Pilnveidoties iespējams bezgalīgi

Personības

Jūnija izskaņā, kad pat tramīgākie nomierinājušies, jo jau vairākas dienas valstī nebija reģistrēti jauni inficētie, tiekos ar vienu no «Covid» laikmeta varonēm — medicīnas speciālisti ārsta palīga kvalifikācijā, Dainu Zandersoni (dzim. Krauju). Talsu Valsts ģimnāzijas skolēni viņu mīļi godā par māsiņu, skolotāji — par Dainīti.
Daina apzinās, ka līdzcilvēki jāciena, rūpējoties par savu izskatu. Vienkārša, glīta frizūra, izteiksmīga seja, koptas rokas — prieks skatīties! Tomēr galvenā viņas rota vienmēr bijusi sirsnība un smaids. Katram no ģimnāzijas saimes tie tiek dalīti un dāvināti nesverot, nenomērot un neskaitot. Kad dzirdu vārdus, ka šeit ir brīnišķīgs kolektīvs, ka dažādos amatos bijušai esot vienmēr laimējies ar darba biedriem, pie sevis nodomāju — kā gan ne, slikti kolēģi ir tikai sliktiem kolēģiem.
Ikdienā ierasts Dainu redzēt baltajā virsvalkā, arī atvaļinājuma laikā viņa tērpusies sievišķīgi baltā lina kleitā. Jaciņas sportiskumu dāmīgu padara pašdarināta pērļu piespraude. Dainas rokas spēj ne tikai pārsiet un masēt, bet tiek galā arī ar smalkiem rokdarbiem. Viņa bijusi viena no kroņu darināšanas tradīcijas aizsācējām mūspusē. Tagad pamestajā «Baložu pasta» ēkā reiz piedalījos viņas darināto greznumlietu izstādē. Par to vaicāta, viņa saka:
— Patika katru kroni citādi izrotāt. Man patika tā sajūta, ka uzliekot nākas izslieties, galvu turēt augšā. Šobrīd kroņu darināšana kļuvusi par modes lietu, tas aizgājis masveidā. Izmantoju galvenokārt floristikas materiālus: pērlītes, stieplītes, akmentiņus, brošiņas, metāla stieples.
— No kurienes ieradies Talsos?
— Sāku strādāt Rīgā, Paula Stradiņa slimnīcā. Talsos es pirmo reizi dzīvē vispār biju Kurzemē, tas izvērtās liktenīgi. Manai kursa biedrenei bija šeit kāzas, viņa mani ar manu nākamo vīru uzlūdza. Iepazināmies, viņš sāka braukt ciemos. Pēc Rīgas 2. medicīnas skolas pabeigšanas bija divi gadi obligāti jānostrādā, saņēmu nosūtījumu uz Talsiem. Tā arī notika, ka 1978. gadā apprecējāmies, vīrs negribēja pārcelties uz Rīgu, tad nospriedām, ka Talsos sāksim jaunu dzīvi. Kursa biedrene joprojām strādā medicīnā, tikai aizcēlusies uz Ādažiem.
— Jums ir trīs skaistas un talantīgas meitas. Pašas izauga vai īpaši audzināji?
— Jā, Laura, Ance un Elīna. Es piedomāju, lai visām būtu izglītība. Viņas ir ļoti patstāvīgas, visām ir labs darbs, zinu, ka viņas nekad nepazudīs, visas ir nodrošinātas. Ancīte tepat dzīvo Ozolniekos, Laura ar ģimenīti ir Briselē, Elīna nupat apprecējās un mīt netālu no Londonas. Daudziem tagad bērni ārpus Latvijas, tā sanācis. Laura un Elīna ar ārzemniekiem precējušās. Atpakaļ laikam vairs neatgriezīsies (spriganajās acīs pavīd tikko manāmas skumjas — aut.). Visām kopā pagaidām ir trīs dēli un meita.
Mans tēvs bija santehniķis. Man Rīgā ir brālis, jau pensijā, bet profesijā gāja tēva pēdās. Mamma bija prečzine Rīgas centrālajā universālveikalā. No tā bija visādi labumi: smukas kleitas, jo viņa strādāja audumu noliktavā. Ģimenē esam ļoti vienkārši, nav īpašas izcilības.
— Kāpēc nolēmi dzīvi saistīt ar medicīnu?
— Vēlējos kļūt par ārsti. Šīs nozares fakultātē bija liels konkurss. Sanāca tā, ka tajā gadā centās profesijai piesaistīt vīriešus, viņiem bija lielāka pretimnākšana, un mani neuzņēma. Tolaik nebija kā tagad, kad var vienlaikus stāties dažādās augstskolās un fakultātēs. Atestātu iesniedza, un to nevarēja atdabūt, lai iesniegtu citur. Draudzene pieteicās farmācijas nodaļā, kur bija mazāk konkurentu, un viņu ieskaitīja. Man bija žēl, ka arī es tā nebiju darījusi, bet sāku mācīties 2. medicīnas skolā, kas atradās P. Stradiņa slimnīcas teritorijā, par feldšeri. Pateicoties Talsu Valsts ģimnāzijas bijušās direktores Ingunas Raitumas atbalstam, 2007. gadā ieguvu veselības zinātņu bakalaura grādu Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē.
— Kā izglītojies līdz profesijas izvēlei?
— Vispirms mācījos Mārupes pamatskolā. Kad pārgāju uz Rīgas 5. vidusskolu, bija ļoti daudz jāmācās, lai tiktu līdz tam līmenim. Caurām naktīm mācījos, tā kā nekad vairs dzīvē. Vidusskolā audzinātāja bija latviešu valodas skolotāja Aina Britāne, kuras vīrs bija laikraksta «Padomju Jaunatne» redaktors. Viņa mūs veda visur. Jaunākās izrādes, operas — bija jārecenzē, jāapraksta. Rīgā kultūru varēja baudīt. Mazliet jau viņa partijas līniju bīdīja. Raini nakts vidū varēju nocitēt. Viņš bija skolotājas jājamzirdziņš. Raiņa muzejs bija šitā (smaidīdama rāda žestu — līdz kaklam — aut.). Mums bija diskusijas par filmām. Piemēram, «Purva bridējs», cik nu Kristīne pareizi izdarīja, ka neaizgāja pie bagātnieka Akmentiņa. Atzīmes bišķiņ samazināja, ja nebija tās īstās padomju pozīcijas. Kopumā bija pozitīvi, latviešu valodu iemācījos ļoti labi, rakstīt — perfekti (tikai tagad pievēršu uzmanību Dainas teicamajai valodai un dikcijai — aut.). Man mājās bija visas dzejnieces Ārijas Elksnes (dzejnieces pirmā profesija bija mediķe — aut.) grāmatas, viņa ļoti patika. Jaunībā arī pati rakstīju dzejoļus. Nesen atradu dažus, tur neiztrūka padomju patosa (sirsnīgi smejas — aut.).
— Kas izrādījās visneatbilstošākais taviem priekšstatiem par mediķes darbu?
— Mani satrieca zemās algas, par tām man bijis visu mūžu šoks. Vasarās biju strādājusi pie mammas veikalā, alga bija lielāka nekā, kad pabeidzu medicīnas skolu, bija jāstrādā par grašiem. Ieskaitot skolas laiku, jau vairāk nekā 45 gadus strādāju medicīnā. Pirmais darbs bija P. Stradiņa slimnīcas pulmanoloģijas (plaušu) nodaļā. Pirmā darba vieta pirmo gadu Talsos bija slimnīcas ķirurģiskajā nodaļā par procedūru māsu. Diennakts dežūrās strādāju. Pēc tam dabūju vietiņu Lauktehnikas medicīnas punktā, kas bija kopā ar Starpkolhozu celtniecības organizāciju. Tur reizi nedēļā brauca zobārsts, arī pie viņa strādāju. Cilvēki nāca ar visādām vajadzībām. To likvidēja, un es dabūju vietu Talsu slimnīcas infektoloģijas nodaļā, kas jau bija pārcelta uz Sabili. Piecus gadus atkal nostrādāju diennakts dežūrās. Pēc tam šo nodaļu likvidēja, ģimnāzijā māsiņa Ruta aizgāja pensijā. Tā nu es te esmu jau divdesmit vienu gadu piederīga.
— Kas īpaši raksturo darbu skolā?
— Man patīk darbavieta. Gan darbs ar bērniem, gan kolektīvs — cepuri nost! Ļoti pozitīvi uztveru. Kurā darbavietā vēl tu vari noklausīties skaistus Ziemassvētku, Māmiņas dienas, valsts svētku koncertus? Tā radošā puse šeit man patīk. Patīk uztvert jauniešu dzīvesveidu, piedalīties. Bet darbā jābūt ļoti elastīgai, ļoti ātri jāpārslēdzas. Ar mazajiem vislabāk var tikt galā ar jokiem (esmu dzirdējusi, cik vienkārši un ātri Daina spēj nomierināt satrauktus pamatskolnieciņus — aut.). Kad kabinetā ienāk vidusskolēns, tad jāpārlec uz to vecumu, jāmaina runas veids un attieksme. Ienāk arī skolotāji.
— Kas ir vieta, kur tu vēlētos būt, atgriezties?
— Tā būtu Rīga. Mana dzimtā Upesgrīvas iela. Palaikam aizbraucu un pastaigāju. Esmu pilnīga Pārdaugavas meitene. Ļoti labi to pārzinu. Tāpēc, ka tur pagāja bērnība. Joprojām mīlu Rīgu. Bija ļoti grūti iedzīvoties Talsos. Cits dzīvesveids, citas vērtības. Te vairāk tā kā ģimenē dzīvo, cits citu pazīst, uz ielas apstādina, prasa. Man likās, ka pārāk lien privātajā telpā. Ar gadiem pierasts, tagad būtu grūti atgriezties pie lielpilsētas. Esmu daudz dzīvē mainījusi dzīves vietas, šobrīd ir jau astotā, esmu ļoti pazīstama ar pārvākšanos. Vienu vasaru nostrādāju slimnieku kopšanā Vācijā, tomēr šobrīd tikai naudas dēļ nebrauktu, tepat Latvijā ir labi.
— Piederi pie tām laimīgajām, kuras ātri tikušas vaļā no liekiem kilogramiem.
— Tas notika, jo iedziļinājos ajūrvēdā (Indijā izveidojies zināšanu kopums, sistēma harmoniskam dzīvesveidam — aut.). Caur to nāca veselīgais dzīvesveids. Meklēju palīdzību, daudz lasīju pati, sekoju Ganeša centra īpašnieces Daigas Daugmanes vēdiskās astroloģijas padomiem. Ar parastajām diētām ir tā, ka, tiklīdz atlaid, tā atkal sākas riņķa dancis. Ajūrvēdā nav jāskaita kalorijas un produktu izvēle ir ļoti plaša. Man patīk vēdiskā dzīves uztvere. Pilnībā nepieņemu, bet tur ir vairāk nekā 5000 gadu vecu gudrību, vērtību, kas sevi pierādījušas. Interesējos arī par mūsu senču dzīvesziņu. Tukumā ir «Sajūtu lādes» centrs, kur notiek dažādi kursi. Māksliniece Brigita Ektermane zīmē latviskās spēka zīmes, taisa rotas.
— Vai tev ir tādas situācijas, kad katrā kompānijā kāds sūdzas par veselību un prasa padomu?
— Diemžēl jā. Man bijis tā, ka nebraucu uz jubilejām, jo zinu, ka man būs darbs, nevis atpūta. Gribas atslēgties, bet tev vēl jubilejā rindā stāv, ir bijis tā, ka gribas aizmukt. Lai būtu veseli, galvenais ir dzīvesveids. Veselīgs uzturs, mazāk gaļas, vairāk dārzeņu, kustību, staigāšanas, nūjošanas, skriešanas, viss sabalansēts lai ir katru dienu. Pietiekams miegs ir vismaz astoņas stundas pieaugušajam. Vēlams reizi dienā ievērot 16 stundu «mazo gavēni», lai orgāni atpūšas. Ja ēd sešos vakarā, tad nākamajā rītā ne ātrāk kā desmitos. Un tīrs, labs ūdens, protams.
— Kādas tendences novēro bērnu veselībā?
— Bērni kļūst trauslāki, ātrāk lūst kauli. Jaunā paaudze neatšķir virtuālo no realitātes. Kāda meitene ienāca ar sasistu plaukstu, jautāju, kā tas gadījās? Viņa atbild: «Sasitu pret sienu. Es nedomāju, ka tā siena ir cieta.» Bērni spēlē datorspēles, kur viss ir vienkārši. Viena daļa skolēnu kustas ļoti daudz, dažiem sportistiem katru dienu ir treniņi, un uz pavasari viņš izsīcis un vajag kārtīgu vitamīnu devu. Un otri — kuri nedara neko. Saka: pieaugs visu neiroloģisko, psiholoģisko slimību izplatība. Slimo mazāk, bet ātrāk traumējas. Pārbaudot redzi ir līdzīgi, kā bijis vienmēr, pamatskolā normāli, bet vidusskolā tā vairāk pasliktinās, jo vairāk lasa, vairāk sēž pie datora.
— Ko iesaki skolēnu vecākiem, lai bērni būtu veseli?
— Pēc vērojumiem skolā secinu, ka vissvarīgākais ir paskatīties, cik stundu bērns guļ. Vidējā skolas vecuma jaunieši (7.—9. klase) bieži vien to dara par maz. Viņi spēlē spēlītes, čato. No rīta uz skolu nāk ar galvassāpēm un sliktu dūšu, līdz pat reibonim. Kad pajautāju: «Cikos aizgāji gulēt?», man atbild: divos, trijos vai pat četros, tie ir hroniski negulētāji. Saku, ka var nonākt līdz slimnīcai — ka būs slikta dūša un jākrīt gar zemi. Mans iespaids tāds, ka vecāki aiziet gulēt un bērni blakus istabā uz pilnu klapi raujas līdz rītam. Vecākiem jācenšas tādu situāciju nepieļaut, ja būs labs nakts miegs, veselība būs stiprāka. Vislabākā ir ēšana mājās, lietot mazāk pusfabrikātu, vairāk veselīgu, siltu ēdienu, mazāk neveselīgo uzkodas. Un, protams, ūdens svarīgs.
— Ko saki par divu litru ūdens dzeršanas modi?
— No medicīnas viedokļa jā, no ajūrvēdas viedokļa — nē. Kā mediķim man jāsaka: «Dzeriet, dzeriet», bet ne visiem veselīgi daudz dzert. Tomēr galvenais ir dzert labas kvalitātes ūdeni. Kā liecina analīzes, mums Talsos tas ir viens no labākajiem valstī. Tomēr vajag nevis uzreiz krūzi iztukšot, bet ik pa laiciņam dzert pa malciņiem.
— Esmu dzirdējusi tevi dziedam un muzicējam. Vai īpaši mācījies?
— Tas nu gan ir no bērnības. Dziedāju korī, īsu laiku pie privātskolotājas mācījos spēlēt klavieres, notis atpazīstu. Mammai bija trīs māsas, visas daudz dziedāja. Nebija svinību, kur nedziedātu. (Vēl maziņa) zem galda staigājot (rāda ar roku — aut.), iemācījos visas viņu dziedātās dziesmas. Ikdienā, kad atnācu no skolas, nometu somu un pie sevis uzdziedāju. Es izaugu ar Raimondu Paulu, Mirdzu Zīveri, Noru Bumbieri. Kad sāka iznākt R. Paula plates, mums bija vesela kaudze (rāda ap vienu metru augstumā — aut.), uzliku plati un dziedāju līdzi (nosmejamies par šo padomju laika karaokes versiju — aut.). Šodien pa retam koncertos uzspēlēju koklīti, meditatīvo instrumentu zvongo (izskatās pēc saplacināta katliņa ar vāku — aut.), labi skan dzejas fonā, skaņa ir dziļa. Tur varu izspēlēt R. Tigula «Četrus vējus», kas man ļoti patīk. Ne visu var uz tā atskaņot, jo uz virsmas nav visu nošu.
— Pēc gadiem, kad aiziesi pensijā, varēsi nodarboties ar visiem daudzajiem vaļaspriekiem.
— Es jau esmu pensijā! (Daina smaida. Esmu izgāzusies, pie vainas redzamā neatbilstība pieņemtajam, un viņa nemaz nedomā par rimtāku dzīvesveidu — aut.). Man ļoti patīk šoferēt. Es arī dziedu skaļā balsī mašīnā. Mājās nevaru tā izbļaustīties, lai kaimiņi nesatrauktos. Smieklu joga (skaļa apzināta smiešanās — aut.) izvingrina diafragmu, plaušas. Kamēr bija kovids, es zūmā piedalījos trīs dienu apzinātās elpošanas seminārā. Tā atbrīvo visus elpceļus, visi krekšķi iznāk laukā. Nebiju domājusi, ka caur datoru var veikt kādas meditācijas. Vasarās meklēju nometnes gan veselībai, gan domāšanai. Arī šovasar plānoju piedalīties jogas nometnē. Cenšos neatlaisties. Man tas patīk. Tā ir nepieciešamība, kā gaiss ko elpot. Ne katrs grib ar sevi strādāt. Vispirms jāsaprot, kas ir tas, ko tev vajag. Pilnveidoties var bezgalīgi.