Dumai, Vasja, dumai!

Ļaujiet man runāt

Laikam visiem kādreiz pienāk brīdis, kad liekas, ka visa pasaule sagriezusies kājām gaisā un visapkārt ir tik šausmīgi pareizas patiesības, ka patiesām galīgi nesajukt prātā var tikai tad, ja ir arī sava personīgā. Tāpēc es vienmēr saku, ka jādomā ar prātu. Patiešām. Vienmēr un visur! Jo visskanīgākais instruments, uz kura var spēlēt ikviens, pat vislielākais neveiksminieks, ir emocijas. Es tajās agrāk kritu kā trīsgadīgs bērns peļķēs, kuram aizķērusies kāja pie katra paaugstinājuma un pazeminājuma. Kaķīša žēl, zaķīša žēl un visa kā man bija žēl. Tad tik brēcu un cietu līdzi visiem. Arī zaļajam sienāzim, kam noplēsta kāja. Un cik galu galā peles netika palaistas no lamatām mūsmājās, jo žēl taču tās radībiņas. Ja pasaka, ka bizbizmārītei bērniņi mājās, kāpēc gan lai tie nebūtu arī odam, pelēm un citām radībiņām, ko tagad gan vairāk gribas vairāk nosaukt par preteklībiņām? Tā nu tās izglābtās peles grauza visu pa kārtai, bet vai tad es sapratu, ka esmu ar savu lielo labsirdību palīdzējusi grauzējam postīt pašai savu namu? Nu nē taču! To kopainu jau ierauga tikai tad, kad cilvēks ir izaudzis liels un saprot — kāds, ko esi atzinis par pašu jaukāko dzīvnieciņu, klausoties mīļas šūpuļdziesmiņas, izrādās ir pretīgs grauzējs, kas pārnēsā netīrību, slimības un iemīļojis atkritumus. Tāda, mīļie, ir realitāte. Nav jau jābūt galīgi radikāli noskaņotam un nu bērniem nedziedāt šūpuļdziesmu par pelīti, bet ir vecums, kad jābeidz puņķus slaucīt dīvānā. Kādreiz ir jāpienāk laikam, kad kļūsti nopietns un spēj kritiski domāt visam līdzi. Cik labi ir neskriet emociju vadītiem, jo tad sanāk, ka tiekam mētāti no viena grāvja uz otru, jo emocijas un garastāvoklis mainās tik bieži, ka vienu brīdi esi pārpilnības raga virsotnē, bet tad, kad uz ielas nolūst kurpei papēdis, esi gatavs piesaukt debesis un elli, nolādot bezmaz vai visu pasauli. Un tas viss tikai tāpēc, ka tev tajā brīdī šķiet, ka esi pats neveiksmīgākais cilvēks uz pasaules. Un to visu dari kā vārdā? Citreiz lētu laiviņkurpju, kas nopirktas humpalbodē par 6 eiro. Tāpat, ja piedeg pankūkas vai esi nozaudējis desmit eiro tādā dienā, kad tev tie šķita pēdējā cerība. Nu ir tik ļoti daudz kalnu un ielejas mūsu ikdienas solī, un, ja tas viss spēj ietekmēt mūsu dienas kvalitāti, man šķiet, ka tad nav īsti kārtībā ar mūsu galvām un antenām, jo neuztveram svarīgo kā svarīgu, bet ikdienas sīkumus kā meganozīmīgu veiksmes talismanu, no kura nu būs atkarīgs dienas, nedēļas vai pat mēneša skrējiens.
Nu nē, es tā negribu! Gribu uz visu skatīties ar vēsu galvu. Kas par to, ka zeķubikses uzplīsušas vai izliji līdz kaulam lietū? Vai tāpēc dzīve apstājas vai mati noiet no galvas? Un, ja arī noiet, vai nevar pa dzīvi iet, pliķējot pa savu gludo galvas virsu un priecājoties, ka šampūnu nevajadzēs pirkt? Es visu, kam eju cauri dienā, izvērtēju, un par visām savas dzīves horizonta vērtībām un notikumiem cenšos nedomāt šauri, bet loģiski, atmetot emociju notis, kas visbiežāk skandē sēru maršu un gāganu kara šķindošās skaņas. Dumai, Vaska, dumai!

Šerpā Vaļa