Ar sirdi Laidzē un domām Zviedrijā

Personības

Ja vairākumam cilvēku diennakts sniedz 24 stundas, tad šķiet, ka Ievai Krūmiņai to ir vismaz divtik. Viņa paspēj nemitīgi iemācīties aizvien jaunus arodus, lasīt grāmatas, ceļot, audzināt četrus lieliskus bērnus, rakstīt dažādus projektus un pāri visam uzņemties atbildību par ģimenes viesu namu «Dunduriņi». Ievu satiku kādā no atelpas brīžiem, kad «Dunduriņos» bija neierasti kluss, — mirklī, kad viesi ir aizvadīti un iztālēm varēja ieklausīties Sasmakas ezera noslēpumainajā burvībā.
— Kā nonāci līdz idejai par «Dunduriņu» izveidi?
— «Dunduriņu» izveide balstās uz vairāku iemeslu kopumu. Man pašai ezers neko sevišķu nenozīmē, vienmēr īpaša ir šķitusi jūra. Pirmais no «Dunduriņu» izveides iemesliem bija tas, ka vīram reiz bija sapnis par savu zemes gabalu pie ezera. Viņam nejauši izdevās atrast cilvēku un nopirkt zemi pie ezera, turklāt tolaik — pirms pāris gadiem — darījums bija par izdevīgu cenu. Kad vīrs mani uz šejieni pirmoreiz atveda, vieta bija gaužām bezcerīgā stāvoklī — krustām šķērsām saauguši krūmi un nezāles, zeme bija slīkšņaina un purvaina. Tobrīd nodomāju, ka man taču mājās ir liela saimniecība ar laukiem, dārzu un zirgiem, vai tad vajadzēja klāt vēl arī šo? Šķita, ka šai vietai laika neatliks nemaz, tomēr nolēmu: ja es visu varu izveidot pēc saviem noteikumiem, tad esmu gatava kaut ko uzsākt arī šeit. Otrkārt, dzīvojot mazpilsētā, nav viegli atrast labu darbu, tādēļ nonācu izvēles priekšā, — vai nu visu laiku braukāt uz Rīgu, vai kaut ko domāt pašai. Treškārt, vēlējos, lai maniem bērniem vasarā būtu garantēts darbs, jo vienmēr ir bijis žēl noskatīties, ka viņiem jābrauc lasīt zemenes, reizēm degvielā samaksājot vairāk, nekā nopelnot. Ceturtkārt, man ir četri bērni, kuri ir jāskolo, tādēļ man jādomā par papildu ienākumiem un stabilu finanšu plūsmu. Piektais no iemesliem ir tas, ka man jādomā par savu pensiju. Ar lielām algām nekas nebūs līdzēts — kad pienāks vecumdienas, ar iztikšanu būs daudz grūtāk, tādēļ jādomā par kaut ko, kas varētu nest papildu līdzekļus. Tas ir viss, kādēļ es šeit tik daudz ieguldu.
— Cik mājiņu un kādas aktivitātes jūs piedāvājat?
— Lai gan teritorija atļauj un mēs varētu sacelt mājiņu pie mājiņas, šeit visu esmu ierīkojusi pēc saviem noteikumiem. Man ir ļoti svarīgi, lai es varu justies kā īsts latvietis — netraucēti, citus neredzot. Mums ir divas pilnībā labiekārtotas mājiņas — kotedžas, kā arī divas glaunas teltis, kuras izmantojot, piedāvājumā ir arī ēkas ar virtuvi, dušu, tualeti un visu citu nepieciešamo. Nereti viena ģimene piesakās uz abām teltīm, jo tas sniedz lielāku brīvības izjūtu. Ir bijis arī tā, ka vienā teltī mīt krievi, otrā nakšņo latvieši un visi prot sadzīvot, jo teritorija ir plaša. Ir pieejamas laivas, katamarāns, SUP dēļi, ūdensmotocikls, kuteris, un drīzumā plānojam piedāvāt dažādas aktivitātes ar zirgiem. Viss ir sagatavots arī tam, lai līdz 2021. gadam izdotos izveidot stiklotu svinību māju pie paša ezera, kas saplūstu kopā ar dabu. Pēc svinību mājas izveides taps skaistas divu veidu pirtis ar skatu uz ezeru — melnā un tradicionālā pirts. Cītīgā projektu rakstīšana palīdz īstenot sapņus, jo projektos ir jāiegulda puse no saviem līdzekļiem, otra ir publiskā finansējuma puse. Šādās situācijās nav variantu — ir jāiemācās savilkt jostu un atteikties no daudz kā, ko sirds kāro, lai īstenotu cēlākus mērķus. Jāpiebilst, ka pilnīgi viss ir uz ģimenes pleciem. Dienu dienā, kad nozvana modinātājs, mēs ceļamies, braucam, un sākas mūsu darba diena.
— Pastāsti par to, kas tevi ir veidojis!
— Mani ir veidojis ikviens notikums. Laidzē esmu dzimusi un augusi, esmu arī palikusi, un man nekad nav bijusi vēlme no šīs vietas doties prom. Kad paskatos uz klasesbiedriem, redzu, ka lielākā daļa ir devušies prom pasaulē, — cits Latvijā, cits ārzemēs. Man ļoti daudz nozīmē šī vieta, it sevišķi Laidzes pamatskola. Tā manai dzīvei ielika vislabākos pamatus, un neviena vidusskola vai augstskola, lai arī cik man to bijis, nekad neatsvērs Laidzes pamatskolā sniegto. Man bija brīnišķīga klases audzinātāja Anita Belicka, kura nu jau devusies aizsaulē, kā arī klasesbiedri, ar kuriem joprojām laiku pa laikam satiekamies. Audzināšanā liela nozīme ir vecāku ieliktajām vērtībām, jo bieži vien sevi pieķeru pie domas — daru tieši kā mamma, domāju tieši kā tēvs. Nejauši rīkojos pēc viņu piemēra — reizēm par laimi, reizēm par nožēlu. Mana mamma bija uzņēmīga un enerģiska, bet tēvs bija visstrādīgākais, čaklākais un izturīgākais cilvēks, kādu zinu. Vēlos domāt, ka manī ir viņu abu salikums, kas daudziem šķiet nepanesams un veido mani par cilvēku, ar kuru grūti strādāt plecu pie pleca, tādēļ mana komanda šobrīd ir mana ģimene, ar kuru kopā varam paveikt visu to, ko jau darām. Vēl mani noteikti ir veidojusi Zviedrijas pieredze — 1989. gadā kā 11 gadus vecs bērns no Latvijas PSR pirmo reizi biju ceļojumā uz Zviedriju pie tantes, kura man bija kā otra mamma. Ieraudzīt veikalus, kas tolaik pat sapņos nerādījās, smaidīgus cilvēkus, pirmoreiz apēst banānu, saprast, kā cilvēki dzīvo kapitālistiskā vidē, — tas man bija milzīgs pārdzīvojums un tik neizmērojami liels šoks, ka pēc ceļojuma man bija tikai viena doma, — vēlos tur atgriezties, iekļauties un iemācīties vietējo valodu. Turpmāk katru vasaru braucu uz Zviedriju, pamazām mācījos zviedru valodu; biju motivēta un katru jaunu vārdiņu, ko iemācījos, pierakstīju. Nesen atradu pierakstus; tie, protams, ir smieklīgi, jo kā dzirdēju, tā rakstīju. Tante man iemācīja daudzas saimnieciskas lietas — ēst gatavošanu, mājas uzkopšanu. Tas, ka varēju tur braukt un pamazām strādāt, nopelnīt savu pirmo naudiņu, man sniedza zināšanas un palīdzēja izaugt kā personībai.
— Par ko sapņoji kļūt bērnībā?
— Mamma bija fizkultūras skolotāja, trenere un tautas deju vadītāja Laidzes tehnikumā, tētis bija diplomēts tautas deju skolotājs un tautas deju ansambļa virsvadītājs rajonā, tādēļ mans bērnības sapnis bija cieši saistīts ar dejošanu, — vēlējos kļūt par balerīnu. Tas gandrīz īstenojās, jo uz Talsiem bieži vien brauca baletdejotāja uzvārdā Gulbe, un mamma mani un draudzeni pie viņas ik pa laikam veda. Kādā reizē balerīna vecākiem teica, ka man ir talants un man jāiet baletskolā. Lai gan izturēju visas atlases kārtas, baletskolā neiestājos. Protams, šobrīd priecājos, ka neesmu balerīna, jo man — klusam lauku bērnam — aizbraukt uz Rīgu un dzīvot kopmītnēs būtu bijis smagi, tomēr bērnībā ilgi par to pārdzīvoju. Vēl bija fragmentāri sapņi par to, ka es varētu būt ārste, taču šo manu sapni izpildīja brālis Ivs, kurš ilgi strādāja par ķirurgu-traumatologu Talsu slimnīcā un šobrīd strādā Vācijā.
— Kāds ir tavs ceļš pretī izglītībai?
— Esmu absolvējusi jau iepriekš mīļi pieminēto Laidzes pamatskolu, Talsu 2. vidusskolu, ieguvusi bakalaura grādu māk-slās Latvijas Kultūras akadēmijas programmas «Starpkultūru sakari» specializācijā «Latvija — Ziemeļvalstis», ieguvusi bakalauru Rēzeknes Augstskolas Ekonomikas fakultātē, vēlāk nolēmu piepildīt tēva sapni un aizgāju uz Bulduru Dārzkopības vidusskolu, lai kļūtu par ainavu arhitektu. Esmu pilnveidojusies vairākos kursos, taču sapratusi, ko vēlos mācīties maģistrantūrā, neesmu, jo apzinos, ka no Laidzes prom neiešu. Kādēļ man vajadzētu maģistra grādu? Esmu apguvusi krievu, angļu, vācu, zviedru un saprotu norvēģu valodu, tomēr man nav izjūtas, ka iemācīšos vēl kādu valodu. 13 gadus Talsu 2. vidusskolā pasniedzu zviedru valodu vidusskolēniem, esmu bijusi zviedru valodas tulks, vairāk nekā 10 gadus strādājusi par grāmatvedi, strādājusi Talsu tūrisma informācijas centrā, vadījusi Talsu televīziju un Talsu tautas namu, strādājusi «Latvijas Sarkanā Krusta» Kurzemes komitejā, kā arī bijusi klientu speciāliste «Swedbank» centrālajā ēkā Rīgā, kur strādāju ar zviedru klientiem, devos vairākos komandējumos uz Zviedriju. Esmu guvusi visāda veida pieredzi, taču ik reizes saprotu, ka manas darba spējas ir tik lielas, ka pienāk brīdis, kad vairs neesmu gatava spēlēt pēc citu noteikumiem. Kad pats esi izaudzis par personību ar savām interesēm un iniciatīvu, tu saproti, ka nav tādas vietas, kur tevi līdz galam pratīs novērtēt, jo ne vienmēr finansiālais novērtējums spēj iepriecināt tik ļoti kā pateicības vārdi.
— Kas ir tavi vaļasprieki?
— Ja jāizvēlas starp gulēšanu un lasīšanu, es vienmēr izvēlēšos lasīšanu, jo grāmatas ir mana pasaule. Nesen pabeidzu lasīt Negaras Džavadi romānu «Dezorientāliste», tomēr savulaik mani ļoti iespaidoja Jānis Jaunsudrabiņš, ļoti patika Andreja Upīša romāns «Zaļā zeme» un Mihaila Šolohova «Klusā Dona», kuras iespaidā spontāni nopirku biļeti un aizbraucu uz Ukrainu. Bieži vien ir gadījies tā, ka tieši grāmatu iespaidā dodos uz citām valstīm, piemēram, Ķīnu — tas ir mans tālākais ceļojums. Vēl viens vaļasprieks ir seriāli, it sevišķi tie, kuriem ir vairākas sezonas. Mīļākie ir «Breaking Bad», «The Tudors», «Homeland». Vēl man aizvien vairāk patīk strādāt dārzā — varētu ravēt un rušināties, ja tikai man tam būtu vairāk laika. Patiktu arī ceļot, tomēr, ja ceļoju, tad ar visu ģimeni, un šobrīd no tā atturamies, jo baidos pašreizējā pasaulē, kurā nemitīgi notiek terorakti, ar mazu bērniņu doties tālu prom. Protams, būtu jauki aizbraukt uz Gruziju vai Turciju, lai vienkārši gulētu jūras malā un baudītu dzīvi.
— Kas ir tava lielākā kaislība, kas tevi virza uz priekšu?
— Manī vienmēr ir bijusi izjūta, ka šo pasauli gribu atstāt labāku, nekā tā bijusi pirms manis. Jau sešu gadu vecumā man bija apziņa, ka adoptēšu bērnu. Mana sirds deg par tiem, kuriem ir grūti, it sevišķi par bērniem. Šķiet, ka manas dzīves aicinājums ir bijis strādāt ar bērniem, kuri ir nonākuši nelaimē, kuri ir nesaprasti, nemīlēti. Viņiem man nekā nav žēl. Kad savu dzīvi samēroju ar to, kā cilvēki dzīvo Sīrijā vai Jemenā, un redzu nelaimīgos bērnus, saprotu, ka man nav ko sūdzēties par to, ka nevaru aizbraukt ceļojumā. Ir cilvēki, kuriem nav pārtikas un vietas, kur pārlaist nakti, tādēļ man jābūt pateicīgai, naudu novirzot tiem, kuriem tā nepieciešama izdzīvošanai, nevis sev, lai izklaidētos. Ja kādam bērnam būs grūti vai kāds darīs pāri, būšu no tām, kura nedomās par bīstamību vai labklājību, bet gan došos un palīdzēšu. Tā ir izjūta, no kuras laikam nekad netikšu vaļā, jo tad, kad pati adoptēju bērnu, uz mirkli kļuva vieglāk, tomēr nu smagums atkal ir atgriezies.
— Kādas ir izjūtas, zinot, ka vecākais dēls tūdaļ dosies plašajā pasaulē?
— Esmu neglābjama darbaholiķe. Esmu piedzīvojusi situācijas, kas likušas pārvērtēt ģimenes vērtību un to, kādu vietu iedalu darbam. Viens no iemesliem, kura dēļ nonācu krustcelēs, bija apziņa, ka laiks kā smiltis iztek caur pirkstiem, — mani bērni izaug. Es savus bērnus tik ļoti esmu apdalījusi, gadiem ilgi strādājot līdz vēliem vakariem, strādājot svētku dienās, neesot klāt citās viņiem nozīmīgās dienās, jo vienmēr svarīgāki bijuši darba uzdevumi. Tagad saprotu, ka galvenais ir ģimene, jo nozīmīgs tu esi tikai pašiem tuvākajiem. Reiz naktī pamodos un caur asarām līdz kaulam sapratu, ka viens posms drīz noslēgsies, — vecākais dēls Kārlis ir izaudzis un dosies savā dzīvē. Samierināties ar to man palīdzēja jaunākā dēla piedzimšana, jo atskārtu, ka pulk-stenis vairs netikšķ tik strauji; vietā nāk kāds cits, par ko rūpēties. Domāju, ka man ir ļoti paveicies, jo nezinu, kā būtu tikusi galā ar psiholoģiski smago pārdzīvojumu, pirmo bērnu palaižot pasaulē. Kārļa pirmie patstāvīgi spertie soļi ir tas, kas viņam vajadzīgs, un tas, kas mani nomierina. Nosacīti redzu, ka arī mani bērni iet manās pēdās, — gluži kā es saviem vecākiem. Kārlis dosies studēt uz manām otrajām mājām, uz manu mīļo Zviedriju, tādēļ mana sirds ir mierīga. Esmu patiešām laimīga, ka mēs, ģimene, esam kopā un mums visiem klājas labi. Ģimenes labklājība, mīlestība un saticība dara laimīgu ikvienu cilvēku.