«Manas mīlestības pietiktu visiem pasaules bērniem»

Personības

Gaišmatainā un smaidīgā talseniece Kristīne Insberga bez vingrošanas, dejošanas un fiziskām aktivitātēm savu dzīvi nevar iedomāties. Jau no 17 gadu vecuma viņa vada dejošanas nodarbības bērniem un nekad neapstājas. Galu galā — ja traumēts plecs, pietupienus taču tas taisīt īpaši netraucē, un ir arī otra roka, ko var izmantot, lai parādītu bērniem, kas jādara. Šai sakarā viņa nevar nepieminēt Elitas Blumbahas sacīto, kas īpaši palicis atmiņā, proti, augstākā pilotāža ir tā, ka proti izstāstīt, kas jādara, un klausītāji to saprot un izdara bez priekšā rādīšanas.
— Esmu novērojusi, ka ir cilvēki, kuri ar sportošanu nekad tā arī nesadraudzējas. Kā tev sanācis tikt uz aktīvā viļņa?
— Man liekas, ka ar to vienkārši saslimst, un tas kļūst par atkarību. Man tas nāk līdzi no mazām dienām. Atceros, ka skolā man ļoti patika un padevās sports. Sportā visu vienmēr darīju no sirds. Arī tautas bumbu spēlēju no visas sirds — salauzu pat roku. Ar basketbolu bija tāpat. (Smejas.) Sports man vienmēr kaut kā dabīgi padevās, bet nav tā, ka man bija ļoti labas atzīmes, devītnieki un desmitnieki vien. Nē! Vidusskolas vecumā vispār negāju uz sporta stundām. Piecas nodarbības pēc kārtas neaizgāju, bet uz sesto ierados un nokārtoju visas ieskaites, kas bija par piecu iepriekšējo stundu tēmām. (Smejas.) Mācījos Laidzē. Tad arī sapazinos ar savu vīru un lidinājos mākoņos — kāds vēl sports!
— Kā aizsākās tava pieredze dejošanā un vingrošanā?
— Jau 6. klasē dejoju Elitas Blumbahas vadītajā deju grupā. Tajā laikā atkal guvu traumu. Tad sapratu, ka šī nodarbe jāmet pie malas, jo sanāca kavēt dejošanas nodarbības. Pagāja vairāki gadi, kad sēdēju un domāju, ka tik ļoti gribas kaut ko darīt. Man tik ļoti patika dejot, ka nolēmu atkal uzrakstīt Elitai. Viņa bija atsaucīga un teica, lai nāku un dejoju. Mazie nāca pēc mums, un es vienmēr ar viņiem parunāju, pajokojos, viņi bija man kā pielipuši. Elita novēroja, ka man ar bērniem ir labs kontakts un kādā reizē piedāvāja atnākt palīdzēt deju nodarbībā pastrādāt ar mazajiem. Aizgāju, un sanāca tā, ka man uzreiz bija jāvada nodarbība. Biju kā aplieta ar ūdeni. (Smejas.) Tā nu viss iesākās. Man bija tikai 17 gadu. Mācījos Laidzē un pēc stundām skrēju uz fitnesa centru, kur man bija nodarbības bērniem. Pēc tam vēl dejoju pati. Palēnām sāku vadīt dejošanu vēl vienai grupai, un grupiņu kļuva arvien vairāk.
— Vai tu atceries, par ko gribēji kļūt bērnībā?
— Kad biju maza, fanoju par Britniju Spīrsu. Man patiešām likās, ka esmu viņai līdzīga. (Smejas.) Gribēju būt kā viņa. Man bija viņas kasete, un tētis bija uzdāvinājis pleijerīti. Atminos reizi, kad uzliku austiņas, klausījos Britniju un plātīju muti, skatoties spogulītī, vai esmu viņai līdzīga. Vienreiz istabā ienāca brālēns un no malas skatījās uz manu dīvaino nodarbi. Man pēc tam bija tik liels kauns, ka vairs nekad tā nedarīju. Tāpat atceros, ka jau desmit gadu vecumā sētā vadīju aerobikas nodarbības. Stāvēju priekšā un rādīju kustības. Mēs pagalmā organizējām arī modes skates. Vadītāja bija mana draudzene, kura mani saģērba un sagatavoja, un es arī uzvarēju. (Smejas.) Kā tad neuzvarēsi?! Bija patiešām aktīva bērnība. Kā no rīta izgājām ārā, tā tikai vakarā bijām mājās. Tā tik bija bērnība!
— Vai dejošanas sakarā pati esi arī speciāli izglītojusies?
— Jā, mācījos Latvijas Aerobikas asociācijā. Tad aizgāju strādāt ar bērniem, un vajadzēja arī pedagoģisko izglītību, tādēļ studēju Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā. Tagad esmu pedagoģe — pirmsskolas un sākumskolas skolotāja. Atceros, ka reiz teicu, ka es nekad nebūšu skolotāja. Nekad! Tas bija kā spļāviens Dievam acīs. (Smejas.) Dabūju to, ko negribēju. Tagad esmu sporta skolotāja, strādāju bērnudārzā, un man tas tik ļoti patīk! Visa mana dzīve ir saistīta ar bērniem. Man pašai arī ir divi puikas.
— Vai dēlus arī ievirzi dejošanā?
— Runājot par vecāko dēlu, neesmu mēģinājusi viņu ievirzīt tieši dejošanā, bet man ir svarīgi, lai viņš kustas un ir aktīvs. Bet viņš — nē un viss! «Dziesmu skolā» man ir dejošanas grupiņa mazulīšiem. Ņēmu viņu līdzi. Vispār fitnesa centrā sāku vadīt nodarbības mazajiem ar tādu domu, ka mans Kārlis, kuram tobrīd palika trīs gadi, nāks līdzi un dejos. To visu iesāku tieši viņa dēļ, bet viņš darīja visu, tikai ne to, ko vajadzēja, — raudāja, bļāva, skraidīja no vienas zāles puses uz otru. Viņam pilnīgi un galīgi neinteresēja nekāda dejošana. (Smejas.) Tad pārgājām uz nodarbībām «Dziesmu skolā». Nolēmu, ka šā vai tā ņemšu dēlu līdzi. Tur viņš sēdēja piepūstiem vaigiem un teica, ka labāk skatīšoties. Viņam labāk patīkot skatīties, nekā dejot. Kārlis mums ir liels strādnieks — tāpat kā tētis. Viņiem ļoti patīk lauki. Celt, būvēt, kurināt ugunskuru, pļaut zāli. Neko vairāk nevajag. Nemaz nepiemini sportu vai dejošanu. Jaunākais dēls ir ļoti kustīgs un vairāk iedzimis manī. Mašīnā sēž krēsliņā un visu laiku runā, bet, ja nerunā, tad darbojas ar kājām. Ampelējas vienā laidā.
— Vai pati bērnībā blēņas bieži strādāji?
— Laikam jau nē. Mamma stāsta, ka reiz kaut ko veikalā man nav pirkusi, un tad es esot par to sapūtusies kā pūpēdis. Pēc tam mājās viņa man nolikusi priekšā uz galda ķīselīti, lai ēdu, bet es no dusmām to bļodu ar visu ķīseli esot uzmaukusi sev galvā. Kā Emīls! (Smejas.)
— Tu pirms dažiem gadiem piedalījies arī deju šovā, kurā ar savu deju partneri uzvarēji. Vai tādi izaicinājumi ir tavā gaumē?
— Tas bija patiešām ļoti foršs piedzīvojums Talsos. Domāju — ar ko gan es varētu dejot? Pārī vajadzēja kādu cilvēku, kurš to nekad nav darījis. Man piedāvāja izvēlēties fotogrāfu, un tad ienāca prātā doma, ka varbūt vajadzētu uzrunāt Raiti Strautmani. Lai gan personīgi pazīstami nebijām, viņš bija mūsu kāzu fotogrāfs. Zināju, ka viņš ir aktīvs un atraktīvs. Piezvanīju Raitim, un galu galā viņš deva savu piekrišanu. Likās, ka tik viegli bija sadejoties! Nedzināmies pēc vietām, jo mums tas vairāk bija šovs priekam, bet galu galā uzvarējām.
— Vārdu sakot — esi atraktīva un paraksties arī uz dullām lietām?
— Jā, varu uzvilkt parūku un notēlot tantuku, kā to darīju deju šovā. Man tas neliekas kaut kas traks. (Smejas.) Piekrītu izaicinājumiem un nebaidos no tiem. Izaicinājumi bijuši dažādi. Arī vadīt bērnu ballītes. Man pat šķiet, ka grūtāk ir ar vecākiem cilvēkiem. Ar bērniem ir viegli. Šad tad sanācis vadīt draugu lokā arī pieaugušo pasākumus. Laikam nemāku atteikt — ideju netrūkst.
— Tu arī šogad Zvejnieksvētkos Rojas pludmalē vadīji rīta rosmi. Kā gāja?
— Gāja labi, kā vienmēr. Šajā reizē cilvēki bija sabijušies no lielā vēja. Vingrotāju bija mazāk nekā citos gados. Šis bija trešais gads, kad Zvejnieksvētkos vadu rīta vingrošanu. Šoreiz uzspīdēja saulīte un bija silti. Vienīgi tad, kad pūta vējš, mute bija pina ar smiltīm. (Smejas.) Bet tas jau tāds sīkums.
— Kā ar aktivitātēm ir tagad, kad esi divu bērnu māmiņa? Vai treniņu grafiks ir izmainījusies?
— Jā. Kādreiz dienā varēju paņemt četrus treniņus, pēc tiem atnākt mājās un iet gulēt, bet jau pēc pirmā bērniņa tik daudz vairs nevarēju. Ļoti gribējās būt mājās. Tagad ar otro ir tā, ka strādāju salīdzinoši maz. Kārlis drīz ies skolā, un tad vakaros vispār nevarēšu strādāt. Būs jābūt blakus un jāpalīdz. Kas to zina, kā vispār noritēs nākamais mācību gads. Nodarbību skaits noteikti būs mazāks, bet, cik gan mazāks kaut kas var būt, ja uz jauno deju sezonu ir pieteikušies vēl trīs bērni! Nekas mazāks nesanāks. (Smejas.) Es laikam patiešām nemāku atteikt. Agrāk likās, ka grupā ņemšu maksimāli 15 bērnus, vairāk — neparko! Bet tad piezvanīja vēl viens, un es piekrītu paņemt, tad vēl viens… Beigās zālē sapulcējušies jau 19 dejotāji!
— Kādas deju nodarbības tu bērniem pasniedz?
— Mūsdienu dejas. Kādreiz bērni teica «hip-hop dejas», jo viņiem patīk šis nosaukums, bet tās ir mūsdienu deju nodarbības. Arī pieaugušajiem vadu fitnesa treniņus.
— Var sacīt, ka esi tas laimīgais cilvēks, kuram nav jāstrādā, jo darbs ir arī vaļasprieks?
— Jā, es par to vienmēr esmu domājusi. Dzīve ir iegrozījusies tā, ka darbs ir mana sirdslieta. Man nav tā, ka eju uz darbu ar nepatiku. Man tik ļoti patīk darbs ar bērniem! Bērnudārzā mācu sportu, dejošanā ir bērni, mājās ir bērni. Man liekas, ka manas mīlestības pietiktu visiem pasaules bērniem. Esmu ļoti priecīga par to, ka mana ikdiena paiet tieši ar viņiem. Nemaz nevarētu iedomāties citādāku dzīvi.
— Vai tu varētu strādāt birojā?
— Es nevarētu sevi iedomāties sēžam pie galda un rakstot papīrus vai strādājot pie datora. Atceros, ka skolas gados pieteicos projektā Nodarbinātības valsts aģentūrā un strādāju uzņēmumā. Strādāju pie datora, un man bija jāsaraksta arī papīri. Es taču nevarēju nosēdēt! Skrēju pēc kafijas, mazgāju traukus, pieteicos braukt uz banku maksāt kvīti. Biju gatava darīt visu, kur bija jākustas, lai tik nav jāsēž. (Smejas.) Mana ikdiena paiet sporta tērpā. Kad uzvelku kleitu vai kurpes uz augstiem papēžiem, tie man ir svētki.
— Vai arī tu ik pa laikam papildini zināšanas?
— Jāmācās ir visu laiku. Mācījos treneru tālākizglītības centrā, kur mācības notiek veselu gadu. Beigās ir eksāmens un jāraksta lielais darbs. Tikai tad savu mazo papīrīti varu saņemt. Tā jau ir cilvēku veselība, jokoties ar to nevar. Viss ir nopietni. Pagājušajā nedēļā biju uz semināru. Šonedēļ braukšu uz personīgo treniņu. Šogad plānoju iestāties arī Rīgas Stradiņa universitātē, lai izmācītos par veselības sporta speciālisti. Laiks ir jāizmanto lietderīgi.
— Kā tev ir ar ceļojumiem? Mīli doties ārpus Latvijas?
— Tā, lūk, arī ir mana kaislība. Labi, ka man ir tāds vīrs, kurš mani ik pa laikam piebremzē. Ja viņa nebūtu, tad es visu laiku lidinātos. (Smejas.) Sēdētu kaut kur Bali. Kad atkal izdomāju, ka vajadzētu kaut kur aizbraukt, viņš saka — tagad jānopērk tas vai šis. Es tik skatos, ka «Ryanair» biļetes lētākas un vajag taču lidot! Ja mēs abi būtu tādi, tad noteikti dzīvotu teltī un lidinātos pa pasauli.
— Kura valsts tevi ir īpaši savaldzinājusi un kur tu gribētu doties vēl un vēl?
— Itālija. Tā ir neizzināta vieta, kur varētu braukt un braukt. Divas reizes esmu tur bijusi, bet noteikti braukšu vēl. Man patīk itāļu raksturs un temperaments. Viņi šķiet tik forši cilvēki! Interesanti un priecīgāki, atvērtāki. Viņi nežēlo komplimentus un smaidu. Es noteikti Itālijā gribētu izmēģināt viņu dejas. Vēl neesmu paspējusi, bet noteikti to izdarīšu.
— Kā, tavuprāt, atšķiras dejošanas maniere atkarībā no tautības? Ir atšķirības?
— Latvietis ir aizvērtāks. Viņš ir jāatver, un tad latvietis padosies. Ballītēs jau gan, kad tās iet uz otro pusi, latvieši dejo — un kā vēl! Bet tas nav dabīgi, tur tiek lietoti palīglīdzekļi. (Smejas.) Ir tautības, kuru pārstāvji dabīgi ir atvērti. Mazi bērni arī ir tādi. Tik dabīgi un nesamāksloti! Viņi dejo no visas sirds. Tā tas turpinās arī 1. un 2. klasē, bet 3. klasē bērni paliek kautrīgāki. 4. klasē meitenes jau ir lielas dāmas un ar mazajiem bērniņiem kopā vairs negrib. No 5. līdz 9. klasei jāstrādā pie kolektīva saliedēšanas. Jāiepazīstina savā starpā. Jauniešiem ir grūti atvērties, jo ir svarīgi, ko padomās citi.
— Ko dari vasarā?
— Vasara parasti ir laiks, kad daudzi pāri precas. Tad nu es tiem, kuri vēlas, gatavoju kāzu dejas. Cilvēki, kuri man raksta, uzsver, ka grib kaut ko vienkāršu, jo nav lieli dejotāji. Varu iemācīt dejot arī vienkārši un skaisti, un viss sanāk.
— Arī tādiem, kuriem ir «divas kreisās kājas»?
— (Smejas). Jā, arī tādiem. Visiem var iemācīt dejot.
— Kad pati dejo pāru dejas, vai nav tā, ka gribi vadīt?
— Jā, man tā ir lielākā problēma. Vīrs teic, ka es nemāku dejot, bet es viņam saku, ka viņš neprot. (Smejas.) Gribu viņu vadīt, un sanāk visu laiku kāpt uz kājām. Tad viņš aizrāda, ka viņam taču jāvada mani. Tā jau arī ir — vīrietim dejā jāvada sieviete. Problēma ir manī, jo man liekas, ka jāvada man. Nu jau, gadiem ejot, esam kaut kā sadejojušies un nav tik traki.
— Vai tev ir kāds īpašs sapnis?
— Mans sapnis nu jau daudzus gadus ir rīkot sieviešu pasākumu — trīs skaistuma dienas sievietēm. Meistarklases, lekcijas, treniņi un daudz kas cits. Tas patiešām ir mans sapnis. Nākamajā gadā noteikti viss notiks un būs pieejama plašāka informācija.

«Man pašai liekas, ka esmu šeit uz zemes, lai darītu priecīgus bērnus. Es sajūtu prieku, kad varu iepriecināt arī draugus. Kad man jautā, kāpēc tā daru, es atbildu, ka man patīk redzēt, ka cilvēks ir priecīgs. Un cilvēki ir pārsteigti. Tas ir kaut kas īpašs! Piepildīt kāda maza bērna sapni ir kaut kas brīnišķīgs. Bērni, veci cilvēki un dzīvnieki manā sirdī ir īpaši. Pret viņiem mīlestības nekad netrūkst.»