«Piedzimu ar adatu rokā»

Personības

Ar šuvēju Ilzi Vuškāni ceļi krustojās pavisam nejauši — prasīju paziņai kādas citas adatu meistarītes numuru, bet cilvēks pārpratuma pēc atsūtīja svešas koordinātes, pēc tam sakot, ka šī esot ne tikai laba sava aroda pratēja, bet arī brīnišķīgs un jautrs cilvēks, un pēc vārda kabatā viņai neesot jāmeklē. Tā kā vajadzība spieda, jo pēc sava dāsnā acumēra nopirktie jaunie aizkari bagātīgi pārsniedza metru, daudz nedomādama zvanīju. Jau pēc pirmās īsās sarunas sapratu, ka Ilzei noteikti būtu ko pastāstīt.
Ir cilvēki, ar kuriem neesi pazīstams, bet sarunas nepiespiesti un dabīgi raisās par gluži jebko — par kaķiem, ēšanu, bērniem, jautriem notikumiem un arī par psiholoģiju, jo saruna ir plūstoša, dinamiska un dzīvīga. Tā arī iesākās tikšanās ar Talsu šuvēju Ilzi Vuškāni. Dzīvnieku jautājumu nomainīja tēma par to, ka mums bieži citā cilvēkā kaitina tieši tas, kas, iespējams, pašiem ir raksturīgs. Izrādās, ka Ilzei jau pieminētā psiholoģija nemaz nav sveša lieta un dažādas gudrības nav vis salasītas internetā, kur bieži vien katrs pauž to, kas viņam liekas vispareizākais, bet piecus gadus viņa to studējusi augstskolā. Pēdējā gadā sapratusi, ka tas nav viņas lauciņš, jo nespēj cilvēkam palīdzēt un ietekmēt viņa dzīvi tik lielā mērā, cik gribētos. Ģimenē arī pieteicies pirmais dēls, tāpēc studijas tomēr nepabeigusi.
Piedzimusi ar adatu rokā
Ilze atklāj, ka visu mūžu bijusi talseniece, kuras bērnība aizritējusi pilsētā. «Cilvēkiem mēdz būt kādas iemaņas, kas nāk līdzi jau kopš bērnības. Mans vecākais dēls ir piedzimis ar benzīnu asinīs, bet es — ar adatu rokā. (Smejas.) Manas mammas tēvs arī bija šuvējs. Agrāk vecie meistari bija tieši vīrieši. Lielākoties jau ir tā, ka šuvēja profesiju mūsdienās puiši vairs neizvēlas. Kad es deviņdesmito gadu sākumā iestājos skolā, manā kursā bija trīs puiši,» atceras Ilze. Mācījusies tālajos Naukšēnos — 40 kilometrus aiz Valmieras. «Tad nevarēja iestāties skolā, ja nebija dzīvesvietas pieraksta, un Rīgā jau neviens nepierakstīja. Kad biju sākusi mācīties Naukšēnos, oktobra sākumā pēkšņi atnāca ziņojums, ka varu stāties Rīgā, jo tur ir vakantas vietas, bet es jau vairs tur neskrēju,» stāsta šuvēja, kas savā arodā mācījusies trīs gadus. Tas bijis interesants laiks, tikai no mājām šķīrušas astoņas stundas. Tuvākā pilsēta bijusi septiņus kilometrus attālā Rūjiena, kas pievilkusi ar universālveikalu un kafijas malkošanas iespējām, kas tajos laikos bija kaut kas liels. Ja nevarēja paspēt uz autobusu, meitenes draudzīgi uz savu mērķi devās ar kājām, balsojot mašīnas. Bijis milzīgs pārsteigums, un aukstas kājas palikušas, kad apstādinājušas žigulīti, bet pie stūres sēdējusi matemātiskas skolotāja, kura bijusi ļoti prasīga un principiāla. Tad gluži vai pārstājušas elpot un gaidījušas, kad ātrāk tiks no auto ārā, bet skolotāja, par pārsteigumu, neprasījusi nevienu pašu papīru, kas devis atļauju brīvi braukāt. Tad nevarēja šā tā, jo visur vajadzēja parakstus un atļaujas.
Šuvējas arodā jau 28. gads
Pēc skolas pabeigšanas Ilze pamazām sākusi strādāt pati uz savu roku. Sanācis nepilnus deviņus gadus par šuvēju nostrādāt arī Valsts sociālās aprūpes centra «Kurzeme» filiālē «Veģi». Darba Ilzei nekad nav trūcis. «Jau no tā brīža, kad beidzu skolu, esmu ieņēmuma dienesta uzskaitē kā pašnodarbināta persona. Neko citu jau es nemāku — tikai šūt. Vēl svarīgi ir labi izskatīties. (Smejas.) Ieziet no mājas nesakoptai ir tāpat kā neuzvilkt zeķes. Ir svarīgi sekot līdzi tam, kā izskaties. Kad būsi sakopts un savācies, tev būs labāki klienti. Ja būsi nošņurkusi, ar nekrāsotām acīm, tad arī nāks tādi klienti. Tāds tādu pievelk. Kā tu domā, tādus cilvēkus arī piesaisti. Tas jau nav mans izdomājums, bet sen zināma patiesība,» novērojumos dalās Ilze, piebilstot, ka šajā arodā rit jau 28. darba gads.
Lasīšana un dejošana — brīdis sev
Šuvēja savā dzīvē uzsver arī grāmatu lasīšanas nozīmi. Padomju laikā visa informācija bijusi tik ierobežota, ka bērni, kā smej Ilze, tika atrasti kāpostos. Kad pavērusies pieeja plašākai literatūrai, meklējot atbildes, varēja atrast iemeslus, kāpēc parādījušies mūsdienās it kā pašsaprotamie bērnudārzi un ēdnīcas, proti, lai cilvēks visu savu enerģiju varētu atdot valsts labā un lieki netērētu laiku citām nodarbēm. Tāpat loģiska atbilde ir tam, kāpēc sievietes agrāk 55 gados gāja pensijā. Tad vienkārši bija beidzies reproduktīvais vecums, un bija uzskats, ka sieviete vairs nebija derīga darbam. «Agrāk jau tādas lietas nekur netika paskaidrotas un pat tagad ne. Maina pensijas vecumus, bet cilvēks jau no tā laika, kad sācis strādāt, līdz 65 gadu vecumam ir nodzīts kā zirgs un knapi turas kopā. Tur jau ir tā visa mūsu sistēmas kļūda… Runājot par ilgdzīvotājiem, lasīju par kundzīti, kurai bija 120 gadi. Krietns vecums, bet bildē viņa izskatījās daudz jaunāka. Viņai prasīja, ko īpašu darījusi, ka spējusi sasniegt tādu vecumu. Izrādās, līdz 85 gadu vecumam kundze pat smēķējusi, bet atmetusi nodarbi tikai tāpēc, ka vairs nevarēja nopirkt savu iecienīto cigarešu marku. Sievietes ikdiena vispār neliecināja par īpašu veselīgu dzīvesveidu, kā mums gribētos dzirdēt. Cilvēks vienkārši priecājās par dzīvi un nebēdājās par lietām, ko nevar izmainīt. Svarīgi ir izmainīt attieksmi pret notiekošo, un līdz ar to izmainās lietas, kas ietekmē dzīves ilgumu,» pārliecību pauž šuvēja.
Viņa atklāj, ka sirdij tuvas esot līnijdejas, kas ir īpašs laiks sev. Viņa sapratusi, ka jābūt kādam vaļaspriekam, lai darbu gūzmā neaizietu pa pieskari. Smejoties šuvēja atklāj, ka dejošanas pasākumi bijis labs iemels, lai iemācītu dēliem, ka traukiem vienmēr jābūt nomazgātiem. Kad devusies prom, pateikusi, ka izlietne ir tukša, un, viņai atgriežoties mājās, tai tādai arī jābūt. Līdz šim tā vienmēr ir bijis. Jautāta, vai līnijdeju pulciņā nav pielikta pie tērpu darināšanas, Ilze teic, ka amati pulciņā ir aizmirsti un visas dalībnieces ir vienkārši kolēģes.
Šuj ar veco labo šujmašīnu
Ilzes darbnīcā redzams, ka viņa darbam izmanto nevis kādu jaunu un modernu šujmašīnu, bet gan tādu, kas vizuāli atgādina pagājušo laiku šarmu. Jautāta, kas pieturējis pie vecajām vērtībām, Ilze teic, ka ar to var sašūt pat trīskāršu ādu. Jaunajām problēma esot pat ar biezo džinsa audumu. Ja nevar sašūt vīli, kura pati par sevi ir četrās kārtās, nemaz nerunājot par to, cik kārtas ir tad, kad tā tiek nolocīta, tad neesot ar tādu ko krāmēties. Darba vietā Veģos gan strādāts ar jaunajām šujmašīnām. «Pie vecā Zingera gan neesmu sēdusies klāt, bet esmu tik ļoti pieradusi strādāt uz Podoļskas… Neesmu redzējusi neko līdzvērtīgu. Pēc kara bija labas un konkurējošas šujmašīnu firmas — «Victoria» un «Singer». Manai kaut kas esot ņemts gan no vienas, gan otras,» zina pastāstīt adatu meistarīte.
Līgavas — tā ir atsevišķa suga
Smaidīgā un komunikablā šuvēja pastāsta, ka viņai ir klients, kas atnācis ar savām vēlmēm, bet viņa pateikusi, ka nemāk ko tādu realizēt. Tad kungs pateicis, ka nevis nemāk, bet negrib, jo viņa visu protot. «Ir lietas, ko es patiešām nevaru izdarīt. (Smejas.) Šūtas ir arī kāzu kleitas, bet tas nav mans mīļākais darbs. Tas nav manam raksturam. Līgavas — tā ir atsevišķa suga. Viņas ir nervozas jau mēnesi pirms kāzām. Es nespēju to izturēt, jo šajā situācijā drīkst nervozēt tikai viens cilvēks, un tā esmu es. (Smejas.) Pārējiem jābūt mierīgiem… Paldies Dievam, ja viņas turas,» teic Ilze, kurai kāzu kleitu šūšanā bijuši arī starpgadījumi, par kuriem tagad jāpasmejas. Galu galā viss beidzies labi — viss paspēts laikā, un līgava varējusi pie vīra iziet skaistā kleitā. Viņa uzsver, ka arī kāzu kleitā jājūtas ērti, nevis tikai skaisti. Mugurā var būt arī pēdējais «Dolce & Gabbana», bet tas neizskatīsies labi, ja valkātāja tajā nejutīsies ērti. Jūtoties fantastiski, ja mugurā uzvilkts kaut vai maiss, cilvēks saņems komplimentus un jautājumus, kur apģērbs iegādāts. Šuvēja piebilst, ka tās ir nianses, par kurām cilvēki zina, bet nerunā. Šajā sakarā Ilze piemin franču sievietes ikdienu, ko tā pasniedz kā mākslu.
Mani ir grūti pārsteigt
Ilze smej, ka pastāvīgie klienti jau zina — ja pasūtījums obligāti jāpabeidz, viņiem jārēķinās ar jebkuru laiku, kad vajadzēs skriet pakaļ gatavajam apģērbam. Sanāk strādāt ilgi — naktis patiešām ir garas. Šuvēja pastāsta, ka viņu ir grūti pārsteigt. Viņa ir šuvusi gan kristāmkleitu, gan mirstamkleitu, un pa vidu ir viss pārējais. Katram apģērbam ir sava specifika. Piemēram, sieviešu žakete no vīriešu žaketes atšķiras pat ar tehnoloģiju — sieviešu žakete ir vieglāka, bet vīriešu žaketei jābūt stabilai un stingrai, jo ar tās palīdzību tiek veidota stāja. «Sanāk tā, ka reizi gadā jāšuj uzvalks. Ir lietas, kuras es neizprotu, bet nav jau kam paprasīt, jo veco meistaru mums vairs nav, bet jaunie nemāk atbildēt. Ja nav vecā meistara, kas parāda knifiņus, kamēr izkodies cauri pats, pagājis jau krietns laiks,» neslēpj Ilze, uzverot, ka šūšanai nepieciešams arī uzrāviens.
Ja ir «lidojums», var gāzt kalnus
Visās profesijās svarīgi ir tas, lai būtu «lidojums». Ja tas ir, tad var kalnus gāzt. «Domāju, ka tā tas ir visās lietās. Kaut kādā mirklī sevi vari noskaņot pats, bet ir jāsaprot — kad nopietnāks darbs ir pabeigts, vajag vienu vai divas dienas nedarīt neko. Smadzenes sakārtojas un atpūšas, un pēc tam var strādāt atkal. Tas ir ideālais variants, bet tā jau notiek reti,» atzīst Ilze. Jautāta, vai ir sanācis apmācīt kādu šuvēja arodā, Ilze teic, ka ne visiem ir lemts būt skolotājam. Jautāta, vai cilvēkiem šuvēja pakalpojumi ir liela nepieciešamība, viņa atbild apstiprinoši, jo apģērbs, kas tiek ievests, ar katru gadu paliek arvien švakāks. Lētāks gan tas nav palicis. Ja par lupatu, kā mēdz sacīt, ir jāmaksā liela nauda, tad cilvēks sāk izvērtēt, vai tas tiešām ir vajadzīgs. Vai ir vērts pirkt apģērbu, kas pēc divām nedēļām būs izšķīdis pa vīlēm? Šuvēja neslēpj, ka nu cilvēki sāk atsperties un domāt arī par ķīmiju, ko velk mugurā.
Kad mugurā celofāna maisiņš
«Poliesteris ir ķīmiskā šķiedra — celofāna maisiņš. (Smejas.) Ja nopērc kleitu, kas ir no poliestera un kurai vēl ir ķīmiskā odere, un aizej uz pasākumu, kur nav pārāk karsts, tu esi ļoti sasvīdis. Kāpēc? Tas ir tāpēc, ka cilvēks elpo, bet celofāna maisiņš neelpo. Tu atnāc mājās no pasākuma, un kleita jau ir jāmazgā. Zviedri ir izveidojuši jaunu produktu no PET pudelēm, gatavojot no tām apģērbu, lai nebūtu jāpiesārņo vide. It kā jau ļoti apsveicami, bet, ja neaizdomājas par to, kas tādam apģērbam nepieciešams, piemēram, oderes, starplikas, ventilācijas caurumiņi, tad jau tādā apģērbā pastaigāt neviens nevarēs, jo tas neelpo,» bilst Ilze, uzsverot, ka cilvēkiem jāsāk saprast, kāpēc rodas ādas problēmas. Tas ir ne tikai no tiem draņķiem, ko ēdam, bet arī no tā, kas tiek vilkts mugurā. Iepriekšējā gadā pašai sanācis kuriozs, kad aizbraukusi uz Salaspils botāniskā dārza pasākumu, kur bija jāierodas gaišā apģērbā. Ilzei bijuši balti lina svārki, ar kuriem tad nu gribējusi «iziet tautās». «Izgāju. (Smejas.) Aizgāju uz mēģinājumu un pēc tā prasīju meitenēm, vai kādai nav šķērītes. Kad man jautāja, kam man tās vajag, pateicu, ka odere piegriezusies. Bija karsts, un odere bija pielipusi pie miesas. Kamēr dīrāju to nost, biju pārpukstējusies — kāda jēga no lina svārkiem, ja tajos ieliek ķīmisko oderi? Parasti linam liek kokvilnas oderi, ja tā vajadzīga,» smejot teic Ilze. Odere palīdz apģērbam labāk «stāvēt» un tas tik ļoti neizsēžas. «Odere ir par puscentimetru šaurāka nekā virsma. Ja ir tā, ka rūķīši pa nakti ir pāršuvuši svārkus šaurākus, tad pirmā vienmēr plīsīs odere. Man viena kliente joko par tiem rūķīšiem, kad kaut kas palicis par šauru. Vēl jau ir variants, ka skapis stāv nepareizā vietā un apģērbs vienkārši saraujas,» savā sirsnīgajā manierē turpina smiet šuvēja.
«Man, lūdzu, tāpat kā pagājušoreiz!»
Ilze neslēpj, ka klientu garajos darba gados bijis daudz un visu savu veikumu nevar atcerēties. Reiz kāda kundze teikusi, ka pagājušā reizē viņai sanācis ļoti labi salabot atnesto apģērbu. «Skatījos uz kundzi un sapratu, ka viņu neatceros. Tas nozīmē — kādu gadu viņa pie manis noteikti nav bijusi, bet viņa tādā sajūsmā stāstīja, cik labi man sanācis, ka pajautāju, kad tad bija tā pēdējā reize. Kundze izbrīnījās, ka neatminos, un atgādināja, ka tas bijis iepriekšējās šūšanas darbnīcas ēkā. No pārvākšanās brīža bija pagājuši jau kādi desmit gadi… Klientu ir daudz, bet esmu viena,» smaidot atzīst šuvēja. Viņa parasti cenšoties ieteikt, kas klientam izskatītos labāk, ja tas atnāk ar savu vēlmi, jo citreiz kaut kas skaists ieraudzīts draudzenei vai internetā, bet tas neatbilst attiecīgajam augumam. Protams, izvēle paliek klienta ziņā. Adatu meistare akcentē, ka nekas labāks par klasiku nav izdomāts, jo klasiskais godē griezums ir piemērots visiem augumiem. «Vienkārši perfekts griezums. Vienīgi tam jābūt garam. Vai nu līdz potītei, vai mazliet virs tās. Tad tas izskatās ideāli. Mazos tas padara garākus un apaļos — slaidākus,» atklāj šūšanas speciāliste.
Mīti par lina burzīgumu
Visi skandina, ka lins ļoti burzās, bet Ilze skaidro, ka tas burzās ne vairāk, ne mazāk kā kokvilnas krekliņš. Kad cilvēki tam netic, Ilze devusi paburzīt linu, līdz viņi beidzot sapratuši, ka tā tas patiešām ir. «Cilvēki bieži vien aizmirst vecās labas lietas. Kāpēc agrāk izmantoja linu? Tāpēc, ka vasarā lina apģērbā bija vēsi, bet ziemā — silti. Ķermenis uzsilda linu, un tas ir silts. Tas pielāgojas ķermeņa temperatūrai. Kāpēc vasarā ir vēsi? Tāpēc, ka tas ir elpojošs, vējainā laikā plivinās un paliek vēss. Linu nedrīkst līdz galam izžāvēt, tam jābūt mazliet mitram, ja grib to perfekti izgludināt. Tikko izgludinātu lina drēbi nedrīkst uzreiz karināt skapī. Tai jāatdziest, jāizžūst, un tad kaut grāvjos guli — nekas neburzīsies. Linu arī nevajag vārīt. Tam pietiek ar 30 grādu temperatūru. Esmu par linu!» pieredzē dalās zinošā, dzīvespriecīgā un darbīgā Talsu šuvēja.