Kad vienkāršais talsenieks atver muti jeb — nezināji likumiņu, dabūji pa plikumiņu

Ļaujiet man runāt

Jā, tad, kad nu viņš ir tik ļoti dusmīgs un atver muti, tad nu visi pārējie labāk lai saturas. Man tik ļoti patīk tas brīdis, kad krīt maskas un neviens vairs neucinās, bet sauc lietas un personas īstajos vārdos. Nu akurāt par mamzelēm apsaukāties gan nešķiet diez ko labs manieru rādītājs, bet talsenieks, ja grib, var arī tā. Pat tad, ja tas izklausās pēc vienkāršrunas un ir ar asiem pipariem, mūsējie runā un šauj ārā visu, kas gadiem krājies. Nevarēju nepasekot līdzi «Tautas varas frontes» rīkotajai sapulcei pie Talsu domes. Jāsaka godīgi, ka biedrības atbalstītāja neesmu, un tās komunikācijas forma man bieži šķiet pietuvināta tikko no koka nokāpušo emocionālajiem izsaucieniem, bet tas ir mans subjektīvais viedoklis. Varbūt citādāk mūsdienās nemaz nevar. Man katrā ziņā tik lielas drosmes ņemt lielgabalu un vālēt tik vaļā nebūtu.
No otras puses raugoties, tāda pati komunikācija un vēl trakāka atsevišķu dalībnieku starpā ir mūsu pašu domes sapulcēs, kur kādam vienmēr vajag norādīt, ka tas otrs ir pamuļķis un neko nesaprot. Uzliek vēl zīmogu un nekā citādāk nemaz neskatās kolēģa virzienā. Ironija spraucas pa katru vīlīti. Tur jau nav tikko no koka nokāpušie, jo papīram jābūt, ka skola beigta. Kāda tur kopā sēdēšana un lemšana, ja nav vienprātības pat cieņas jautājumos? Tā vien prasās ar slapju trauklupatu nodot pa ciskām, lai takš protas, jo tauta taču skatās.
Tas, ka šiem frontiešiem ir drosme un krampis, gan ir apsveicami, jo beidzot ir uzpeldējuši tādi, kuri nebaidās runāt un zina likumus. Vismaz tos mācās, ja vēl nezina. Katram jau var kaut kur piekasīties un meklēt zemūdens akmeņus, bet galvenais ir tas, ka sākam runāt un ir kaut kāda drošības sajūta. Šķietama vai īsta — to lai parāda laiks. Dikti gan nepatīk tās pavēles, kad dzirdu: «Nu, davai, ierēdni, kalpo man! Tu darīsi visu, ko es likšu!» Tas atgādina nakts reklāmu pirms simts gadiem ar nerātno kundzīti, kura gribēja mūs savaņģot par vergiem, un nez kāpēc bija piedāvājums dabūt arī viņas trusenes pa pastu. Bet viens gan — likumus zināt ir ļoti liela privilēģija, un tad nu apčakarēt ir daudz grūtāk.
Ar likumu pārzināšanu, manuprāt, mūsdienās ir tāpat kā pirms pāris gadsimtiem ar lasīšanu. Ja neprati lasīt, biji kalps un vārda tiešākā nozīmē dunduks. Pašas pēdējās šķiras radība. Ja tagad nezini likumus un ir sanākusi kāda nelaimīga saķeršanās ar kādu no varas institūcijām, tad būsi pilnīgā dimbā, jo tādā gadījumā nav nekādas pārliecības ne par sevi, ne par savu lietu. Varbūt zini, ka tev vajadzētu būt taisnībai, bet ar to iekšējo zināšanu ir par maz. Kādreiz likumi bija loģiski, bet tagad ir saauguši pamatīgi džungļi. Vajag zināt pantus un punktus. Jo vairāk, jo spēcīgāka aizstāvība. Tā nu tas ir. Ja nezini, ka iesniegumu vari iesniegt arī mutvārdos, tad tev kādā konkrētā situācijā var sanākt palikt par muļķi. Ja to zini, muļķis ir tas otrs, kurš nezina. Pats labākais jau ir tas, ka daudzi iestāžu darbinieki patiešām likumus nemaz nezina. Ir aktuālie un no galvas zināmie, bet, kad uzrodas jaunas situācijas, kur uzarama jauna notikumu vaga, tad nu ir lielie pasaules brīnumi. Kad pasaka, ka to pašu iesniegumu var iesniegt arī mutiski, tad liekas, ka otrs mūs āzē un tās ir pilnīgas muļķības.
Bet, re, ko saka Iesnieguma likuma 3. panta 3. punkts: «Iesniegumu var iesniegt rakstveidā, elektroniskā veidā vai izteikt mutvārdos. Mutvārdos izteiktu iesniegumu, ja nepieciešams, privātpersonas klātbūtnē noformē rakstveidā un izsniedz tā kopiju iesniedzējam.» Ja zini likumu, tā jau ir puse no uzvaras. Ir gan, ko pacensties, lai tos visus apgūtu, bet domāju, ka tas viennozīmīgi atmaksājas pa pilnu programmu. Tikai, kā Talsu domes 16. jūlija sēdē varēja redzēt, arī mūsu pašvaldības policijas darbinieki nav īsti pārliecināti par atbildi, kad pajautā, uz kādu likumu viņi balstās, kad liek pamest atklātas sapulces telpas. Labi, ka tā nelaimīgā kovida ēra plosījās un joprojām varēja piesaukt distances ievērošanu, bet, no malas raugoties, sapulces iesākums izskatījās diezgan nožēlojams, un man bija žēl visu, kuri tika iesaistīti izrādē. Redzēju apjukumu un samulsumu, jo cilvēki jau dara to, ko viņiem pavēlēts darīt, un tad vēl to filmē. Bet nefilmēt jau arī nevar, jo tad nav pierādījumu. Man tas šķiet nebeidzams gājiens pa skuju taku.

Šerpā Vaļa