«Īsti vairs nevelk pieci pret pieci basketbols»

Sports

Profesionāla basketbolista karjeru 34 gadus vecais Artūrs Strēlnieks iesācis vēlu. Viņš spēlējis tādos klubos kā «Roja», «Ķeizarmežs», «Ventspils». Ar komandu «VEF Rīga» divas reizes izcīnījis Latvijas Basketbola līgas čempiona titulu. Pēc tam turpinājis «Jūrmalā» un tagad LBL 2 komandā «Gulbenes buki», kad likās, ka sportiskās karjeras ziedu laiki ir pagājuši. Taču talsenieka vārds arvien biežāk pēdējā gada laikā parādās 3×3 basketbolā komandas «Riga» sastāvā, sportistam pretendējot pat dalībai Tokijas olimpiskajās spēlēs.
«Pēc «Jūrmalas» komandas izjukšanas
nāca piedāvājumi pievienoties dažādiem klubiem, bet jau biju sācis trenēties 3×3 basketbolā. Tas ir pilnīgi cits basketbols. Pagājušajā gadā bija pirmā sezona, kad sāku spēlēt. Gadu iepriekš pamēģināju uzspēlēt vienā posmā. Tajā laikā jau bija top komanda «Riga Ghetto», kas tagad ir Latvijas izlase. Tā kā pusgadu jau biju ar viņiem kopā trenējies, pagājušajā gadā braucu līdzi uz Krievijas līgu, jo mūsu komandas basketbolisti guva traumas. Ļoti labi iekļāvos komandā. Viņi ar atzīstamiem sasniegumiem jau divus trīs gadus bija gājuši šo ceļu. Es skaitos kā rezervists, bet trenējos, spēlēju, jo vienam ir trauma, otram. Visām pasaules top komandām ir pieci spēlētāji. Pamata kodols ir četri, bet nepieciešams piektais spēlētājs, jo tas ir ļoti dinamisks sporta veids, agresīvs, pat rupjš, jebkādiem pavērsieniem jābūt gatavam. Karstumā, izteiktas slodzes dēļ traumas rodas gribot negribot. Īsti vairs nevelk pieci pret pieci basketbols. Man šis sporta veids ļoti patīk, šis basketbols, spēlēšanas stils ir radīts man. Lai būtu tajā vietā, kur esmu, ikdienā ļoti daudz trenējos, parasti agri no rīta. Ir ļoti interesanti, esmu ielēcis ejošā vilcienā. Cītīgi trenējos, cenšos turēt sevi formā.
Gads pagāja, lai izprastu visu sistēmu, pieļāvu kļūdas. Tev ir jāredz, uzbrukumā ir 12 sekundes, aizmet garām, jāmeklē, jau jāzina, kur ir komandas biedrs. Jāizprot rotācijas, automātiski jāieņem sava vieta. 3×3 basketbolā met no groza apakšas vai tālās distances, pustālos metienus ļoti reti met, jo iegūst tikai vienu punktu. Ļoti daudz met tālmetienus, jo tiem ir divu punktu vērtība. Spēle ar to ir interesanta, ka, apgrūtinot pretinieku iziet no zonas, viņš zaudē sekundes no uzbrukuma laika. Nav laika domāt, slodzes dēļ sākas haoss. Ir ļoti svarīgi mainīties, četri spēlētāji kaut vai pa desmit, piecpadsmit sekundēm spēlē. Spēle ilgst desmit minūtes jeb līdz 21 punktam. Dienā izspēlējam ne vairāk kā divas spēles. Daudz jākustas bez bumbas, jāizspēlē bloki. Treneris nedrīkst ne atrasties pie komandas, ne palīdzēt spēles laikā. Treneris mums ir Raimonds Feldmanis. Ja tiesneši dzird, ka no tribīnēm treneris kaut ko saka, var dabūt tehnisko piezīmi. Man ir atlēkušo bumbu sajūta, neesmu garš, bet ar Agni Čavaru dominējam par atlēkušajām bumbām. Ir jābūt sajūtai, kurā brīdī būt vajadzīgajā vietā. Pat nav vajadzīgi spēlētāji ar augumu 2,20 metri. Šis sporta veids ir tāds: ja māki atbloķēt pretinieku, būsi uzvarētājs. Ļoti daudzām komandām nav garo spēlētāju, bet ir jābūt individuālajām prasmēm. Mums ir sadalītas lomas. Teorētiski no mums visi var uzbrukt metienā, bet es vairāk lieku blokus, meklēju situācijas, cīnos par atlēkušajām bumbām.
Tagad esmu diezgan labā fiziskajā formā. Arī ārkārtas stāvokļa apstākļos individuāli trenējos, mums treneri sūtīja programmas ar uzdevumiem. Esmu iesācis daudz skriet, ko pirms tam nedarīju. Mums ir fiziskās sagatavotības treneris, fizioterapeiti ir no Latvijas Olimpiskās vienības. Mūsu pastāvēšanu finansiāli atbalsta Latvijas Olimpiskā vienība. Tas ir darbs un sirdslieta, ir interesanti, tu esi tajā iekšā, plus ir azarts, ka skaitos pie Latvijas izlases.
Tagad sezona ir pārtraukta, bet tā kaut kad sāksies. Septembrī FIBA plāno atsākt sacensības. Posmi sekos cits pēc cita, lai tikai visus izspēlētu. Tā būs liela braukāšana, liela slodze. Aprīlī parasti sākas pirmā pasaules tūre, un sacensības turpinās līdz novembrim. Pagājušajā gadā pirmo reizi spēlēju superfinālā, kas notika Japānā, jo komandas biedrs bija traumējis kāju. Diezgan veiksmīgi nostartējām.
Cik populārs Latvijā ir 3×3 basketbols?
Man liekas, ka tas tagad kļūst arvien populārāks, jo kļuvis par olimpisko sporta veidu.
Martā biju nometnē Tenerifē, lai gatavotos olimpisko spēļu kvalifikācijas turnīram: no rīta bija jāizlido uz turieni, bet iepriekšējā vakarā pienāca ziņa par «Covid-19» inficētu tūristu Tenerifes viesnīcā. Latvijas Olimpiskās vienības ārsti mums iedeva līdzi visu tai situācijai nepieciešamo, un divas nedēļas tur trenējāmies. Paspējām līdz ārkārtas stāvokļa izsludināšanai atgriezties Latvijā. Divas nedēļas pavadījām karantīnā.
FIBA pagaidām ir iesaldējusi punktus gan individuāli, gan komandai, gan valstij. 3×3 basketbolam ir tieši tāda pati sistēma kā tenisā. Katra pasaules tūre, kur piedalās tikai 12 komandas, ir apmaksāta, visus izdevumus sedz organizētāji, savi līdzekļi vispār nav jātērē. Ir balvu fonds. Pagājušajā gadā ļoti veiksmīgi startējām. Ja pasaules tūri uzvar, komanda saņem 30 tūkstošus eiro, 20 tūkstošus eiro saņem 2. vieta, 12 tūkstošus — 3. vieta, 4. vieta — 8 tūkstošus. Tas ir visas sezonas garumā. Es pagājušajā gadā piedaloties uzvarēju trīs pasaules tūrēs — Prāgā (Čehija), Dohā (Katara) un Jeddahā (Sauda Arābija). Izcīnījām arī otrās vietas.
Serbijai ir stiprākā komanda, pagājušo gadu pasaules tūri noslēdzām 2. vietā. No mūsu komandas Nauris Miezis pasaules rangā ir 2. vietā, Kārlis Lasmanis 6. vietā, Agnis Čavars 12. vietā, Edgars Krūmiņš 13. vietā, es esmu 28. vietā.
Pagājušajā gadā piedalījos sacensībās dažādās valstīs — Krievijā, četras reizes Ķīnā (Ķīnā notiek ļoti daudz sacensību, jo viņiem šis basketbols ir ļoti augstā līmenī, tiek ieguldīta ļoti liela nauda), Katarā (Dohā), kur uzvarējām, bet ieguvu traumu, neskatoties uz to, nospēlēju visu turnīru, bet pēc tam ārstējos pusotru mēnesi. Bija ļoti karsts, ap 40 grādu. Biju Serbijā, Rumānijā, Filipīnās, Japānā, Sauda Arābijā, kur dzīvojām «Hilton» viesnīcā. Tās, ko redzam, ir citas kultūras. Pa dienu tur dzīvības nav nekādas, jo ir ļoti karsts, dzīvība sākas, kad paliek tumšs. Tur ir musulmaņi, sievietes staigā aizklātu seju. Lielākā dzīvība ir lielveikalos, uz ielām maz cilvēku. Redzam un uzzinām interesantas lietas. Ķīna ir valsts, cik man zināms, kur nevienam nepatīk. Tur ir specifiska smaka. Pilsētas ir lielas, satiksme haotiska. Elektriskie skūteri tur jau ir vairākus gadus. Viņi brauc pa trotuāriem un nav dzirdams, kad piebrauc aizmugurē, tikai atskan pīkstināšana, tu staigā un visu laiku rausties. Filipīnas ir interesantas, dzīvojām labā viesnīcā, bet apkārt geto rajons, kur cilvēki dzīvo būdās. Filipīnās ir tikai divi slāņi: nabadzīgi vai turīgi cilvēki.
Nevarētu teikt, ka mums ir izveidojies liels atbalstītāju pulks, bet Japānā uz spēlēm bija ieradies mūsu vēstnieks, arī Dohā bija atbalstītāji ar Latvijas karogiem. Pārsvarā skatīties atnāk tie latvieši, kas dzīvo šajās valstīs. Sacensības notiek publiskās, skaistās vietās.
Profesionāli basketbolu sāku spēlēt ļoti vēlu,
ik pa solītim man bija jāpierāda — «Roja», «Ķeizarmežs», «Ventspils», «VEF Rīga». Varbūt tas ir rakstura dēļ, jo nepadodos? Ļoti daudzi mūsdienās nesaprot, ka kritika ir pats labākais, kas var būt. Ļoti daudzi apvainojas, neprot uzklausīt treneru teikto. Nevajag uzreiz apvainoties. Ļoti daudz tiek pateikts emociju brīdī. No malas ir vieglāk redzēt to, ko tu dari laukumā. Esmu kritiku uzklausījis ļoti daudz, pat nepamatoti. «VEF Rīga» komandā kā jaunpienācējs dabūju dzirdēt ļoti daudz, kaut vai nebiju laukumā. Ja tu to vari pieņemt, saproti, ka tas balstās uz emocijām… Esmu to pieņēmis, mācījies no kļūdām, esmu vienmēr uz kaut ko tiecies, centies sevi pierādīt. Vissvarīgākā man ir vajadzība sevi pierādīt. Man daudz kas bija jāmācās no jauna. Man patīk, ka varu dot rezultātu, palīdzēt. Man nekad dzīvē nav bijuši svarīgi paša gūtie punkti, esmu izteikts komandas spēlētājs. Vislielākais gandarījums ir komandas uzvara. Iedod labu piespēli, labi nokārto uzbrukumu, tas man ir gandarījums, jo varu palīdzēt. Basketbols ir komandas sporta veids. To jāmāk spēlēt abos galos, gan uzbrukumā, gan aizsardzībā. Ko tas līdz, ja tu esi labs tikai uzbrukumā un tev pretī iemet 30 punktus? Nevienam neinteresēs tevis gūtie punkti, statistikas rādītāji, ja komanda zaudēs.
Kurš treneris ir devis visvairāk? No katra trenera esmu paņēmis ļoti daudz. Man bijis daudz treneru, katram ir savs stils, katrs kaut ko iemāca. Viens vairāk uzmanību pievērš taktikai, cits — tehnikai.
Pats nevarētu būt treneris, ir jābūt lielai pacietībai, lai bērnus trenētu. Pamēģināju trenēt bērnus vasarā, bet tas nav mans aicinājums. Apbrīnoju trenerus, kas strādā ar bērniem, kuri nāk no dažādām ģimenēm, ir atšķirīgi. Lai visus savāktu un kaut ko iemācītu, ir jābūt stingram un arī jāmāk atrast pareizos vārdus.
Ar Jāni (CSKA basketbolists — aut.) viens otra spēles neanalizējam. Tas, manuprāt, ir labi, jo pietiekami daudz cilvēku to tāpat dara. Ir labas spēles, ir sliktas. Kopīgās ģimeņu tikšanās reizēs pie vecākiem mums vairāk ir sportisku aktivitāšu ar bērniem. Spēlējam galda tenisu, mēs, trīs brāļi, spēlējam «mīnusus». Metam dullākus, tālākus metienus.
Man tagad Rīgā ir savs uzņēmums, kas nodarbojas ar automašīnu pulēšanu, ķīmisko tīrīšanu un tamlīdzīgi. Tas man interesē, patīk un apvienoju ar 3×3 basketbolu un uzspēlēju «Gulbenes bukos». Plus ģimene, lielajam bērnam treniņi florbolā un basketbolā. Ļauju viņam pašam izvēlēties, ko darīt. Raulam būs divi gadi, un Gustavam būs astoņi gadi,» par profesionālajām un ģimenes gaitām stāsta Artūrs Strēlnieks.