Ne-bailes no neeksistences

Žurnālista viedoklis

Vakar apritēja tieši gads, kopš astoņu stundu ilgā meditācijā pirmoreiz disociējos no sevis un uz brīdi atstāju visu, kas mani veido, piedzīvojot sava ego nāvi. Tā bija pirmā reize manā 18 gadus ilgajā dzīvē, kurā uz sevi skatījos no malas. Astoņu stundu laikā es spēju atbrīvoties no visa, kas mani saistījis ar zemes dzīvi, sākot ar fobijām un beidzot ar izjūtām, kas mani vienojušas ar citiem cilvēkiem. Tajā naktī es zaudēju visu no sevis un atsēju saites, kas manu prātu pieturēja pie reālās pasaules, galvā tūkstoš balsīs un tonalitātēs atbalsojoties vienai vienīgai frāzei: «Mīlestība ir īsta. Tā ir vienīgā īstā patiesība šajā pasaulē.» Pirmoreiz sajūtot tik kliedzoši tukšas, taču reizē spēcīgas emocijas, tas šķita kā no jauna iemācīties staigāt, ievilkt plaušās jūras sāļo gaisu vai pat izdzīvot aviokatastrofā (salīdzinājumam jāpiebilst, ka, lidmašīnām avarējot, izdzīvo retais).
Es nevēlos kļūt salkana, ja vēl nav par vēlu. Tomēr negribu ticēt, ka tā slīpēšana un šķelšana, kam kā konveijeram izejam cauri dzīves laikā, var strauji aprauties. Tad drīzāk pieķeros viedoklim, ko mans tētis kādā mūsu filozofisko sarunu vakarā man pavēstīja: «Mēs esam iespundēti cilpā — viss notiek jau vismaz miljardo reizi, turklāt nekam no notiekošā nav sākuma un nebūs gala.» Man patīk tādi vakari, kas paiet sarunās ar sev līdzīgi domājošajiem. Tā ir sajūta, kas uz mirkli atļauj pieķerties it visam. Tas ir kas tāds, kas pie cilvēka atnāk pats, gaida viņš to vai ne.
Būtu taču labi kaut kad pārtapt, pārdzimt no jauna citā ķermenī vai vismaz ķerties pie pēdējā salmiņa, paļaujoties uz simulācijas teoriju. Es gribu cerēt, ka viss, ko apziņas līmenī zaudējam un iegūstam no jauna, paliek ar mums mūžīgi. Es nebaidos no mūžīgas eksistences, savu pārliecību paužot uzskatos, ka mūsu neesamības stāvoklis mūžībā pēc mūsu nāves ir tāds pats kā mūžībā pirms mūsu dzimšanas. Tomēr nebaidos, ja mēs tomēr esam šķembas Visuma varā un laiks galu galā mūs samals putekļos. Uzskatu, ka ne bailes, ne pats laiks nav reāls. Manā uztverē nekas, atskaitot visvarenāko spēku pasaulē, nav reāls.
Cilvēka prāts spēj uz aizdomu (piemēram, citu cilvēku viedokļa, sava viedokļa apklusināšanas) pamata izlemt pats savu likteni, meklējot zīmes un zīlējot kafijas biezumos. Bet ir tik labi nebaidīties! Nebaidīties, taču ļauties, lai atrodas kas tāds (vai kāds), kas aizved mājās. Vienam tā būs meditācija, cits savu mieru atradīs gleznošanā, bet vēl kāds cits vienkārši stāvēs kalna galā un uzelpos. Katram ir jāatrod kas tāds, kas ir īsts, reāls, patiess un taustāms, bet pārējais jāpalaiž vaļā — kamdēļ dzīvot ilūzijās? Uz mirkli tajās dzīvot ir skaisti, taču ilgstoši tā var iedzīvoties hroniskās emocionālās sāpēs. Mans ego, kas savulaik sevī ietvēra konstantas bailes no neeksistences un slimīgu pasaules percepciju, piedzīvoja astoņu stundu ilgu un smagu bojāeju. Šobrīd manā visīstākajā būtībā ir saglabājies tikai tas, ko 2010. gadā iznākušajā grāmatā īsi un kodolīgi akcentēja amerikāņu garīgais skolotājs Rāms Dass (Ram Dass): «Es esmu mīloša apziņa.» Tālākais, kam man šīs dzīves (un arī pārējo dzīvju) laikā būs jāiziet cauri, vairs nebūs pakārtots bailēm.
Saule, vakarā rietot, ievada ceļu mēnesim, un tā arī mēs, cilvēki, dienu no dienas, dzīvi pēc dzīves vedam cits citu mājās. Man ir tikai 19, taču man šķiet, ka es beidzot esmu aizvesta mājās. Vismaz uz šīs planētas, šajā Visumā, šajā realitātē.