Kad bērni tiek malti vecāku domstarpību dzirnavās

Talsu novads

3. jūnijā sociālajos tīklos parādījās video, kurā redzams, kā divi bērni tiesu izpildītājas, policijas, bāriņtiesas, neatliekamās palīdzības mediķu un psiholoģes klātbūtnē tiek paņemti no ģimenes, lai viņus nogādātu Apvienotajā Karalistē, kur šobrīd viņi dzīvo pie mātes. Kaut bērnu tēvs sakopojis materiālus vairāku gadu garumā, kas liecina, ka dzīvošana Apvienotajā Karalistē pie šķirtās sievas ir nevēlama, nedroša, pat absurda, tomēr tika izpildīts tiesas lēmums, kas pārvērtās dramatiskā, smagā un grūti skatāmā ainā interneta vidē, kura izraisījusi rezonansi nu jau visas Latvijas mērogā.
Lai gan bērnu tēvs un vecāmāte griezušies lielākajos Latvijas medijos, lai tie atspoguļotu notikušo, informētu sabiedrību un gūtu atbalstu bērnu atgriešanai Latvijā, tikai laikraksta «Latvijas Avīze» žurnāliste atsaukusies un piekritusi šo problēmu aplūkot plašāk. Meklējot atbildi, kāpēc šo lietu negrib aktualizēt medijos un ģimene vairākkārt saņēmusi neizprotamus atteikumus, kā iespējamās atbildes tika saņemtas: lietā iesaistīti bērni, privāto informāciju, kas saistās ar viņiem, sargā likums, kā arī ažiotāža ir lieka, jo tēvs pārkāpis Hāgas konvenciju, neatļauti pārvedot bērnus pāri robežai, un viss notikušais ir tikai tā sekas.
Ģimene ir neizpratnē
Bērnu tēvs un vecāmāte, kuri dedzīgi iestājušies par bērnu atgriešanu Latvijā, jau sarunas iesākumā uzsver, ka jebkuru viņu sacīto vārdu apstiprina attiecīgs dokuments. Patiesi — ģimene parāda apjomīgu materiālu kopumu, kurā ir atzinumi, vienošanās, iesniegumi, apliecinājumi un citi dokumenti, piebilstot, ka Talsu novada bāriņtiesa to visu ignorējusi un likusi manīt, ka tas viss nav nopietni vērā ņemams. Vecāmāte šajā sakarā ironiski piebilst, ka viņiem mājās noteikti ir dažnedažādu zīmogu ražotne un paši izgatavo dažādus dokumentus pēc vajadzības, ka to visu var tik klaji ignorēt. Tāpat mazmeitas rakstītais tiek nosaukts par viņas pašas viltojumu. «Bāriņtiesa dzird tikai to, ko saka bērnu māte. Viss savāktais ir pierādījumi, ko Talsu bāriņtiesa absolūti ne par ko neuzskata. Tie visi ir oficiāli dokumenti ar zīmogiem,» teic vecāmāte Ginta. Viņa arī neslēpj un atklāti runā par jaunākā bērna veselības stāvokli, atklājot, ka bērnam ir runas traucējumi un nepieciešama pēdu operācija, ko aizvešana uz Apvienoto Karalisti izjauc. Tāpat viņa izsaka savus vērojumus, ka mazais jau ir iemācījies raudāt bez skaņas, jo ir iebiedēts. Viņa domā, ka bērnu mamma ir ieinteresēta Apvienotajā Karalistē saņemt vientuļās mammas un bērna invaliditātes pabalstu, lai nevajadzētu strādāt.
Dzīve ritējusi Apvienotajā Karalistē kopš 2007. gada
Bērnu tēvs, kurš tikai pērnā gada oktobrī atgriezies Latvijā, uz Apvienoto Karalisti devies 2007. gadā un tur iepazinies ar meiteni, ar kuru 2009. gada janvārī apprecējies, un jūnijā piedzimusi meita. Iesākumā ģimenes dzīve šķitusi kaut cik normāla, bet jau tad pamanīts, ka jaunā māmiņa neizrāda gādību par bērnu, tādēļ arvien biežāk radušies strīdi. Kad meita bija jāved uz bērnudārzu un pēc tam uz skolu, sieva mūždien nevarējusi piecelties, lai to izdarītu, un nepārtraukti bija jāzvana, lai atgādinātu elementāras lietas. Bērna tēvs tolaik strādājis lauksaimniecībā un agri no rīta jau devies uz darbu, bet dienas gaitā ik pa laikam zvanījis sievai, lai atgādinātu, ka no skolas jāizņem bērns, jo bijusi reize, kad māte to aizmirsusi izdarīt. 2015. gadā gaidījuši dēlu, bet sieva sākusi runāt, ka to nedzemdēs, ka negrib šo bērnu. Dēlam piedzimstot, viņam tikušas konstatētas veselības problēmas. Pēc tēva paustā, bērna māti šādas lietas nesatraukušas. Viņš uzsver, ka patiesībā jau no zīdaiņa vecuma dēlu audzinājusi viņa māte. 2015. gada augustā, kad puikam bijis pusgads, bērnu māte no ģimenes aizgājusi, jo vēlējusies dzīvot brīvu dzīvi, parakstot dokumentu, ka bērnus atstāj tēvam. Līdz novembrim vispār nelikusies par savām atvasēm ne zinis, bet tad bērnu tēvs uzzinājis, ka ir iesūdzēts tiesā, jo viņai nedodot bērnus, kaut reāli bērnu māte viņus nemaz neprasījusi. Tiesa nolēmusi, ka bērni dzīvos pie tēva, bet mātei tika dotas saskarsmes tiesības. «Pēc tam tas viņu neapmierināja, jo Anglijā vientuļām māmiņām ir lieli pabalsti, atlaides mājokļa īrei… Tad viņa teica, ka bērnu dabūs pie sevis, lai nav jāstrādā. Tam savukārt sekoja ierosinājums, ka meitu viņa ņems pie sevis, bet dēlu es varu paturēt. Bet es teicu, ka tam nepiekrītu, jo brālis un māsa dzīvos kopā… Pēc tam arī atnāca tiesas pavēsts, ka viņa gribot bērnus. Pie manis atnāca sociālais dienests un pārbaudīja apstākļus. Pārbaudīja arī bērnu māti. Tiesa lēma, ka bērni dzīvo pie manis, bet bērnu māte var satikties ar viņiem noteiktas stundas nedēļā. Tas viņu neapmierināja, tādēļ atkal gāja uz tiesu. Dzīves apstākļus māte uzlaboja, un tad tiesa lēma, ka bērni pie viņas var palikt pa naktīm, bet dzīvesvieta tika noteikta pie tēva — pie manis. Trešais lēmums — tāds pats. Viņa nepanāca, ka bērni var dzīvot pie viņas. Pēdējā tiesas lēmumā minēts, ka bērni dzīvo pie manis. Tur nav minēta ne valsts, ne robežas, kur tas darāms. Vienkārši lēmums, ka bērni dzīvo pie manis. Bērnu māte pati rakstiski tam piekrita… Apvienotajā Karalistē sūdzējos par viņu sociālajam dienestam, taču tas nereaģēja, tāpēc bērnus pagājušā gada vasarā atvedu uz Latviju, uzskatot, ka bērnu māte var realizēt saskarsmes tiesības, arī sazinoties telefoniski, taču viņa to nedarīja. Tā kā dēlam vajadzēja operāciju un Latvijā to veic labākā kvalitātē, mana māte ar manu dēlu vispirms atbrauca uz Latviju. Vēlāk atbraucu arī es ar meitu, bet tad, kad mums abiem bija jāatgriežas Anglijā, meita to negribēja darīt un ļoti raudāja. Tā kā man bija darbs un meitu nebija, kur atstāt, viņa padzīvoja pie savas mātes. Meita pie manis nāca brīvdienās un stāstīja, ka māte fiziski viņu iespaido un nerūpējas,» stāsta bērnu tēvs. Vecāmāte piebilst, ka viņa joprojām skaitās jaunākā bērna aizbildne, jo nokārtojusi šo statusu tad, kad atbraukusi uz Latviju un iesākusi mazdēla ārstēšanu, jo bez tās neko iesākt nevar. Sanākot, ka mazdēls aizvests bez viņas piekrišanas. Meita, atgriežoties no Apvienotās Karalistes, kur kādu laiku bija dzīvojusi pie mātes, desmit gadu vecumā svērusi vien 21 kilogramu, kad saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas rekomendācijām būtu jāsver ap 30 kilogramiem, kas esot visu emocionālo pārdzīvojumu rezultāts, jo, dzīvojot Latvijā veselīgā un ģimeniskā vidē, pieticis vien ar nepilnu gadu, lai bērns svarā pieaugtu par septiņiem kilogramiem.
Kad klusēt vairs nevar
Pāra laulība šķirta 2017. gadā, un, atgriežoties Latvijā, bērnu tēvs izveidojis jaunas attiecības ar sievieti, ko viņa meita jau pēc divām nedēļām saukusi par mammu. Tikai jau esot Latvijā, meita sākusi stāstīt, ka īstā māte Apvienotajā Karalistē bijusi ne tikai fiziski vardarbīga, bet arī dalījās ar pieredzi, kas tēvu vedinājis rakstīt iesniegumu policijā par iespējamu seksuālu vardarbību pret nepilngadīgo, ko plašāk, ievērojot Bērnu tiesību aizsardzības likumu, neaplūkosim, kaut sociālajos tīklos tēvs un vecāmāte to neslēpj un runā pavisam atklāti. Viņi bērnu atgūšanas vārdā neredz iemeslu klusēt, lai izgaismotu absurdās lietas valstī, jo zaudēt vairs jau neko nevarot. Ģimene nespēj izprast, kāpēc viņu pierādījumiem nav bijis nekāda spēka, kāpēc netiek ņemts vērā apstāklis, ka bērns nevēlas tikties ar māti, jo tas viņam rada nemitīgu stresu un trauksmi, un kā var būt tā, ka paši tuvākie nemaz nezina, kur tieši bērni pašlaik atrodas. Sazināšanās ar viņiem ir tikpat kā neiespējama. Lai arī no Latvijas lielākajiem medijiem nav bijusi nekāda pretimnākšana, palīdzība nākusi no citas puses. Ģimene izsaka lielu pateicību biedrības «Tautas varas fronte» aktīvajiem dalībniekiem, kuri viņu problēmu uztvēruši nopietni un tagad ir šīs ģimenes publiskie pārstāvētāji, kā arī Talsu novada deputātei Ingai Gluzdai, kura pieprasa Talsu novada deputātu balsojumu par Jolantas Feldmanes un Aijas Staškovas-Ciemītes atstādināšanu no amatiem līdz brīdim, kad tiks saņemts uzraugošo iestāžu situāciju izvērtējums par to, vai amatpersonas maksimāli darījušas visu iespējamo, lai nepieļautu «fizisko un psiholoģisko vardarbību pret bērniem, ko viņiem nācās piedzīvot brīdī (03.06.2020), kad varmācīgā veidā tika izrauti no tēva un vecmammas aprūpes.»
Vai tēvs nolaupījis bērnus?
Bērnu tēvs pats šai apsūdzībai nepiekrīt, uzskatot, ka varējis bērnus vest uz Latviju, jo tiesa bija noteikusi dzīvesvietu pie viņa, nenorādot konkrētu vietu vai valsti, bet šā gada janvārī Vidzemes priekšpilsētas tiesa Latvijā pēc bērnu mātes pieteikuma lēma par bērnu atgriešanu Apvienotajā Karalistē. No tiesas lēmuma secināms, ka tiesa nav jautājusi bērnu viedokli: tā paļāvusies uz bāriņtiesas apgalvojumu, ka bērni nerunā latviski, kaut tēvs un vecāmāte teic, ka jaunākais bērns veselības stāvokļa dēļ praktiski nerunā vispār, bet 11 gadus vecā meita runā, tikai ar gramatikas kļūdām, jo ģimenē saziņa norit latviešu valodā, un tā nav sveša. Tas ir būtisks aspekts, jo tiesa pati atzinusi, ka bērnus var neatgriezt, ja bērns pret to iebilst un ir sasniedzis attiecīgu vecumu un brieduma pakāpi, lai spētu atbildēt par saviem uzskatiem. Taču bāriņtiesas sniegto ziņu dēļ tiesa secinājusi, ka pilnvērtīgi bērnu viedokli noskaidrot nav iespējams. Tikmēr Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas izrakstā teikts, ka meitenes intelektuālais līmenis atbilst viņas vecumam un to, ka bērns runā latviski, kaut gramatiski kļūdaini, apliecinājusi arī psiholoģe un audiologopēde, ko izlasīt var tēva savāktajos materiālos. Psiholoģei meitene teikusi, ka bāriņtiesas psiholoģe likusi viņai runāt angliski. Kā redzams, arī šajā momentā izskan pretēji viedokļi, jo bērnu māte teic, ka meita latviski iemācījusies runāt tikai tad, kad sākusi dzīvot Latvijā, bet iepriekš to nav pratusi, savukārt bērnu tēvs apgalvo, ka ģimenē saziņa latviešu valodā norit vienmēr. Vidzemes priekšpilsētas tiesas tiesnese Iveta Meldere «Latvijas Avīzei» skaidroja, ka tiesai pirmsšķietami nav pamata apšaubīt bāriņtiesas atbilstoši savai kompetencei tiesai sniegtās ziņas un noskaidroto bērna viedokli, bet plašāk un konkrētāk tiesas lēmumu šajā lietā viņa atteicās komentēt, pamatojot savu nostāju ar dažādiem normatīviem aktiem. Kā noskaidrots Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļā, tiesai nav pienākuma pašai jautāt bērna viedokli, tā var paļauties uz bāriņtiesu, jo tai būtu jāpārstāv bērna intereses. Tiesa secinājusi, ka bērnu tēvs savas atvases prettiesiski aizturējis Latvijā un ka saskaņā ar Hāgas konvenciju bērns jāatgriež valstī, no kurienes aizvests. Interesanti gan, ka šī norma ir spēkā tikai gadu pēc aizvešanas. Ja Mārcim būtu izdevies noturēt bērnus Latvijā vēl tikai dažus mēnešus, viņi nebūtu aizvesti, «Latvijas Avīzei» skaidroja Tieslietu ministrijā. Tiesa nešķirojusi abu bērnu aizvešanas apstākļus, bet lēmusi kopumā. Tā arī lēmumā uzsvēra, ka nelemj par aizgādības vai saskarsmes tiesībām, bet tikai par bērnu atgriešanu valstī, no kurienes viņi aizvesti. Bet šajā gadījumā, atdodot viņus Apvienotās Karalistes jurisdikcijā, faktiski viņi tika atdoti mātes aprūpē.
Bērnu mammai — cits viedoklis
Lai gan ar bērnu māti sazināties neizdevās, kad notika ciemošanās pie ģimenes, no kuras tika aizvesti bērni, jo publiskajā telpā izskanējuši spēcīgi argumenti pret viņu, tomēr laikraksta «Latvijas Avīze» žurnālistei pašos notikumu pirmsākumos gan saruna ar viņu noritējusi. Mamma dalās citādā versijā, kas nesakrīt ar bērnu tēva sacīto, minot, ka vēlējusies sazināties ar bērniem, bet bijušas reizes, kad maiņu darbs izjaucis plānus un nav sanācis iepriekš iecerētais. Viņa minējusi arī to, ka bērnu tēvs vienmēr atradis kādu iemeslu, lai bērnus nedotu. Vienīgi tad, kad viņš jau acīmredzot bija izdomājis atgriezties Latvijā, pēkšņi kļuvis ļoti pretimnākošs. Meitai svars esot mazs tāpēc, ka arī pati mamma pēc miesas uzbūves ir ļoti smalka, un tā ir iedzimtība. Bērni, ciemojoties pie mammas, vienmēr ēduši, cik daudz grib un kad grib, un novārtā nav atstāti. Bērnu tēvs pārmetumus izdomājis, jo joprojām ir noskaities par to, ka aizgājusi no ģimenes. Tikai tad, kad Latvijā bijusi tiesa, bērnu māte uzzinājusi, ka visus šos gadus, kad braukusi pie bērniem, bērnu tēvs viņu filmējis, lai vāktu pierādījumus. Turklāt viņam vienmēr bijis plāns atgriezties Latvijā, un viņš nevēlējās palikt Apvienotajā Karalistē uz visiem laikiem, savukārt bērnu mamma Latvijā atgriezties negrasās. Viņa piekrita dēla aizvešanai, bet runa bijusi vien par par pāris mēnešiem, taču viņš palika Latvijā ilgāk, un tur nonāca arī meita, kaut bijusi vienošanās abu vecāku starpā, ka meita dzīvos pie savas mātes. Mamma, kas dzīvo Apvienotajā Karalistē, uzskata, ka tēvs tā izrīkojies tikai tāpēc, lai nebūtu jāpilda vienošanās. Bijusi runa, ka bērnus ieliks krīžu centrā, no kurienes mamma varēs viņus paņemt, bet tā diena pārvērtusies par psihiatriskās slimnīcas apmeklējumu. Bērnu māte dalās pieredzē — kad zvanījusi, lai parunātu ar dēlu, varējusi runāt tikai ar bērnu vecmammu. Viņa gadu nav redzējusi savu dēlu. Bērnu tēvs nenoliedz, ka 2019. gadā, kad uzzinājis par iespējamu seksuālu vardarbību pret meitu, kādu laiku liedzis viņai kontaktēties ar bērniem arī telefoniski, jo tā ieteicis advokāts un arī bērni nav gribējuši kontaktēties ar savu māti.
Bērnu māte teic, ka nav tā, kā stāsta bērnu tēvs
«Nekad neesmu darījusi pāri bērniem — ne meitai, ne dēlam. Ne seksuāli, ne kā citādi. Policijā reiz biju sniegt liecības, taču neesmu apsūdzēta. To visu Mārcis izdomājis, lai varētu aizvest bērnus uz Latviju… Jā, kad bērnus izņēma no (bērnu tēva) ģimenes, viņi raudāja, bet ne tāpēc, ka negribētu pie manis, tur visi bļaustījās, tur nebija nekā normāla, bērnu klātbūtnē ģimene mani lamāja pēdējiem vārdiem. Tāpēc bērni bija satraukti… Tagad Anglijas tiesai esmu prasījusi noteikt man pilnu aizbildniecību pār bērniem. Arī šobrīd bērni ir pie manis, jo man nav atņemtas mātes tiesības, tas nekas, ka Latvijas tiesa nenodeva bērnus mātes aprūpē. Pie manis bērniem būs labāk, jo bērnu tēvs visu laiku strādā, arī agrāk viņš nekad nebija mājās. Tad jau viņa māte vairāk bērnus audzināja. Vedīšu bērnus pie visiem ārstiem, kas vajadzīgi. Mārcis dēlu pie ārstiem intensīvi sāka vest tikai tad, kad sākās tiesāšanās. Nav tā, ka bērnus gribu pabalstu dēļ,  — tās ir tikai 137 mārciņas mēnesī. Tā nav nekāda lielā nauda. Dokuments, ko parakstīju, nenozīmē, ka es atteicos no dēla. Runa bija tikai par to, ka nemaksāju alimentus, jo viens bērns ir pie manis, bet otrs pie Mārča. Kamēr abi bija Latvijā, alimentus nemaksāju, jo meita bija nelikumīgi aizvesta,» laikraksta «Latvijas Avīze» intervijā pauž Apvienotajā Karalistē dzīvojošā bērnu mamma.
Talsu novada bāriņtiesas komentārs
Lai gan vairākkārt publiskajā telpā izskanējusi informācija, ka Talsu novada bāriņtiesas pārstāvji atsakās izteikt savu komentāru par notikušo, sazinoties un jautājot par iespēju tikties, tiek saņemta apstiprinoša atbilde. Talsu novada bāriņtiesas priekšsēdētāja J. Feldmane un bāriņtiesas priekšsēdētāja vietniece A. Staškova-Ciemīte sarunā komentē notikušo, iesākot ar svarīgu aspektu — Bērnu tiesību aizsardzības likumu, kas uzliek lielu atbildību runātājam par pausto informāciju. Tas paredz neizpaust neko, kas saistīts ar bērnu privāto dzīvi, jo visa informācija ir konfidenciāla. Arī publicējot informāciju, tiek izdarīts pārkāpums, un tas neattiecas tikai uz bāriņtiesu, bet gan uz ikvienu.
Visa iesākums — bērnu pārvešana pāri robežai, neievērojot Hāgas konvenciju
«Emocionāli smago video, kur ar tiesu izpildītāja rīkojumu bērni bija jāpaņem no ģimenes un jānogādā savā mītnes zemē, no kuras tie tika izvesti, pārkāpjot Hāgas konvenciju, nedrīkstēja publiskot internetā. Nav aizliegts uzfilmēto vai ierakstīto materiālu nest uz tiesību sargājošajām iestādēm kā pierādījumu, ja kāda institūcija nav pareizi veikusi savus pienākumus, bet to nevar publiskot, jo Bērnu tiesību aizsardzības likuma 71. pantā ir aizliegums izplatīt informāciju par bērnu, kur ir atbildība iestāžu darbiniekiem, pildot amata pienākumus. Tāpēc varbūt arī saka, ka bāriņtiesa neko nestāsta. Mums vienkārši tas ir liegts. Arī paša bērna sniegtā informācija nedrīkst tikt izmantota savtīgos nolūkos. Jā, mēs nevaram pierādīt, ka kaut kas bijis savtīgi, bet, iespējams, ka bērns sniedzis informāciju, ka viņam nodarīts pāri, bet tas tiek palaists plašsaziņas līdzekļos, ko darīt nedrīkst. Tāpat aizliegts intervēt bērnu un izplatīt presē un citos plašsaziņas līdzekļos informāciju par bērnu, kurš kļuvis par prettiesiskas darbības upuri. Te gan tas nav pierādīts, jo kriminālprocess, par kuru tik plaši tiek runāts, nav ne tiesā, ne iztiesāts. Punktā ir rakstīts, ka šādu informācija drīkst izplatīt tikai ar procesa virzītāja atļauju. Vai šādu atļauju bērnu tēvs ir saņēmis? Tāpat tad, ja tam piekrīt vecāki vai citi bērnu likumiskie pārstāvji, šobrīd ir tikai viena vecāka piekrišana, bet otram nemaz netika jautāts, vai viņš piekrīt izplatīšanai vai ne, jo vecāka tiesības viņam nav atņemtas. Šajā pašā pantā ir rakstīts, ka nedrīkst būt informācija, kas bērnam var kaitēt tūlītējā vai tālākā nākotnē. Tāpēc varbūt visa šī ažiotāža. Arī mēs nevaram komentēt visu pilnībā, jo tas ir aizliegts. Tas ir aizliegts gan pašiem vecākiem, gan tiem, kuri to visu izplata. Šobrīd bāriņtiesa ir griezusies tiesībsargājošās iestādēs, lai konstatētu, vai ar šo video publiskošanu bērnam nav nodarīts kaitējums. Tāpat «Latvijas Avīzes» rakstā minēts, ka J. Feldmane nesniedz informāciju, bet es pateicu visu tik lielā mērā, cik varēju, jo pamatā šim visam ir Hāgas konvencija — bērna pārvešana pār robežu, neievērojot Hāgas konvenciju. Ja otrs vecāks nepiekrīt, ka bērns dzīvo citā valstī, tad mēneša laikā ir jāatgriežas mītnes zemē, kur līdz tam ir dzīvots. Pārkāpjot šo, viss arī sākās. Bērni ir Latvijas pilsoņi, kuri ir dzimuši un dzīvojuši Apvienotajā Karalistē,» plašāk paskaidro bāriņtiesas priekšsēdētāja.
Hāgas konvencijas gadījumos procesu vada Tieslietu ministrija
Jautāta, vai izskanējusī informācija par to, ka Talsu bāriņtiesa nav iepazinusies ar ģimenes sakopoto materiālu bērnu lietā, A. Staškova-Ciemīte sarunā atklāj ļoti būtisku niansi, kas paver citu skatu un izpratni uz situāciju šīs ģimenes sakarā: «Hāgas konvencijas gadījumos visu procesu vada Tieslietu ministrija. Bāriņtiesai pēc tiesas lūguma ir jārunā ar to vecāku, kurš ir Latvijā, un jālūdz viņu labprātīgi atgriezt bērnu mītnes zemē. To mēs darījām pēc tiesas lūguma un tiesai nosūtījām dokumentus. Ja bērni ir tādā vecumā, ka ar viņiem var kontaktēties un viņi saprot latviešu valodu, tad tiesa lūdz arī bāriņtiesai veikt sarunu ar bērniem. Tas ir no likumiskās puses raugoties. Runājot par tiesas pieprasījumu, to, ko tiesa mums lūdza, to mēs arī izdarījām. Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesa ir vienīgā tiesa Latvijā, kas strādā ar šīm lietām. Mēs aizsūtījām visus prasītos dokumentus. Nākamā mūsu funkcija šādos gadījumos, kad ir labvēlīgs tiesas spriedums atgriezt bērnus mītnes zemē ir tad, kad tiesu izpildītājs ar rīkojumu paaicina bāriņtiesu un pašvaldības policiju pie tiesas sprieduma izpildes. Bāriņtiesa pēc saviem ieskatiem var pieaicināt arī psihologu, ja psihologs ar procesā iesaistītiem bērniem ir strādājis. To mēs arī izdarījām. Mūsu funkcija ir tikai piedalīties tiesas spieduma izpildē, bet tikai ar tiesu izpildītāja uzaicinājumu, rīkojumu.» Talsu novada bāriņtiesas priekšsēdētāja komentē, ka tiesu izpildītājs rakstīja rīkojumu. Respektīvi Hāgas konvencijas gadījumos bāriņtiesai ir tikai divas funkcijas: sniegt tiesai to, ko tā prasa, proti sarunas, jo tiesa pati nebrauc sarunāties, un piedalīties tiesas izpildē. «Cilvēku vidū šīs tiesas sakarā dzirdamas runas, ka bāriņtiesa esot sniegusi atzinumu. Tās ir pavisam citas tiesas, kad mēs to darām, bet šajā tiesā, kas lemj par atgriešanu vai ne, tur bāriņtiesai nekāds atzinums nav jāsniedz. Jebkurā gadījumā ar jebkuras tiesas spriedumu bērnus neatgriež ne mātei, ne tēvam. Viņus atgriež tās valsts jurisdikcijā, un tā valsts lemj, kur bērns turpmāk dzīvos. Tā valsts, kurā ir iesākta tiesvedība, arī turpina izlemt par bērna nākotni.»
Vai bērnu tēva sakopotajiem dokumentiem nav nekādas nozīmes?
Jautātas, vai tiešām bērnu tēva minētajam un uzrādītajam dokumentam par to, ka bērnu māte atteikusies no viena no bērniem, nav nekādas nozīmes šajā lietā, abas bāriņtiesas darbinieces teic, ka tēvam viss bija jāuzrāda tiesā, bet Talsu bāriņtiesas rīcībā nav tāda dokumenta, ka bērnu māte ir atteikusies. «Ja tēva rīcībā bija jebkādi dokumenti, kas viņiem liekas pieņemami un var šo lietu iespaidot, viņam tie visi bija jāiesniedz tiesā. Mēs nemākam teikt, vai tas tika izdarīts. Lēmumu pieņēma tiesa, pat divas tiesas, jo tika iesniegta blakussūdzība. Tiesa mūs informē, ka tāds process ir, bet no mums vairāk neko neprasa. Klātienē bijusi viena tiesa, bet pārējos procesus izskata rakstveidā, kas arī ir tiesas sēde. Uz jebkuru rakstiskas tiesas procesu var iesniegt jebkurus pierādījumus. Tā ir to cilvēku interpretācija. Un arī tas ir viens no dokumentiem, informācija par bērnu, kurai nevajadzētu būt pieejamai jebkurai personai, kas nav saistīta. Tā varētu būt pieejama advokātam vai pilnvarotai personai, kura kaut kādā veidā realizē bērna intereses, aizstāv tās, bet bērnu datu aizsardzības kontekstā bērna tiesības tika pārkāptas. Bāriņtiesā nav administratīvās lietas par šiem bērniem. Mums ir sarakste starp institūcijām. Un viss. Tieslietu ministrija sazinās ar Apvienotās Karalistes bāriņtiesu. Mēs to nedarām. Tas ir atrunāts likumā. Mēs pēc savas iniciatīvas, ja mums ir lieta tepat Latvijā un kaut kāda informācija par bērnu ir vajadzīga no citas pašvaldības, rakstām vēstuli, kāpēc mums šī informācija ir jāiegūst, bet attiecībā uz citu valsti visas darbības notiek caur Tieslietu ministriju. Tāpat, ja runā par kriminālprocesu, ja kādam no vecākiem tiktu piemērots aizdomās turamā statuss, tas nevarētu arī brīvi ceļot. Bet šajā gadījumā tā nav. Un, vai kriminālprocess ir tieši par to, ko min vecāmāte? Kriminālprocesu var uzsākt gan par faktu, gan pret personu, un tā ir ļoti liela atšķirība,» skaidro J. Feldmane. Bāriņtiesas priekšsēdētāja turpina: «Informācija par bērniem ir sakopēta neskaitāmos eksemplāros, tāpat bērnu mammas pases kopija, ko darīt nedrīkst. Tas ir personas datu pārkāpums jau par to, ka tiek izplatīti citas personas dati. Tāpat arī visiem psihologu atzinumiem ir minēts, ka tā ir ierobežotas pieejamības informācija. Internetā arī daudzi dokumenti ir nofotografēti… Viss ir pieejams visiem bez viena no vecāka piekrišanas. Ne jau velti tur minēts, ka dokumenti ir ierobežotas pieejamības, bet tie ir interneta vidē.»
Vai Talsu novada bāriņtiesa palīdzēja izkārtot bērniem pases?
Būtisks fakts, ko minēja bērnu tēvs un vecāmāte tikšanās reizē, kas uz bāriņtiesu meta negatīvu ēnu, bija bērnu pasu jautājums, jo tas lika domāt, ka Talsu bāriņtiesas pārstāvji palīdzējuši bērnu mātei īpaši ātri un izņēmuma kārtā tikt pie jauniem dokumentiem vien dienas laikā, kad oriģinālie dokumenti atrodas pie tēva. Jautājot par to Talsu bāriņtiesas pārstāvei A. Staškovai-Ciemītei, viņa teic, ka pases var nokārtot vai nu mamma, vai tētis un tikai bērnam klātesot, jo nepieciešami bērna pirkstu nospiedumi, foto, un, ja bērns prot parakstīties, arī bērna paraksts. Bāriņtiesa nevar ietekmēt Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes darbu. Ja bērnus tiesu izpildītājs atdeva mammai, tad mammai bija tiesības kārtot jebkādus dokumentus, jo mammai nav pārtrauktas aizgādības tiesības. Ja mammai nav pārtrauktas šīs tiesības, viņa var bērnu pieteikt skolā, vest pie ārstiem… Tās ir vecāku dabiskās tiesības.
Kāds būs šīs lietas noslēgums?
Uz jautājumu, kāds varētu būt šīs lietas noslēgums, Talsu bāriņtiesas priekšsēdētāja un vietas izpildītāja teic, ka to visu izlems tiesa, un šajā gadījumā Apvienotās Karalistes tiesa, jo bērni ir nodoti Apvienotās Karalistes jurisdikcijā. Abi vecāki ir Latvijas pilsoņi, bet bērnu mītnes zeme tika izvēlēta citur. Vecākam ir tiesības audzināt bērnus tajā zemē, kur viņi dzīvo, ievērojot tās zemes likumus. Intervējot ģimeni, kas dalījās savā pieredzē par bērnu aizvešanu, izskanējušās aizdomas par to, ka Talsu bāriņtiesa darbojusies bērnu mātes labā, pārstāves noliedz, jo neskaidrību gadījumos bāriņtiesā var griezties abas puses, un, cik daudz skaidrots nesaprotamais vienam vecākam, tikpat daudz tiesību ir paskaidrot otram, ja tas vēršas ar jautājumiem, kā likumīgi rīkoties. «Jebkurā gadījumā ir jāiet likumīgais ceļš, nevis pašu izvēlētais,» bilst A. Staškova-Ciemīte. «Ja vecāks pats nesaprot to, ko skaidro bāriņtiesa, viņš var lūgt sev advokātu. Advokāts aizstāv bērnu intereses un arī šo likumīgo ceļu virza. Ne jau publicējot interneta vidē kādu problēmu var atrisināt kaut ko samilzušu. Bāriņtiesas darbu izvērtē Bērnu tiesību aizsardzības inspekcija. Bērnu izņemšanas process varēja būt mierīgs. Jebkurš bērns, kad vecāku starpā izceļas konflikts un ir kliegšana, arī kliegs līdzi. Tas process varēja būt cilvēcīgs, kad divas puses vienojās, un tam visam nebija jābūt publiskam. Varēja būt normāla saruna starp pieaugušiem cilvēkiem un bērnus varēja paņemt cilvēcīgā veidā, jo tāds bija tiesas spriedums. Mēs nevienā brīdī nenoliedzam, ka šis gadījums bērnu atmiņā spēcīgi iespiedīsies atmiņā. Bet kurš to izprovocēja, ka tā situācija bija tieši tāda, kāda tā bija? Kopaina bija emocionāla trauma bērniem. Bet kas bija cēlonis? Ja pieaugušais domātu par to, kā jutīsies bērns, tad viņš domātu, kā uzvedīsies šādā situācijā. Tas nedrīkstēja būt publiski. Tam bija jānotiek bērnu dzīvesvietā, nevis sētā, kur visi kaimiņi filmē.»
Par to, kā tiek vērtēta 30. jūnija cilvēku grupas ierašanās bāriņtiesas vadītājas kabinetā, kur kādi pārstāvji demonstratīvi pauda savu nostāju, A. Staškova-Ciemīte izsaka savas domas, ka viņas kā Latvijas pilsones izpratnē tā bijusi atklāta Latvijas valsts varas un tēla graušana. J. Feldmane piebilst, ka ir vērsusies Valsts policijā, lai izvērtē darbības, kuras veica šī cilvēku grupa bāriņtiesas kabinetā un gaiteņos, jo tajā dienā uz vairākām stundām tika paralizēts darbs arī citās nodaļās, kas strādā pašvaldībā. To, ka viss notiekošais tiek filmēts un palaists tiešraidē, bāriņtiesas vadītāja uzzinājusi tikai vēlāk, kad saņēmusi ziņas uz telefonu. Ir datu aizsardzības regula, kura ļauj lūgt nefilmēt. «Otrdiena ir mana pieņemšanas diena, un jebkura persona var saskaņot ar mani konkrētu laiku, kad ieradīsies. Reizēm, ja nevar tikt pieņemšanas laikā, vienojamies par citu, cilvēkam pieņemamu laiku,» komentē J. Feldmane.
Tiesībsarga biroja paustais viedoklis
Ģimenes bērnu jautājumā savu viedokli izteikt tika aicināts arī Tiesībsarga birojs, un to izteica Komunikācijas un starptautiskās sadarbības nodaļas vadītāja Ruta Siliņa:
«Šis jautājums nav vienkāršs. Te nav viena pareizā vai nepareizā. Juridiskās problēmas samilza brīdī, kad bērnu tēvs (lai arī ar bērnu mātes ziņu) izveda bērnus no Apvienotās Karalistes pretēji tiesas lēmumam. Situāciju vēl vairāk eskalēja bērnu tēva rīcība ignorēt un labprātīgi neizpildīt Latvijas tiesu spriedumus par bērnu atgriešanu Apvienotajā Karalistē saskaņā ar Hāgas konvenciju. Ir spekulatīvi apgalvot, ka Apvienotās Karalistes tiesa ir nostājusies viena vecāka pusē un ignorē otra vecāka intereses, jo Apvienotās Karalistes tiesa bija pieņēmusi tikai pagaidu lēmumu (ka bērni dzīvo kopā ar tēvu Apvienotajā Karalistē) līdz galīgā lēmuma pieņemšanai (kas tad arī būtu noteikusi, kur turpmāk dzīvotu bērni). Diemžēl jāatzīst, ka bērna tēvs un viņa ģimenes locekļi ar savu rīcību paši ir veicinājuši problēmas samilšanu un radījuši priekšnosacījumus bērna tiesību pārkāpšanai. Tiesībsarga ieskatā bērnu tēva, bērnu tēva ģimenes locekļu un līdzcilvēku apzinātā tiesas nolēmuma izpildes kavēšana, fiziski traucējot amatpersonām piekļūt bērniem, uzvedoties agresīvi, veltot apvainojošus izsaucienus gan bērnu mātei, gan klātesošajām valsts un pašvaldības amatpersonām bērnu klātbūtnē, vērtējama kā bērnus traumējoša. Vienlaikus jāatzīst, ka arīdzan iesaistītajām institūcijām un amatpersonām — tiesu izpildītajai, policijai un bāriņtiesai sadarbībā ar pieaicināto psihologu bija proaktīvāk jāīsteno savas ar likumu piešķirtās pilnvaras, veicot tiesas nolēmuma izpildi, pēc iespējas mazāk traumējot bērnus, nepieļaujot procesuālu haosu, kāds tas bija bērnu izņemšanas brīdī (03.06.2020.). Par šo tiesībsargs ir informējis iesaistītās institūcijas. Tiesībsargs iepriekš ir teicis un arī šoreiz atkārto, ka Latvijas valstspiederīgajiem, kuri dzīvo citās valstīs, ir jāiepazīstas ar savas jaunās mītnes valsts likumiem un tie jāievēro. Nav pieļaujama tiesas lēmumu nepildīšana vai pārkāpšana. Vienmēr ir labāk risināt problēmu, nekā no tās bēgt, izvairīties vai ignorēt.»