, ka šādu attieksmi paust nevarot. Vēlāk redzot, ka tas nav izdevies, matemātikas skolotāja ielikusi divnieku un no skolas arī izmests. Sekoja trīs gadu dienests padomju armijā Kaļiņingradas apgabalā. Lai gan dienesta laikā aktīvajā kara darbībā Jānis neiesaistījās, vairāki vīri, ar ko dienēts kopā, aizgāja bojā, jo tika nosūtīti uz nemieru zonu.
Senās baltu rotas
Pēc pārnākšanas no armijas Jānis tomēr turpinājis mācības Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, ko arī veiksmīgi pabeidzis. Tālāk ceļš vedis uz Latvijas Mākslas akadēmijas tēlniecības nodaļu. No 1973. gada viņš bijis arī tautas lietišķās mākslas studijas «Kalvis» mākslinieciskais vadītājs. Pēdējie mācību gadi lietišķajos un pēc tam studijas Latvijas Mākslas akadēmijā bija laiks, kad Jānim radusies interese un vēlme celt gaismā latviešu kultūras unikālo mantojumu, — baltu arheoloģiskās rotas. Lielākais gandarījums māksliniekam esot par to, ka ieguldītais darbs aizgājis tautiņās un cilvēki šīm lietām pievērš uzmanību. «Tās tolaik bija aizmirstas, un neviens tām nepievērsa uzmanību. Daudzi meistari tolaik veidoja eklektiku. Nodomāju, ka tas nav tik veiksmīgi. Sāku pētīt, un man ļoti iepatikās senās rotas. Staigāju pa muzejiem, meklēju literatūru. Redzu, ka šo gadu laikā rotas ir kļuvušas aktuālas, jo tās arvien vairākās parādās tērpos. Mūsu darināto seno rotu atveidojumi bija eksponēti Lietuvā, Igaunijā, Maskavā, Somijā, Gruzijā un citās valstīs,» stāsta mans sarunu biedrs.
Daudz noderīgu zināšanu iegūts arī studiju gados Latvijas Mākslas akadēmijā, kur darbojās dauzi vecmeistari. Melderis, Zariņš un Skulme ir tikai daži no tiem. Arī kursa biedri bija ļoti mērķtiecīgi, un tagad viņu vārdi skaidrojumus neprasa. Purmale, bijušais Latvijas Mākslas akadēmijas rektors Naumovs… 1983. gadā Jānis iestājās Latvijas Mākslinieku savienībā.
Ordeņu laiks
Deviņdesmito gadu sākums bija juku un neziņu laiks. Tajā brīdī juka «Daiļrade», labiem meistariem nebija darba un daudzas iekārtas pārdeva par lūžņu cenu, ko Jānis iegādājās. 1993. gadā mākslinieks nodibināja uzņēmumu «Kalvis». Radās pirmie pasūtījumi, lielākais no tiem — Saeimas deputātu krūšu nozīmītes, kas izgatavotas tautas priekšstāvjiem jau no 5. Saeimas laika. Jāņa uzdevums bija veidot arī valsts augstākos apbalvojumus kā Triju Zvaigžņu ordeni, dažādus projektus militārajiem un Iekšlietu ministrijas apbalvojumiem. Ordeņu veidošana ir ļoti smalks darbs. Viņa un meistaru gatavotie ordeņi redzami ne tikai pie sabiedrībā zināmu cilvēku svētku tērpiem, bet arī Eiropas karaļnamu pārstāvjiem Apvienotajā Karalistē, Dānijā, Zviedrijā. Veidotie ordeņi piešķirti arī bijušajam Valsts prezidentiem Guntim Ulmanim un Vairai Vīķei-Freibergai. Viens no atjaunotajiem valsts apbalvojumiem, kur mākslinieks devis savu ieguldījumu, ir 1991. gada barikāžu dalībinieka piemiņas zīme. Šis laiks arī viņam ir nozīmīgs, tāpēc viņš piemiņas zīmi izstrādājis, lai nestu notikušā vēstījumu. Tā izveidota, lai godinātu Latvijas neatkarības aizstāvjus par 1991. gada janvārī un augustā apliecināto drošsirdību, pašaizliedzību un iniciatīvu. Mākslinieks teic, ka svarīga ir ne tikai konkrētā apbalvojuma skice, bet arī kvalitatīvs tās izpildījums. Praksē nereti bijuši gadījumi, kad redzams: zīmju veidotājiem nav izdevies nolasīt, ko mākslinieks izstrādātajā skicē ir vēlējies pateikt un akcentēt.
Pie darbiem noteikti pieskaitāma arī Rīgas un Liepājas mēra ķēde, Zinātņu akadēmijas prezidenta, Rīgas Stradiņa universitātes prezidenta ķēde, baznīcu biķeri un kausi, zobeni un pareizticīgo baznīcas apbalvojums ar dārgakmeņiem. Caur mākslinieka rokām kopš 1959. gada ir izgājuši dažādi materiāli, ordeņi, piemiņas zīmes un cita veida apbalvojumi un priekšmeti. Interesējoties, vai paveiktais maz uzskaitāms, mākslinieks smaidot atbild, ka noteikti ne. Tagad šo nodarbi nodevis dēla rokās, bet, ja nepieciešams, padomu vienmēr ir gatavs sniegt.
Mākslinieks neslēpj, ka dažādu apbalvojumu veidošana un izgatavošana ir viena medaļas puse, otra — paša uzņēmuma vadīšana, dažādu projektu un līgumu saskaņošana, dalība konkursos, kuros izvēlas darba veicējus. Deviņdesmito gadu sākumā bija pasūtījumi, bet, gadiem ejot, sākās konkursi un iepirkumi, kur uzvarēja lētākais. Mākslinieks bijis starp tiem, kuri nevēlējās taisīt lētāko. Viņa darbu ordeņu veidošanā 2005. gadā izkonkurējusi Lietuvas monētu kaltuve. Palika militārie apbalvojumi policijai un Iekšlietu ministrijai, bet darba tāpat bija daudz.
Jautāts par izjūtām, veidojot apbalvojumus, kas ir ne vien sarežģīti, bet arī nozīmīgas vēstures vērtības, mākslinieks teic, ka to izgatavošanas laikā nav zināms, kam ordenis vai konkrētais apbalvojums tiks pasniegts. «Pasūtījumā ir noteikts, cik daudz ordeņu un kādas pakāpes, goda zīmes ir nepieciešamas. Kad apbalvojumu veidoju, īpašu uzmanību pievēršu tam, lai darbs būtu izdarīts kvalitatīvi. Pēc cilvēku emocijām ir nolasāms — patīk tas vai ne. Ja darbi ir vienveidīgi, emociju nav. Man interesants šķiet pats darbošanās process,» saka mākslinieks.
Dundagas stāsts
Saikne ar Dundagu veidojusies, kad Jānis apprecējies, jo sievas mamma dzīvojusi šai pusē. Nedēļas nogales bieži vien pavadītas Dundagas pusē. Kad aktīvajām darba gaitām metis mieru, tad arī nolemts pārvākties uz dzīvi Ziemeļkurzemes piekrastē. «Astoņus gadus esmu Dundagā. Vieta ir skaista. Mana senču dzimtene ir Latgale — tā puse atšķiras no šejienes ar savu dzīves pieeju un uzskatiem. Kurzemnieki ir īsteni saimnieki un daudz uzmanības pievērš dažādiem sīkumiem. Iedzīvojies esmu. Nav tā, ka tirgus dienā nākas ar visiem sveicināties, jo pazīstami ir tikai daži, bet es nesūdzos,» viņš smaidot saka.
Šo gadu laikā veiksmīga sadarbība māksliniekam izveidojusies arī ar Dundagas kultūras pili un tās darbiniekiem. Vairākus savus darbus viņš dāvājis un izstādījis apskatei arī šajā iestādē. Pamanāmākā noteikti ir Zaļā Jumprava, kurai pērn ziemā pievienojies no koka izgrebtais rūķis, kas daiļavu esot nobūris. Lai gan šie tēli ir veidoti kokā, mākslinieks teic, ka tas neesot materiāls, ar ko viņam patīk darboties. Koks ir mazliet par mīkstu, arī īpašības katram ir citas. Piemēram, pils Zaļā Jumprava esot veidota no liepas, rūķis — no apses. Metāls un akmens gan esot materiāli, ar ko ir gandarījums strādāt. To apliecina arī jaunie objekti, kas kopš jūlija mājvietu raduši Dundagas pils apkārtnē. Tie ir teiku tēli — mākslinieks īstenojis ideju izveidot akmenī ganiņu un vepri no teikas par pils izcelšanos. Skatoties uz skulptūrām pils apkaimē, vieta esot izvēlēta laba. «Netālu augošais ozols, Dundagas dīķis, zālīte rada īpašu noskaņu,» teic mākslinieks.
Jautāts, kā radusies ideja par šādām akmens skulptūrām, viņš stāsta, ka, esot Dundagas pilī, reiz dzirdēts gides stāstītais par pils izveidošanos un ganiņu. Ideja prātā palikusi, līdz pērn pavasarī kartupeļu laukā ieraudzījis akmeni. Sākumā domājis, ka tas ir neliels, bet, kad sācis rakt, atklājies, ka izmērs pārsniedz sākotnēji redzēto. Izvilcis akmeni no zemes, viņš aizvedis to līdz mājas pagalmam. Forma un izmērs bija atbilstošs prātā esošajai idejai. Pats akmens arī labi saglabājies. Mākslinieks stāsta, ka tā nopietnāk ar akmeni strādājis akadēmijas laikā, lai piepelnītos. Pirms četriem gadiem šai nodarbei atkal pievērsies.
«Katrs akmens atšķiras — ne vienmēr tas ir tik vērtīgs, lai kaut ko veidotu. Granītam vien ir vairāki veidi. Ir smalkgraudaini, graudaini, ir savijušies ar visādām šķiedrām. Daudz akmeņu ir saplaisājuši, un no tiem nekas labs nevar sanākt. Labu akmeni atrast ir grūti. Tie, kas zem zemes atrodas, ir labākā kvalitātē, bet tie, kas stāv ārā saulītē un ir bijuši salā, vairāk plaisā. Akmens arī nolietojas, taču šis termiņš nav pāris gadu, bet gan gadu simti,» pastāsta mans sarunu biedrs.
Dundagas pilī redzams vēl kāds mākslinieka devums. Sadarbībā ar Latvijas Medaļu mākslas klubu šeit apskatāma vienīgā pastāvīgā medaļu ekspozīcija Latvijā, kas izveidota 2008. gadā. Sarunā izskan, ka pie īstenotā viņš neapstāsies,  vēl ir ideja no akmens uztaisīt kareivi. Savas zināšanas viņš nevienam neliedz. «Labprāt vēlētos ieinteresēt vietējos mākslas skolas audzēkņus, rādot, kā notiek darbošanās ar stiklveida emaljām. Tā ir piemirsta tehnika, jo mūsdienās priekšroka tiek dota dažādām krāsām un lakām. Es labprāt kādu no vietējiem ieinteresētu arī akmens apstrādē, jo tas ir interesants process. Galvenais, lai cilvēkiem būtu interese, jo kaut ko dzīves laikā iemācījies esmu, lai gan vēl varētu mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties!» atzīst mākslinieks. Par nozīmīgu personīgo ieguldījumu kultūras, kultūrvēstures un tūrisma attīstības jomā Dundagas novadā pērn mākslinieks saņēma arī Dundagas novada Atzinības rakstu.
Jautāts par brīvā laika pavadīšanu, mākslinieks smejoties atbild, ka, dzīvojot laukos, tāda nav! Vasarā jāpievēršas zāles pļaušanai, dārzam un saimnieciskajiem darbiem, jo vienmēr kāds krampītis kaut kur trūkst. Darbu vienmēr varot atrast.

Baiba Dūda, Dundagas kultūras pils direktore:
«Dundagas pils pavisam neplānoti ir ieguvusi labu un nesavtīgu draugu mākslinieka Jāņa Mikāna personā. Ar lēnprātību, rūpību un mērķtiecību apveltītu profesionāli savā jomā. Ar Jāņa gādību un personīgu ieguldījumu pilī un nu jau arī tās apkārtnē izstādīti augstvērtīgi mākslas darbi, padarīts krāšņāks pils tūrisma piedāvājums. Mākslinieka vīzija vienmēr ir skaidra, pārdomāta. Ja nepieciešams, izplānots tehniskais risinājums, gatavs scenārijs, kā labāk paveikt iecerēto. Pats Jānis allaž piedalās darbu izstādīšanā, darot arī visvienkāršākos un tehniskākos darbus. Nav liegts padoms un palīdzīga roka arī pie citiem Dundagas objektiem. Latvijas Medaļu mākslas kluba sarūpētā pastāvīgā izstāde, akmens galvu, figurālo un portretu zīmējumu izstāde, Zaļā Jumprava, Rūķu ķēniņš, vepris, ganiņš, akmens varde — tās visas ir Jāņa sarūpētas, darinātas vai dāvinātas mākslas vērtības. Šajā gadā restaurēta arī monētu spiede. Neizsīkstoša ir Jāņa ideju krātuve un enerģija labiem darbiem. Vēlam māksliniekam veselību un radošu lidojumu arī turpmāk!»