«Ārsts ir mana sapņu profesija»

Personības

«Esmu cilvēks, kurš nedzīvo rāmjos, bet var pielāgoties jebkurai situācijai. Man patīk atpūsties, būt jautram, bet tajā pašā laikā varu kļūt arī ļoti nopietns — nolikt telefonu malā, neizklaidēties, kad ir nopietni jāmācās. Es noteikti, pirmo reizi satiekot cilvēku, nesāktu stāstīt par to, ko šobrīd studēju, jo, manuprāt, tas var radīt nepareizu priekšstatu. Man ir izteikti divas dabas — varu būt vieglprātīgs, bet arī ļoti saprātīgs,» tā sevi raksturo Rīgas Stradiņa universitātes students Klāvs Adiņš, kurš nāk no maza lauku ciematiņa Talsu novadā — Pļavām.
— Tu vienmēr esi bijis apņēmības, perfekcionisma un mērķtiecības pilns cilvēks, bet kāds biji bērnībā?
— To es aizmirsu pieminēt, bet esmu totāls perfekcionists. Man mājās grāmatas plauktā stāv pēc garumiem, dažreiz pat pēc krāsām. Bērnībā neredzēju sevi kā kaut ko īpašu, biju tieši tāds pats kā visi citi. Tomēr atceros, ka jau no mazām dienām daudz laika pavadīju, skatoties, kā brālis mācās. Brālis par mani ir trīs gadus vecāks un skolā sāka iet agrāk. Kad viņš vilka pirmos burtus, mamma stāstīja, ka es, divgadnieks būdams, lielām acīm skatījos, kā izskatās pildspalva, papīrs… Mani nesaistīja sportiskās aktivitātes, biju drīzāk pasīvs, man labāk patika trīs reizes pāršķirstīt vienu un to pašu grāmatu. Pat, aizbraucot ciemos, biju kā apburts uz grāmatu plauktiem. Maniem vecvecākiem mājās bija dzīvnieku grāmatas — visus dzīvniekus sašķiroju pēc klasēm — zīdītāji, putni, rāpuļi. Laikam jau agri sapratu, ka ar savu galvu varu izdarīt vairāk nekā citi, kaut gan pašā sākumā tā nelikās.
— Kā tu raksturotu savus skolas gadus, kas ir atmiņā paliekošākais?
— Atmiņā paliekošākais patiesībā ir laiks, kad sāku iet 1. klasē Laucienes pamatskolā un mūs visus vērtēja ar uzlīmēm. Bija vingrinājumu burtnīcas, mums bija jāmācās rakstīt skaitļus un burtus, un man pilnīgi visas bija melnās uzlīmes… Gāju uz skolu asarām acīs. Iespējams, tas bija arī tāpēc, ka man nebija īpaši labas attiecības ar klases audzinātāju, —nespējām atrast kopīgu valodu. Vecāki bieži brauca uz skolu — nevis tāpēc, lai runātu par manu uzvedību, bet tāpēc, ka manī bija iedzītas bailes pret šo skolotāju. Kad nomainījās klases audzinātāja, spējām atrast kopīgu valodu, un viņa bija pirmais cilvēks, kurš man palīdzēja būvēt pamatus. Tad es kāpu arvien augstāk un augstāk. Jau 2. klasē biju starp labākajiem. Ja nebūtu atnākusi jaunā skolotāja, visticamāk, 1. klasi nemaz nebūtu pabeidzis. Spēju atrast veidu, kā mācīties un visu sabalansēt, jo ar katru gadu kļuva arvien grūtāk un grūtāk. 1. klasē biju tuvu nesekmībai, bet 9. klasi pabeidzu ar izcilību.
— Pēc 9. klases devies mācīties uz Talsu Valsts ģimnāziju. Kāpēc neizvēlējies kādu no Rīgas «teicamnieku» skolām?
— Šķiet, ka zināmu lomu nospēlēja mans raksturs. Vēl joprojām esmu kautrīgs un bailīgs, tajos laikos pilnīgi introverts cilvēks. Talsi, salīdzinot ar Rīgu, bija kā mājas. Tomēr, mācoties Laucienē, bija nostāsti, ka ģimnāzijā ir augstas prasības, padziļināti māca atsevišķus priekšmetus, daudz patstāvīgāk jāmācās.
— Tu esi apmierināts ar savu izvēli?
— Pilnībā apmierināts. Ļoti labi sapratos ar pedagogiem Talsu Valsts ģimnāzijā. Medicīnas studijās šobrīd ļoti svarīgi ir pamata priekšmeti — bioloģija un ķīmija. Es neteiktu, ka pēc pamatskolas biju stiprs, piemēram, ķīmijā. Milzīgs paldies skolotājai Ilzei Ventiņai par to, ka viņa parādīja, ka ķīmija ir vienkārša, loģiski saprotama un saliekama pa plauktiņiem! Pedagogi bija pretimnākoši un mācību procesu padarīja vieglu un interesantu. Tas, ka tevi novērtē ar labiem vārdiem, bija iemesls darīt aizvien vairāk un pierādīt sevi, lai viņi neizjustu vilšanos, ka novērtējuši tevi par augstu. Man bija patiess prieks saņemt vidusskolas atestātu, kuru rotāja astoņi desmitnieki. Protams, milzīgs paldies arī visiem Laucienes pamatskolas pedagogiem, kuri ieraudzīja, novērtēja manas spējas, vēlmi mācīties un palīdzēja būvēt pamatus tālākajiem mērķiem. Viņi kopā ar mani ceļā uz panākumiem bija paši pirmie.
— Vai tev dzīvē nav bijis kāds brīdis, kad esi vēlējies būt parasts puika, bez tik lielām ambīcijām, dzīvot mazliet vieglāk?
— Noteikti nē. Varbūt kādu reizi esmu iedomājies, kā būtu, ja nebūtu dzīvojis tieši šādi. Daudziem maniem draugiem studijas ir trīs reizes nedēļā — trīs gadi un bakalaurs kabatā. Atceros, ka pagājušogad ģimnāzijas salidojumā runāju ar saviem vienaudžiem, un visi bija izbrīnīti, ka es mācos arī sestdienās un svētdienās, septiņas dienas nedēļā. Zināmu iemeslu dēļ sabiedrībā pastāv stereotips, ka medicīnas students mācās visu nakti. Ja daudzdzīvokļu namā vēl 2.00 naktī pirmdienas vakarā deg gaisma — tas noteikti ir medicīnas studenta dzīvoklis. Manā gadījumā tā noteikti nav. Mācījies nekad neesmu ilgāk par 22.00 vakarā. No tā secinu, ka esmu cīrulis, ne pūce jeb rīts gudrāks par vakaru. Šo paņēmienu, kā mācību procesu padarīt produktīvāku, daļēji esmu iemācījies no klases audzinātājas Ingunas Palejas. Zinu, ka viņa dara tieši tāpat, — labāk iet gulēt 21.00 un celties 4.00, lai pievērstos veicamajam. Varbūt tā ir mana panākumu atslēga. Neko jaunu nepateikšu, bet svarīga jebkurā gadījumā ir laika plānošana, kuras pamatā noteikti ir savu spēju izvērtēšana. Manas ambīcijas, mans mērķis un universitāte šobrīd ir lielākais spēks, kas mani velk uz priekšu. Tas varbūt skan iedomīgi, bet, manuprāt, studējot medicīnu, kamēr esi students, tu pats sev esi prioritāte, lai pēc tam kā galveno prioritāti varētu nostādīt savus pacientus un viņu veselību. Protams, gribas pierādīt visiem skauģiem, balamutēm un cilvēkiem, ar kuriem man laba saskarsme diemžēl nav izveidojusies, ka no laukiem nāk stipri prāti. Nepadošos, līdz sasniegšu iecerēto.
— Bet kā ar ģimeni un draugiem — spēj atvēlēt laiku arī viņiem?
— Gribētos, lai laika ir nedaudz vairāk. Dažreiz nedēļā pietrūkst dienu. Šeit tomēr ir jautājums par kvalitāti un kvantitāti — tie, kuri būs īstie, tos, kurus tev vajadzēs, tiem, kuriem tu tiešām sirdī gribēsi atrast laiku, tiem arī atradīsi, kaut vai trīs mēnešus nebūsiet tikušies. Es uzskatu, ka man ir ļoti stipra ģimene. Zinu, ka citās ģimenēs bērniem uzspiež lietas, piemēram, bagātais tētis atmaksā studijas, lai gan bērns nemaz nevēlas studēt. Vecāki vienmēr ir teikuši, ka šī ir mana dzīve, manas izvēles, un viņi mani atbalsta jebkurā manā solī.
— Vai piekrīti apgalvojumam, ka tavi draugi ir spogulis tev pašam?
— Maniem draugiem ir daudz vairāk laika nekā man. Es negribētu teikt, ka viņiem ir izteikti vieglāk, bet viņi daudzas lietas risina vieglāk. Draugi bieži man saka, lai neiespringstu tik ļoti, tomēr es ar savu perfekcionismu gribu visu izdarīt smalki un perfekti, tā, lai viss ir rāmjos. Ja esmu ieplānojis dabūt deviņnieku, nevaru dabūt zemāku vērtējumu. Ja tomēr dabūšu zemāku vērtējumu, tad visu nakti cīnīšos ar sirdsapziņas pārmetumiem, ka esmu palaidies. Draugi lielākoties ir pretstats man. Ja es runāju par saviem tuvākajiem un labākajiem draugiem, tad viņiem interesē pavisam citas nodarbes, piemēram, sports. Nenoliedzami par labiem draugiem kļuvuši arī studiju biedri, kuri ir un būs mani kolēģi. Liela daļa labu draugu nāk no bērnības. Viņu starpā lielākoties ir arī mani radinieki, māsīcas un brālēni, ar kuriem piedzīvoti gan pirmie bērnu, gan pieaugušo nedarbi.
— Kāpēc izvēlējies pēc vidusskolas studēt medicīnu? Tas bija ilgi izsapņots sapnis?
— Pirmā reize, kad iedomājos par ārsta profesiju, bija, spēlējoties pagalmā ar kaimiņu bērniem. Spēlējāmies profesijās — cits bija atvēris savu veikaliņu, cits saplūcis puķes un tās pārdeva, bet man bija ambulance. Pie manis nāca «slimnieki», un es ar koka puļķīšiem spricēju zāles, pārsēju pušumus… Laikam ejot, pieņēmu domu, ka ārsta profesija varētu būt mana nākotne. Sākotnēji vēlējos būt saistīts ar mākslu, jo ļoti labu zīmēju, bet drīz vien man kļuva garlaicīgi. Izmēģināju veiksmi arī mākslas skolā, tomēr pēc trīs dienu apmeklējuma izstājos. Pēc tam mākslas skolas direktore atzina, ka vēlējusies mani lūgt pāriet jau otrajā kursā. Neatkarīgi no tā sapratu, ka tas nav mans lauciņš. Zināju, ka ārsta profesija ir pieprasīta, nosacīti labi apmaksāta un tā ir cienījama profesija. Man vairāki gudri cilvēki ir teikuši: «Dzīve ir piepildīta tad, ja tu vari dot labumu sabiedrībai, ja pēc tevis kaut kas paliek.» Ja pēc tevis paliek veseli cilvēki, tad, manuprāt, tas ir galvenais gandarījums, spēks un vilkme turpināt produktīvi darboties. Man pašam tā būtu ļoti laba biogrāfija par to, kā puisis no laukiem kļuva par labu ārstu. Nekautrēšos un teikšu, kā ir — esmu baltrocītis, lauku darbi noteikti nav domāti man, man piemērotāks ir biroja darbs siltās, gaišās telpās. Apvienojot to ar manām interesēm, atkal nonākam līdz ārsta darbam un kabinetam.
— Kā tu raksturotu šā brīža medicīnas studijas?
— Ir interesanti. Agrāk domāju, ka vidusskolā ir daudz jāmācās, bet šobrīd, studējot universitātē, uzdodu sev jautājumu — vai es vidusskolā vispār mācījos? Pirmajā nedēļā anatomijā bija jāiemācās visi 33 skriemeļi. Darīju to trīs līdz četras dienas. Papildus dabūju bibliotēkā veco krievu atlantu, iemācījos un pieradināju sevi pie tā, ka viegli nebūs. Otrais gads bija daudz trakāks, katru vakaru bija izstrādāts plāns, ko šovakar apgūšu. Studējot esmu pieradis pie milzīgajiem apjomiem un zinu, kā pareizi un efektīvi visu iemācīties tā, lai tas paliktu galvā.
— Un kā ar karantīnas laiku — nebija iespējas atpūsties?
— Teorētiski vajadzēja būt vieglāk, bet tā nebija. Bija daudz, daudz grūtāk, nekā esot uz vietas. Pasniedzēja nebija blakus, un caur e-pastiem ir ļoti grūti komunicēt. Arī video lekcijās pazuda zona, kāds aizkavējās vai netika vispār, jo lielākā daļa pasniedzēju ir praktizējoši ārsti. Karantīnas laikā studiju ziņā bija diezgan liels apjukums. Iepriekš mēs varējām uz vietas konkrēto tēmu ar pasniedzēju izrunāt. Karantīnas laikā bija ļoti grūti tikt pāri lielajai robežšķirtnei starp to, ka tev to dzīvē vajadzēs un to, ka tas tiek darīts ķeksīša dēļ, lai iegūtu labu atzīmi. Daudzos sociālajos medijos tiek publicēti joki par to, ka atnāk pacients un ārsts viņam nosaka diagnozi. Pacients jautā — kas tas ir? Ārsts atbild: «Es šo tēmu mācījos karantīnas laikā, īsti neiemācījos, nemācēšu jums palīdzēt.»
— Vidusskolā biji pieradis būt teicamnieku augšgalā, bet kā ir tagad — Stradiņos nav lielāka konkurence?
— Sākotnēji tiku mierināts ar to, ka man ir tik izcili rezultāti, ka es pat Oksfordas universitātē varētu startēt. Tas, protams, mani nomierināja un cēla pašapziņu. Piesakoties uz konkrēto programmu — medicīnu, mani pārsteidza tas, ka pieteikušies bija vairāk nekā 1200 skolēnu, no kuriem tikai 200 tika izvēlētajā profesijā. Līdz rezultātu paziņošanai biju stresains un nerunāju. Ko es darīšu, ja nu gadījumā netikšu? Beigās pēc rezultātiem un iestājeksāmeniem biju 30. vietā. Šobrīd uzskatu, ka esmu labāko vidū. Medicīnas studijās, lai cik gudrs tu būtu, ir jābūt milzīgai centībai un jāiegulda ļoti, ļoti daudz darba. Studiju dēļ spēšu nolikt maliņā jebko.
— Kādi ir tavi turpmākie plāni?
— Seši gadi tiek veltīti medicīnai, un pēc tam iegūšu ārsta grādu. Specializēšanās ir rezidentūra, protams, tur ir ļoti, ļoti milzīgs konkurss, tāpēc iepriekšējos studiju gados ir svarīgi cīnīties pat par procenta simtdaļām. Svarīgi ir krāt punktus, veidojot publikācijas, atziņas, piedaloties dažādos studiju pētījumos, zinātniskajos pulciņos. Ir studenti, kuri ceturtajā kursā kļūst par pasniedzējiem pirmkursniekiem. Sākotnēji plānoju kļūt par ķirurgu, tomēr studiju procesā sapratu, ka tas nebūs mans lauciņš, jo man zobu sāpes sagādāja orgānu topogrāfija (kādi orgāni, piemēram, atrodas apkārt kuņģim). Vienu brīdī biju plānojis saistīt nākotni ar uroloģiju, bet arī tas mani līdz galam neaizrāva. Šobrīd tas, kas mani vairāk ir aizķēris, ir audzēji. Pēc dabas esmu cilvēks, kuram patīk visu klasificēt. Ar audzējiem ir ļoti vienkārši — ļaundabīgs/labdabīgs. Arī izraisītājfaktori ir iedalāmi — ģenētiskie faktori, dzīvesveids (smēķēšana, alkohols) vai vides faktori. Trešajā studiju gadā esmu izvēlējies papildu kursu — ieskats audzēju patoloģijā. Kopumā manas domas mainās visai bieži. Neko konkrētu šobrīd pateikt nevaru. Zinu tikai to, ka medicīna ir mans lauciņš. Turpmākajā studiju procesā noteikti atradīšu savu specializāciju, jo klīniskā medicīna vēl tikai priekšā. Kas zina, varbūt tomēr palikšu pie idejas par ķirurģiju.
— Kādu tu redzi Klāvu Adiņu pēc 40 gadiem?
— Noteikti redzu sevi baltajā virsvalkā, kas dod ļoti lielu pašapziņu. Protams, es vēlētos arī ģimeni. Tas ir vēl viens veids, kā pēc sevis kaut ko atstāt. Runājot par finansiālo pusi, vēlos stabilu pamatu zem kājām. Uzskatu, ka savā profesijā varu atrast izaugsmes iespējas. Ir grūti visu saplānot, bet pats galvenais ir tas, ka gribu sevi saukt par ārstu, ka spēju sabiedrībai nest labumu. Vēl viens mans sapnis ir uzrakstīt grāmatu, tomēr nezinu tieši kādu. Vai konkrēti par medicīnu? Vai par saviem spriedumiem un atklājumiem? Jebkurā gadījumā zinu, ka manas spējas mani nekad nepievils, un, lai arī kādā žanrā vai valodā izvēlētos rakstīt, man tas izdosies!