«Dziedāšanu es malā neatlikšu»

Personības

Nesen internetā pamanīju laidzenieces Kristiānas Purlicas ierakstu, kurā viņa pauž, ka labprāt sniegtu koncertprogrammu stundas garumā romantiskās un mierīgās noskaņās, kas piemērota kafejnīcām, banketiem un tamlīdzīgiem pasākumiem. Nodomāju — drosmīgs un apbrīnojams solis jaunietei, kura pabeigusi 9. klasi, tādēļ nelaidu garām iespēju aicināt Kristiānu uz sarunu, kurai viņa labprāt piekrita.
Ierakstā Kristiāna min, ka viņa izpilda populāru džeza un blūza mākslinieku dziesmas (Frenka Sinatras, Vitnijas Hjūstones un Alīsijas Kīzas), kā arī mūsdienās populāro ārzemju mākslinieku repertuāru. Arī dziedāšana latviešu valodā viņai nav sveša lieta. Jauniete atklāj, ka neliela pieredze viņai jau ir un nākotnē ir vēlme to paplašināt. Kristiāna daudzus gadus mācījusies vokālajā studijā «Tonis» pie pasniedzējas Kristīnes Brokas-Meļķes, tādēļ pūrā ir neskaitāmi koncerti un uzstāšanās publikas priekšā. Viņas vārds vairākas reizes pieminēts laikrakstā Talsu bērnu un jauniešu vokālās studijas «Tonis» sakarā, tādēļ īpaši manāms ir prieks un pārsteigums, kad kāds vēlas uzzināt vairāk par viņas ceļu un pieredzi.
Skolotāja saskatījusi potenciālu
Kristiāna vienu gadu mācījusies mūzikas skolā, bet tagad atzīst, ka laikam bijusi par nenobriedušu tādam solim, tādēļ nākamajā gadā mācības pārtraukusi. Vēlāk sapratusi, ka tas dzīvē būs ļoti noderīgi un mēģinājusi vēlreiz, bet atkal nonākusi pie atziņas, ka nesanāk tā, kā gribējusi. Savukārt mamma gribējusi, lai meita tomēr kaut ko dziedāšanas sakarā dara. Meklējot variantus, viņa atradusi vokālās studijas «Tonis» piedāvājumu. Kristiānai uzreiz iepatikušies pārējie bērni un arī pati vadītāja, kura atstājusi ļoti labu iespaidu. Meitene sapratusi, ka tas ir tas, ko viņa patiešām grib, un savu izvēli nekad nav nožēlojusi. Iesākumā gājusi tikai uz grupas nodarbībām, bet kādu reizi pēc nodarbības Kristīne Broka-Meļķe Kristiānu pasaukusi pie klavierēm un likusi nodziedāt dziesmu vienai pašai. «Man tajā brīdī noteikti nebija pati labākā balss, bet Kristīne redzēja manī potenciālu. Uz skatuves biju kā mazs spridzeklītis ar mirdzošām acīm. Vienmēr aktīva un kustīga. Skolotāja pēc tam pateica, ka apmācīs mani konkursam. Tad arī iesākās manas individuālās solo apmācības. Tagad sanāk, ka dziedu jau septiņus gadus. Vispār nejūtu, ka pagājis tāds laiks,» smej dziedošā laidzeniece.
Prieks par izaugsmi
Jauniete neslēpj prieku par to, ka dziedāšanas prasmes izdevies attīstīt. Tagad gan esot neliels kauns no vienaudžiem un nav tik lielas pārliecības par sevi, jo 15 gadi ir īpašs vecums. «Konkursos, kuros par uzstāšanos dod punktus, es uz skatuves atdodu sevi visu. Tad galīgi nav svarīgi, kā es iekšēji jūtos. Izeju uz skatuves un veltu sevi dziesmai. Izdaru visu, kas ieplānots,» teic Kristiāna. Jautāta, vai gadu gaitā lampu drudzis nav mazinājies, Kristiāna smejas, ka ir gluži otrādi. Iesākumā, kad bijusi maza, uztraukums bijis reta parādība. Kad pieaugusi, parādījušās arī bailes, jo tad saproti, ko no tevis gaida. Ja kāds pateicis nelabu komentāru, vēlāk redzot šo cilvēku skatītāju rindās, izjūtas nebija īpaši labas. Tagad gan Kristiāna uz tādām lietām neskatās, jo tad, kad viņai pašai ir gandarījums par sniegumu, nekas šo prieku nevar samaitāt. «Tad, kad tevi grūž zemē, ir vēl lielāka motivācija parādīt, ka tu tomēr kaut ko vari. Pēdējos gados ļoti cenšos par citiem neko sliktu neteikt un nekritizēt. Sapratu — ja gribu sev blakus uzticamus draugus un cilvēkus, kaut kas sevī jāmaina. Manī notika klikšķis, un redzēju, ka attieksme pret mani mainās. Nopļauj to, ko esi iesējis,» atziņā dalās Kristiāna.
Visiem ir, kur tiekties
Kristiāna ar smaidu atceras laiku, kad bijusi maza un atnākusi uz vokālo studiju dziedāt. Skatoties uz lielajām meitenēm, kuras ļoti labi dziedājušas, radies šaubīgs jautājums, vai arī viņa tā kādreiz pratīs. Bijis arī kauns dziedāt, kad talantīgās jaunietes klausījušās. Tagad Kristiāna pati ir to lielo meiteņu vietā un vienmēr grib iedrošināt jaunākos nebaidīties. «Atceros, kā bija iet tam cauri, un tik ļoti labi saprotu tos, kuri baidās un kautrējas. Ar kaut ko vienmēr ir jāsāk. Arī es turpināšu augt. Nekad nav tā, ka esi perfekts. Visiem ir, kur tiekties. Vairāk cenšos atbalstīt un iedrošināt, nekā būt kritiska. Visiem kādreiz nesanāk,» viņa piebilst. Dziedošā laidzeniece ļoti iemīļojusi džezu, tādēļ nozīmīga personība viņas dzīvē ir Kristīne Prauliņa. Tāpat sirdij tuvs ir Frenks Sinatra, Vitnija Hjūstone, Alīsija Kīza un citi, ko zina arī vecākā paaudze. Viņa ar sajūsmu atceras pagājušā gada dzimšanas dienas dāvanu — iespēju apmeklēt Daumanta Kalniņa Frenka Sinatras dziesmu koncertu. «Vienkārši sēdēju, un man cauri gāja tirpiņas. Tas zemais tembrs un sajūta, ko tver tajā brīdī, ir kaut kas tik foršs,» pozitīvajā piedzīvojumā dalās Kristiāna. Viņai patīk arī slavenās jauniešu izpildītājas Billijas Eilišas īpatnējais balss tembrs un savdabība.
Ģimenes atbalsts — neatsverams
Kristiāna var būt patiesi laimīga, jo viņu atbalsta visa ģimene — sākot ar jaunāko māsu, vecākiem, krustvecākiem un beidzot ar vecvecākiem. Atbalsts ir gan no radu, gan draugu puses. Nekad no viņu puses nav justas nedz negācijas, nedz vienaldzība. Dažādās radinieku sanākšanās neiztikt arī bez aicinājuma padziedāt. Iedrošinājums tad, kad nolaidušās rokas, bijis ne tikai no tuvinieku, bet arī no skolotājas Kristīnes Brokas-Meļķes puses. «Ir bijuši krituma brīži ar jautājumu, kāpēc es vispār to daru. Šo septiņu gadu laikā tādi spilgtāki, kad negribējās iet uz nodarbībām dziedāt un viss likās bezjēdzīgs, bijuši divi. Kristīne iedrošināja mani, sakot: «Labi! Noliec dziedāšanu mazliet maliņā.» Kad tiku pāri grūtajam brīdim, viss turpināja notikt ar jaunu sparu,» neslēpj Kristiāna. Dziedāšana jaunietei ikdienā ir tikpat dabiska kā elpošana. Citreiz, uzliekot fonā karaoki, diena paiet nemanot. Kristiānai nekad nav bijis jātrenējas ar lielu piespiešanos, jo tas viss sanāk dabiski, viegli un ar lielu vilkmi.
Nākotnē dziedāšanu neizslēdz
Pašlaik Kristiāna ir lielu pārmaiņu priekšā, jo pabeigta 9. klase un meitene dosies uz Rīgas Valsts tehnikumu, kur plāno mācīties dizaina mediju nodaļā. Lai gan jauniete savas turpmākās mācības nav saistījusi ar mūziku, tai muguru tomēr pagriezt negatavojas. Viņa vaļsirdīgi atzīst, ka dziedāšanas karjerā sevi īsti neredz, bet tas viss ir sirdij tik ļoti tuvs, ka grib pamēģināt ko jaunu. Viņa ļoti priecājas par piedāvājumiem dziedāt, jo tas neļauj sirdij tuvo nolikt malā. «Kad aiziešu uz Rīgu, nelaidīšu garām iespēju piedalīties jauno dalībnieku atlasē Rīgas gospelkorī. Zinu, ka koris brauc arī ārpus Latvijas robežām. Tā būtu iespēja dziedāt kopā ar fantastiskas balss īpašniekiem. Paklausījos viņu izpildījumu video un biju sajūsmā par to harmoniju. Var redzēt, ka no ielas bez prasmēm dziedāt tur iekļūt nav iespējams. Tur ir ieguldīts darbs. Nelaidīšu garām arī brīvā mikrofona iespējas (smejas). Dziedāšanu malā neatlikšu, to zinu pilnīgi skaidri,» teic Kristiāna. Jautāta, kā saņēmusies un izdomājusi ielikt internetā ziņu, ka piedāvā koncertprogrammu romantiskās un mierīgās noskaņās, viņa teic, ka tā būtu lieliska pieredze un iespēja nopelnīt, lai iegādātos nepieciešamās lietas, uzsākot jauno mācību gadu Rīgā. Atrast darbu 15 gadu vecumā mūsu pusē nav viegli, tāpēc pēc sarunas ar draudzeni, nonākusi līdz šādam variantam. Bijuši gan kādi, kas viņas ieceri komentējuši negatīvi, bet pārējie atbalstījuši un iedrošinājuši. «Esmu priecīga par pozitīvajiem cilvēkiem un komentāriem, bet negatīvos ļoti bieži nesaprotu. Ja nepatīk, tad neskaties un neklausies! Kāpēc svešam cilvēkam būtu kas nelabs jāsaka otram, kuru pat nepazīst?» turpina jauniete.
Prasme improvizēt — veiksmes garants
Uz jautājumu, kā rīkojusies, kad uzstājoties sajaukti vai aizmirsti dziesmas vārdi, Kristiāna teic, ka vislielākā kļūda ir izrādīt, ka esi kaut ko sajaucis. «Ja sajaucu vārdus, esmu dzejniece un izdomāju savējos, ja aizmirstu kādu pantu, tad dziedu to, ko zinu, vairākas reizes… (smejas). Ir bijuši visādi gadījumi, bet man liekas, ka liela māksla ir iziet no šādām situācijām radoši un tā, ka skatītāji to nevar pamanīt. Reiz konkursā man sanāca sajaukt vārdus un pantiņu dziedāt starpspēles vietā. Visu saputroju, bet tāpat dabūju 1. vietu (smejas). Vienmēr esmu pratusi veiksmīgi iziet no tādām situācijām, par ko pēc tam ir liels prieks. Prieks pašai par sevi, ka esmu to iemācījusies un jūtos droši. To iemācās praksē,» pieredzē dalās jauniete. Viņa atceras arī konkursu, kad atsūtīts melodijas ieraksts, pie kura jātrenējas, bet, aizbraucot uz finālu, klātienē bijusi dzīvā mūzika un nebija fonogrammas. Kristiāna kaut ko sajaukusi, bet pianists aizrāvies un sācis improvizēt līdzi. Īpaši spilgti Kristiānai atmiņā palicis Noras Bumbieres konkurss, kur bijusi īpaša atlase, tad sekojis pusfināls un fināls. Viņa tikusi finālā un no priekiem pārlēkājusies, bet apkārtējie nesapratuši, kas noticis. Uz jautājumu, vai viņai labāk patīk dziedāt solo vai kopā ar citiem grupā, Kristiāna atzīst, ka dod priekšroku solo, jo tad nav tik lielu ierobežojumu, ir lielākas iespējas izpausties un improvizēt, bet viņa no sirds izbauda arī dziedāšanu kopā.