«Jāļauj, lai vārdi mani aizved»

Kultūra

Uzreiz pēc brīnišķīgās Jāņa Lagzdiņa darbu izstādes Talsu Galvenās bibliotēkas telpas pildīja cita veida māksla — gleznas, kas izteiktas vārdos un tikai iztēlē prot radīt tēlus un ainas, katram lasītājam citādākas. Intas Poudžiunas astoņu gadu ilgajā laikā tapušie dzejoļi nu ir apkopoti un pieejami ikvienam dzejas cienītājam. Prieks, dzīves vērtības un pāri visam mīlestība ir dzejoļu krājuma «Dvēselei atvēlēt laiku» stūrakmeņi, un no tiem tālāk izriet pārdomas, ar kādām cilvēks cīnās visās dzīves situācijās, — sākot ar svešinieka sastapšanu un beidzot ar divu mīlošu cilvēku kopdzīvi.
Sava trešā dzejoļu krājuma atvēršanā Inta Poudžiunas atzina: «Kādreiz esmu domājusi — kurā brīdī tā patiesi rakstās? Dažubrīd šķiet, ka impulss no ārpasaules saskaras ar mani iekšpusē, saskarsmes punktā rodoties vārdiem. Tālāk tikai no manis ir atkarīgs tas, vai es ļaujos saskarsmei un ļauju impulsam pārvērsties izjūtās, kas savukārt pārvēršas vārdos. Reizēm ir jāļauj, lai vārdi mani aizved līdz jēgai, un tad varu vērot, kā manis radītā jēga skan citos, piemēram, Elīnas dziesmās ar maniem vārdiem.»
Elīna Lāce, kura ir I. Poudžiunas trešā dzejoļu krājuma «Dvēselei atvēlēt laiku» redaktore un maketētāja, atzīst, ka viņa bijusi līdzās visu trīs grāmatu tapšanas laikos, jo Intas dzejoļi viņai vienmēr bijuši tuvi. «Tie ir kā vārdos izteiktas gleznas — skaisti un emocionāli. Tie ir dialogi, pat ja otra sarunas biedra atbildes ir tikai nojaušamas, jo nav tiešā veidā dzirdamas.» Lai arī pirmie divi dzejas krājumi «Rudens Dieva dotās debesīs» un «Sievietes vārdi» iznākuši jau pirms vairākiem gadiem, Elīna bijusi līdzās arī šo grāmatu tapšanā. «Paņemot rokās Intas pirmā dzejas krājuma eksemplāru, redzams, ka tajā ar viņas roku ierakstīts: «Elīna! Paldies par stāvēšanu blakus!» Toreiz runa vairāk bija par manām dziesmām, kas bija tapušas ar Intas dzejas vārdiem. Uz Intas otrā dzejas krājuma aizmugurējā vāka mans vārds redzams drukātā veidā, jo esmu stāvējusi blakus jau tuvāk. Man ir bijis patiess prieks būt Intai pavisam tuvu klāt arī šīs grāmatas tapšanā, pievienojot sava vīra Edgara Lāča dzejiskās fotogrāfijas.»
Pasākuma laikā ik pa brītiņam maigos un sievišķīgi sentimentālos Intas dzejoļus papildināja smeldzīgas blūza melodijas saksofona pavadījumā, par kurām gādāja saksofonists Nils Andriksons.
«Šie trīs vārdi «Dvēselei atvēlēt laiku» ir īstie, kam jābūt uz grāmatas vāka, jo dzejas lasīšana, jā, arī rakstīšana, noteikti ir dvēselei atvēlēts laiks,» Intas jauniznākušo dzejoļu krājumu atzinīgi novērtēja E. Lāce, kura jau kopš pavasara sākuma Intas dzejoļus bija rūpīgi atlasījusi tieši šim dzejoļu krājumam. Lasītājam atliek vien atrast laiku savai dvēselei un ļaut Intas vārdiem plūst cauri, jo tie visnotaļ spēs salauzt pat viscietākās dvēselei riņķī apaugušās čaulas.