«Tiekamies mūzikā!»

Personības

Elizabete Liza Āboliņa ir meitene no Dursupes, kurai patīk mūzika un viss, kas ar to saistīts. Elizabete pamatus ieguvusi Talsu mūzikas skolā un nu spēlē orķestros un piedalās dažādos konkursos, koncertējot gan ar ansambli, gan dziedot solo. Šogad viņa beidza Ventspils Mūzikas vidusskolas klarnetes spēles klasi un domā par nākamajiem soļiem savā mūziķes karjerā. Tā kā šis mācību gada noslēgums bijis ļoti interesants un izaicinošs gan skolotājiem, gan skolēniem, nolēmu ieskatīties, kā pandēmijas laiks izskatās no mūzikas studenta perspektīvas.
— Kas tevi pamudināja sākt nodarboties ar mūziku un instrumentu apguvi?
— Esmu tā audzināta, ka brīvais laiks ir jāaizpilda ar dažādām nodarbēm, jo slinkošana nav variants. Esmu izmēģinājusi dažādas nodarbes — dziedājusi korī un ansamblīšos, dejojusi deju kolektīvā, trenējusies futbolā un citos sporta veidos. Pamatskolas mūzikas skolotāja Ināra Pirvica daudzus no manas skolas mudināja stāties mūzikas skolā; es, protams, arī neizspruku. Tad gan neko nezināju par tādu instrumentu kā klarnete, bet tā sākās mani pirmie soļi mūzikas pasaulē.
— Kāpēc izvēlējies klarneti? Cik ilgi jau spēlē šo instrumentu?
— Mūzikas skolā iestājos kora klasē, jo tad likās, ka dziedāšana ir visvienkāršākais variants. Domāju, ka dziedāt māku un nekādām problēmām nevajadzētu būt, bet izrādījās, ka dziedāt nemaz nav tik viegli, it īpaši, kad jāuzstājas publikas priekšā. Sapratu, ka dziedāšana nav domāta man un vairs nevēlos mācīties mūzikas skolā, taču kaut kādā veidā mani pierunāja pēc gada atgriezties. Kad atgriezos, domāju, ka spēlēšu saksofonu vai flautu, jo vēl aizvien nezināju, kas ir klarnete, bet skolas direktors Raitis Rērihs ieteica mācīties klarnetes spēli, jo klarnetistu Talsu mūzikas skolā nemaz neesot tik daudz un klarnete esot ļoti skaists instruments. Nezinot, kas ir klarnete, atkal iestājos mūzikas skolā, lai mācītos šo instrumentu. Precīzi nevarēšu pateikt, cik ilgi spēlēju, bet šis varētu būt devītais vai desmitais gads, kad iepazinos ar šo brīnumaino instrumentu. Ir gājis kā pa kalniem un lejām, jo mūzikas skolā nedomāju, ka saistīšu savu dzīvi ar mūziku. Tikai vidusskolas otrā kursa beigās sapratu, ka mūzika ir tas, ko vēlos darīt.
— Kādi bija tavi pirmie soļi mūzikas skolā?
— Pašu sākumu kora klasē īsti neatceros, prātā stāv tikai tie brīži, kad bija jāuzstājas, — tie bija biedējoši. Dziedot ļoti labi var dzirdēt, kad uztraucies, jo balstiņa trīc. Ļoti skaidri atceros pirmo reizi, kad iepūtu klarnetes iemutnī. Skolotājs teica, lai pūšu, cik vien skaļi var. Tad nu es tā arī darīju! Atceros, ka ieskaitēs, konkursos un koncertos nebija tik liela satraukuma kā dziedot, laikam tāpēc, ka dziedot starp tevi un klausītājiem nekā nav, tikai tava balss, bet, spēlējot instrumentu, starp tevi un klausītajiem ir klarnete, kas ir kā mazs aizsargs.
— Kā tu nonāci pie lēmuma, ka gribi savu tālāko dzīvi saistīt ar mūziku?
— Visus mūzikas skolas gadus domāju, ka ar mūziku savu dzīvi nesaistīšu. Pāris mēnešus pirms mūzikas skolas beigšanas mans skolotājs Armands Ulmanis ieminējās, ka Ventspilī ir laba mūzikas vidusskola un tur jau vairākus gadus nav mācījies neviens klarnetists, bet, tā kā esmu cilvēks, kam lielus un svarīgus lēmumus nepatīk pieņemt pašai, neko īsti neatbildēju. Aizbraucu uz konsultācijām, kur mani sagaidīja pūšaminstrumentu un sitaminstrumentu nodaļas vadītājs Dainis Brauns. Viņš bija ļoti laipns un iedrošināja stāties mūzikas vidusskolā. Interesanti bija tas, ka mūzikas skolai bija speciāli jāmeklē skolotājs, jo, ja skolā nav klarnetistu, nav arī skolotāju. Gala vārdu īstenībā pielika mans mūzikas skolotājs, jo izlaidumā viņš visiem pateica, ka mācīšos Ventspils Mūzikas vidusskolā. Tad nodomāju, ka nu jau vairs atpakaļceļa nav. Prieks, ka Ventspils Mūzikas vidusskola uzrunāja tieši Anriju Pitenu, labāku skolotāju nevarētu vēlēties. Vidusskolā iepazinos ar klarnetei radniecīgo instrumentu — basklarneti, tagad paralēli mēģinu apgūt arī šo instrumentu.
— Kā ārkārtas situācija valstī ietekmēja tavu skolas dzīvi kā 4. kursa audzēknei?
— Bija šoks, skolā nesapratām, kas notiks un ko darīt. Lielā nesaprašanā bijām tieši mēs — 4. kursa audzēkņi, jo mums taču jābeidz skola un katru dienu jāpraktizējas! Ar kursa biedriem runājām, ka nevēlamies braukt uz mājām, jo mājās mācīšanās nav tik produktīva, — kad esi skolā, vari paņemt klasi un praktizēties bez traucēkļiem, mājās vienmēr gribas atpūsties. Ventspils Mūzikas vidusskola ir ļoti draudzīga skola, tāpēc ļoti pietrūka skolas biedru, pirms iešanas prom gribējās no visiem kārtīgi atvadīties. Pietrūka arī skolotāju un pat mācību stundu, jo mūs māca ļoti interesanti skolotāji. Vienmēr ir jauki viņus satikt. Bija grūti pierast, ka visu laiku esi vienā vietā, jo mūziķi vienmēr kaut kur dodas un darbojas. Sapratu, ka sēdēšana mājās man nepatīk, labāk muzicēju. Tikai tagad novērtēju koncertus, jo tagad, kad to klātienē nevar darīt, jūtu, ka tā pietrūkst. Mūziķim likt mūziku mācīties attālināti ir tas pats, kas mazam bērnam teorētiski izstāstīt, kā jābrauc ar velosipēdu, un gaidīt, ka viņš to pratīs izdarīt. Mūzikā svarīgas ir nianses, kas veido burvību. Stundas notika tiešsaistē. Caur telefonu vai datoru nevar dzirdēt dažādas mazas lietiņas, kas ir ļoti svarīgas mūziķiem. Grūti bija atrast brīdi, kad mājās būtu pilnīgs klusums un neviens netraucētu. Šis laiks vairāk balstījās uz to, ko jau esmu iemācījusies, un parādīja to, kā katrs mākam saplānot savu laiku. Bija grūti, un īpaši neizbaudīju šo laiku, kad nevarēju klātienē muzicēt.
— Kas bija visgrūtākais eksāmenu un sesijas laikā, beidzot mūzikas vidusskolu?
— Viens patīkams pārsteigums bija tas, ka mums atcēla sesiju, kas nozīmē, ka jāliek tikai kvalifikācijas eksāmeni, bet tas nenozīmēja, ka pārējos priekšmetus var neapgūt. Man kvalifikācijas eksāmens normālos apstākļos būtu jāliek klarnetes spēlē, orķestra diriģēšanā, ansambļa spēlē un tā vadīšanā, bet, tā kā manā ansamblī spēlēja vēl četras meitenes, šo eksāmenu atcēla. Biju ļoti bēdīga, jo jau vairākus gadus ar šīm meitenēm esmu spēlējusi un gribēju pēdējo reizi skaisti pamuzicēt. Orķestra diriģēšanas vietā bija tikai koncertmeistare, kura uz klavierēm spēlēja paredzēto skaņdarbu, — tas nozīmē, ka man jāiztēlojas orķestra klātesamība. Tas bija ļoti grūti, jo realitātē jādiriģē pretī sienai, nevis īstiem cilvēkiem. Tā kā esmu diezgan kautrīga, man bija grūti taisīt šādu teātri. Interesanti, ka pēc eksāmena viens no žūrijas komandas biedriem aizrādīja, ka diriģējot man neesot kontakta ar «orķestri», tas ir — ar sienu. Eksāmena daļā, kur bija jāspēlē, viss bija labi. Protams, vienmēr var labāk, bet, ņemot vērā, ka mācīšanās notika attālināti, domāju, ka bija labi.
— Pulcēšanās ierobežojumi ir ietekmējuši arī tavu koncertdarbību?
— Protams. Bija jāatceļ ieplānotie koncerti ne tikai Latvijā, bet arī ārvalstīs, bet laikam nav jēgas runāt par to, kas būtu bijis.
— Kādi ir tavi nākotnes plāni?
— Plāni nākotnē vēl nav pilnīgi skaidri. Zinu to, ka mana nākotne būs saistīta ar mūziku un visām fantastiskajām lietām, kas tai nāk līdzi. Ceru sevi nākotnē redzēt spēlējam un plānoju mācīt arī citus, bet galvenais, lai esmu laimīga. Mūzika ir kaut kas apburošs, tā spēj ļoti pozitīvi ietekmēt cilvēku, esmu priecīga par to, kā mūzika ir mani izveidojusi.
— Kāds būtu tavs padoms jauniešiem, kuri vēl šaubās, vai saistīt savu dzīvi ar mūziku?
— Vajadzētu izvērtēt, cik daudz laika mūzikai vēlies veltīt, jo mūzika nav tā lieta, ko vari pamācīties pusstundu dienā. Mūzika prasa lielu pacietību un gribasspēku, jāmācās organizēt sevi un apkārtējos. Manuprāt, mūzika ir brīnišķīga. Ir interesanti katru dienu, vari nemitīgi mācīties. Koncertējot vari sastapt daudz jaunu cilvēku un mācīties arī no viņiem. Man patīk mākslinieku sabiedrība — visi ir tik brīvi un dabiski, valda cieņa citam pret citu, un visiem patīk tas, ko viņi dara. Ja kāds prasa, vai saistīt savu dzīvi ar mūziku, es saku — jā, dari to!
— Ko tu ieteiktu vecākiem, kuri vēl nezina, vai sūtīt savus bērnus uz mūzikas skolu? Kādus bonusus dod instrumentu apguve?
— Es ieteiktu vecākiem sūtīt savus bērnus mūzikas skolā, jo tas ļoti labi palīdz atraisīties un plānot savu laiku, arī veselības ziņā tas noder. Mūzikas skolā var iegūt jaunus draugus un paziņas. Parasti saka — tas, kurš vairāk dara, tas arī vairāk izdara!
Esmu ļoti priecīga, ka izvēlējos mūzikas ceļu, ir iegūts ļoti daudz. Man ir bijusi iespēja koncertēt dažādās vietās gan Latvijā, gan ārvalstīs, ir iepazīti daudzi jauni cilvēki. Citreiz pat nenojaut, ka mazs koncertiņš var novest pie lielām iespējām nākotnē, tāpēc ar lielu prieku muzicēju lielākos un mazākos pasākumos. Citreiz uz skatuves notiek neplānotas lietas, bet interesanti ir tas, ka saprotamies bez vārdiem, — tur notiek mūzikas maģija. Tiekamies mūzikā!