«Pēdējo gadu skolā jau sen vēlējos izbaudīt»

Izglītība

Lai noskaidrotu, kā īpašajos apstākļos aizvadīts izlaidums brīvdabas estrādē, un uzzinātu vairāk par jaunietes nākotnes plāniem, sarunājos ar Kristu Krāģi, kura nupat absolvēja Valdemārpils vidusskolas 12. klasi.
— Kāds tev šķita pēdējais gads vidusskolā?
— Pēdējais gads, ja neskaita pēdējos mēnešus, bija tieši tāds, kādu es to biju iztēlojusies pirms vidusskolas. Visu gadu mani pavadīja nostalģija. Protams, uztraukums par eksāmeniem ir neatņemama 12. klases daļa, īpaši pie šā gada scenārija, kad mēs nezinājām, kā un kad eksāmeni notiks. Mūsu klase pavisam noteikti satuvinājās, jo mēs visi kopā centāmies noķert un izbaudīt pēdējos brīžus bez atbildības, ko nesīs nākamie dzīves gadi. Man patiešām bija žēl, ka mums šo gadu neizdevās izbaudīt līdz galam.
— Cik sen uzzinājāt, kāds būs izlaiduma formāts?
— Par izlaiduma gala formātu uzzinājām tikai jūnija sākumā, kad tika paziņoti jaunie noteikumi par viesu skaitu un visu pārējo.
— Kā plānojāt izlaidumu? Bija viegli vienoties?
— Izlaiduma plānošanā iesaistījās vairums klasesbiedru, jo katram bija sava nelielā vīzija. Organizēšanā un gala rezultāta uzburšanā gan iesaistījās mazāk cilvēku, jo katram bija savi ikdienas darbi un nodarbes. Esam pateicīgi trim meitenēm, kuras kopīgi spēja izveidot pasākumu tādu, kāds tas bija!
— Kādi ierobežojumi jums bija jāievēro izlaiduma laikā?
— Izlaidums notika brīvā dabā — Dupurkalnā. Pasākumā bija jāievēro noteiktie ierobežojumi. Viesu skaits bija ierobežots, katrs absolvents drīkstēja izsniegt ielūgumus noteiktam viesu skaitam. Gan skolēni, gan skolotāji ievēroja noteikto distanci.
— Tu savā izlaidumā izskatījies lieliski! Kur smēlies ideju vizuālajam tēlam?
— Liels paldies tev! Iedvesmu izlaiduma tērpam smēlos no sev tuva mūziķa. Viņa personība un tēls man ir iedvesmas avots daudzās jomās. Zināju, ka vēlos izmantot kādu no viņa tērpiem, lai veidotu savu vizuālo tēlu, kas, manuprāt, izdevās veiksmīgi. Esmu priecīga!
— Kādas bija izjūtas, saņemot diplomu par vidusskolas absolvēšanu?
— Godīgi sakot, kad saņēmu atestātu, mani nepārņēma nekādas īpašas emocijas. Pirmās emocijas pie manis atnāca, apsēžoties uz krēsla un turot to rokās. Sapratu, ka viss ir beidzies. Vidusskola ir pabeigta, un sākas īstā dzīve. Lielākoties jutu milzīgu atvieglojumu.
— Kā, tavuprāt, pēdējā mācību gadā jutās klases audzinātāja?
— Mūsu audzinātājai Brigitai Ozoliņai šis bija pēdējais gads skolā, tāpēc domāju, ka tas bija kā emocionāls karuselis arī viņai, ne tikai mums. Viņa nekad neslēpa savu prieku par to, ka, tāpat kā mēs, arī viņa pēc izlaiduma sāks jaunu posmu savā dzīvē, bet skumja bija apziņa, ka 1. septembris netiks pavadīts ierastajā kolektīvā.
— Kur tu smēlies spēku un atbalstu, lai veiksmīgi absolvētu skolu pat šādos apstākļos?
— Mans galvenais atbalsts bija klasesbiedri. Patiešām! Attālinātā mācīšanās nebija viegla. Daži darbi tapa, pateicoties kāda atbalstam, un daži darbi kādam citam tapa ar manu palīdzību. Tā mēs palīdzējām cits citam un centāmies atbalstīt, kā vien spējām.
— Kādi ir tavi plāni vasarai un pēc tās?
— Šobrīd mans plāns ir atpūsties. Vasarā centīšos piestrādāt, lai aizpildītu laiku un nopelnītu, bet tā noteikti nebūs mana prioritāte, jo vēlos veltīt laiku sev. Mans plāns pēc vasaras vēl nav pilnībā skaidrs. Manī ir vēlme izzināt un izpētīt. Es noteikti neapstāšos, man dzīvē ir daudz mērķu un virsotņu, uz kurām tiekties un kuras sasniegt, bet vēl nezinu, vai augstskolas ceļš būs tas, kurš mani tur aizvedīs.