Cik dzīve īsa, cik daudz tur iekšā!

Personības

2. jūlijā mūža 80. gadskārtu atzīmēja celtnieks, sabiedriskais darbinieks, novadpētnieks Juris Jansons, kurš ar savu darbu ir atstājis redzamas pēdas Talsu novada dzīvē, par ko esam vēstījuši arī mūsu laikrakstā. «Talsu Vēstis» uzaicināja Juri Jansonu padalīties ar savas dzīves stāstu.
«Manas mammas dzimtas līnija ir visgarākā — Ļaudonas pagastā, abpus Aiviekstei: Indriķis, Juris (1745—1825), Pēteris, Andrejs, viņa mazmazdēls latviešu dzejnieks Andrejs Eglītis (1912—2006), Juris, Anna un mana mamma Marija (1903—1984). Viņa strādāja Priekuļu lauksaimniecības mašīnu izmēģinājumu stacijā par galveno grāmatvedi. Mana tēva dzimtas apzināšana sākās ar zemnieku Jāni Lutriņu pagastā (starp Kuldīgu un Saldu), kura ģimenē piedzima Juris. Kurzemes zemniekiem uzvārdus piešķīra 1834. gadā. Juris esot aicināts uz muižu, un kungs jautājis: «Kā sauc tavu tēvu?» Kalps atbildējis: «Jānis!» Tad muižkungs teicis: «Nu tad tavs uzvārds būs Jāņa dēls Jansons!»
Jura dēls arī Jānis Jansons (1857—1940), mācīdamies Lutriņu pagastskolā, tāpat kā citi skolēni, rakstījis ar grifeli uz tāfeles. Reiz ciemā ieradies klejojošs tirgotājs, un mans vectēvs no viņa klusām nočiepis zīmuli. Jānim vienīgajam klasē bija zīmulis, kuru rūpīgi saudzējis visus skolas gadus un ar to ļoti lepojies. Salīdzinot ar mūsdienu tehnoloģijām — apskaužams progress trīs paaudžu laikā! Mans tēvs arī bija Jānis (1905—1983), strādājis turpat, kur mamma, par mašīnu izmēģināšanas stacijas vecāko tehniķi. Abi tuvinājušies, apprecējušies, un 1940. gada vasarā, 2. jūlijā, piedzimu es. Varas maiņu laikā nebija dzimšanas apliecību, un es visu mūžu nodzīvoju ar balta papīra strēmeli, uz kuras Cēsu mācītājs ar roku uzrakstīja manas dzimšanas datus, tos apstiprinādams ar diviem zīmogiem.
1943. gadā māte, tēvs un es
pārcēlāmies uz dzīvi Ventspilī vectēva celtajā mājā. Tēvs strādāja par mehāniķi Ventspils apriņķa lauksaimniecības pārvaldē. 1945. gada aprīlī tēvs bija sagādājis degvielu motorlaivai, kurā arī mums bija paredzētas vietas ceļā uz Zviedriju. Atceros, ka mūsu dzīvojamās istabas vidū stāvēja divi lieli piekrauti čemodāni un mums jādodas uz laivu piestātni. Māte un tēvs drūmā skatā sēdēja un nopietni runāja. Pēc smagām sarunām nekur neaizbraucām. Bērna fantāzijā biju sacerējies uz lielām pārmaiņām, kas nepiepildījās. Aizsteidzoties dzīves notikumiem priekšā, 1992. gadā Latvijas Zemnieku savienības grupas sastāvā divas nedēļas viesojos Zviedrijā un uz visu skatījos ar tāda cilvēka acīm, kurš bērnībā būtu uz šejieni atceļojis. Atzīšos, ka, stāvot pretējā jūras krastā, nožēloju, ka neesmu uzaudzis Zviedrijā. Patiesi šķita, ka dzīve tur kārtīgāka un labklājība augstāka. Ar Zviedrijas latviešiem bija ļoti viegli saprasties, tikai deju soļi tur citādāki nekā Latvijā.
Padomju Savienības skolā sāku mācīties 1947. gadā, trešajā klasē pionieros mani uzņēma vēlākā Tautas skatuves māksliniece aktrise Dina Kuple, kura pirmsstudiju gados strādāja par pionieru vadītāju Pārventas pamatskolā. Līdz ceturtajai klasei biju «apaļš» teicamnieks, vidējā atzīme skološanās laikā bija 4,4. Jau skolas sākumā māte mani iemācīja visus rakstu darbus pildīt vispirms melnrakstā, tikai pēc tam tīrrakstā. Pie tā esmu pieturējies visu mūžu, taču savus bērnus mācīties pēc šī principa diemžēl man piespiest neizdevās.
No desmit gadu vecuma bija jāiet uz siena gatavošanas pļavu. Sāku kā nopļautā siena ārdītājs, tad grābējs, gubiņās krāvējs, siena vezuma veidotājs, dakšotājs un no 19 gadiem arī siena pļāvējs. Savai gotiņai katru vasaru bija jāsagatavo trīs vezumi sausa siena divās nedēļās. Skolā biju centīgs zīmētājs: sestajā klasē divatā uzzīmējām ap divu kvadrātmetru lielu rietumu puslodes Amerikas karti. Kā uzskates līdzekļa klasē šādas kartes nebija, un mēs radījām jaunu eksemplāru, kuru varēja izmantot arī nākamās klases, mācoties ģeogrāfiju. Vidusskolā patika rasēt: saliku rindā septiņas standarta rasēšanas lapas, uz katras no tām pēc kārtas uzvilku noteiktu svītru, — tā konveijerā tapa, piemēram, ceļamā krāna kāša attēls. Rasējumus dāvāju meitenēm, pretī saņemot burvīgus prieka smaidus!
Pēc 8., 9. un 10. klases vienu vasaras mēnesi strādāju mana tēva vadītā lopkopības darbu mehanizācijas iecirknī Ventspils rajona kolhozu fermās. Iemācījos darboties ar dzelzs cauruļu liekšanu, vītņu ierīkošanu un cauruļu savienošanu, ierīkojot ūdensvadus, iekārtot govju automātiskās dzirdināšanas sistēmas kūtīs.
Pēc vidusskolas beigšanas
māte un tēvs mani virzīja uz celtniecības fakultāti, lai gan sirdij tuvāka šķita ģeoloģija. Skolā dabas mācības skolotāja ieinteresēja tuvākos un tālākos ceļojumos, jau RPI 1. kursā kļuvu par institūta tūrisma sekcijas priekšsēdētāju, pēc 2. kursa — tūrisma un orientēšanās sporta treneri, saņemot pat atalgojumu. 1958. gada februārī notika pirmais brauciens uz Urāliem — Sverdlovskas tuvumā uz Eiropas—Āzijas robežas risinājās Vissavienības tūristu gadskārtējais salidojums. Pēc tā Ziemeļurālos veicām slēpju pārgājienu pāri Urālu kalniem no Āzijas uz Eiropu 240 kilometru garumā. Grupas vadību uzkāpšanai Ziemeļurālu augstākajā virsotnē Konžaks uzticēja man, par ko biju ļoti priecīgs un lepns. 36 kilometru garais ceļš izdevās veiksmīgs, un tūristu aprindās mana reputācija cēlās. Vasarā mani uzaicināja rakstīt grāmatu par Ventas upes apceļošanu, grupā ar velosipēdiem veicām 1100 kilometru maršrutā Ventspils—Ventas sākums, Lietuvā Kauņa—Šauļi, Ventspils. 1959. gada vasarā sekoja brauciens ar plostiem trīs nedēļās pa Kolas pussalas Voroņjes upi līdz Ziemeļu ledus okeānam. Turpmākos gados vēl trīs reizes braucām un ceļojām pa Urālu kalniem no Dienvidurāliem līdz Piepolāram, Urālam un Altaja kalniem. Vēl tagad brīnos, kā es pabeidzu relatīvi grūto celtniecības fakultāti. Pēdējā eksāmenu sesijā 1963. gadā saņēmu tikai piecniekus — tā laika augstāko atzīmi. Teicamnieka stipendija bija 55 rubļi, pārējiem — 39 rubļi. Iznākot no pēdējā eksāmena likšanas auditorijas, kā biju saderējis ar kursabiedriem, viņu acu priekšā uz betona grīdas apmetu kūleni. Fakultātes dekāns uzsāka sarunu, lai palieku strādāt Politehniskajā institūtā, taču iecerētā romantika, kā ieradīšos jaunā darba vietā un tur visu «apgriezīšu riņķī» un gūšu ātrus panākumus, ātri sagruva. Reālā darba situācija padomju plānveida sistēmā balstījās uz pavisam citiem principiem, nekā mācīja institūtā. Labas attiecības ar priekšniecību, prasme pielāgoties un iegūt uzticību bija priekšnosacījumi, lai vadītāja rīcībā būtu labākie strādnieki, nepieciešamā tehnika un vienmēr pieejami būvmateriāli. Tikai tad sekoja viss pārējais, ko mācīja institūtā.
Vienu gadu nostrādāju
Ventspils celtniecības pārvaldē, tad piecus gadus Talsu rajona Lībagu kolhozā par būvdarbu vadītāju. Manu centību pamanīja, un 1968. gada rudenī tūrisma aģentūras «Sputņik» organizētās grupas sastāvā trīs nedēļas kopā ap 2500 kilometru ceļoju pa Beļģiju un Luksemburgu. Viss, ko ieraudzīju, man atvēra acis uz citādāku pasauli, nekā to, ko mācīja padomju skolā un par kuru rakstīja avīzēs. Redzēto nācās paturēt pie sevis, jo stāstīt patiesību nedrīkstēja un nebija arī jēgas, — neviens tik un tā arī nesapratīs.
1969. gada aprīlī mani apstiprināja par Talsu starpkolhozu celtniecības organizācijas galveno inženieri. Par darba jēgu kļuva viens mērķis — pildīt celtniecības plānu un laikus nodot paredzētās būves. Nācās sev «uzlikt» mērķtiecības un prasīguma masku, kļūt stingram un neiecietīgam. Tikai tā izdevās pildīt plānus, tos pārsniegt, saņemot prēmijas un ceļojošos apbalvojumu karogus.
1971. gada decembrī ar arodbiedrības tūrisma ceļazīmi lauksaimnieku grupā ceļoju no Maskavas uz Kubu, pavadot tropu siltumā divas nedēļas. Ieraudzījām daudz dienvidu brīnumu, nogaršojām zināmus un nezināmus augļus. Atpakaļceļā iepazinām Marokas eksotiku, bet jauno, 1972. gadu, sagaidījām Parīzē. Uz mūžu atmiņā palikusi neaizmirstama nakts, Parīze svētku tērpā, Luvra un Versaļa.
Talsu pārvietojamās celtniecības organizācijas
pievienošana Talsu SCO 1974. gadā strauji palielināja celtniecības veicamos apjomus, un darba stils ieņēma vēl nesaudzīgāku izteiksmi. Talsu viesnīcas jaunbūve 1976. gadā saņēma Latvijas PSR Ministru padomes prēmiju kā kvalitatīvākā gada celtne. 1977. gadā man piešķīra valsts apbalvojumu — Darba Sarkanā karoga ordeni. Dzīve no tā nekļuva vieglāka, gluži otrādi — uzliktā celtniecības plāna cipari pieauga straujāk, un Rīgas priekšniecība lēma, ka man pienācis laiks ieņemt atpalikušu rajonu celtniecības organizāciju vadītāja amatu. Nāca pēc kārtas piedāvājumi pārcelties uz Valku, tad Stučku un Ventspili. Tā bija horizontālās kadru rotācijas politika. Redzēju, kā citu rajonu kolēģi devās «pacelt» atpalikušās organizācijas, taču lielākā daļa to nespēja, un viņus pēc tam nobīdīja vēl zemāk nekā iepriekš.
Manai ģimenei bija labs dzīvoklis Talsos, iekopts dārziņš, dienesta auto, bērni pieraduši pie Talsu skolas, un nu pēkšņi tas viss jānomaina pret priekšā stāvošu nezināmu titānisku darbu bez jebkādām garantijām. Taču, kad mani aicināja par Projektēšanas institūta Rīgā galveno inženieri, mūsu sistēmas Rīgas vadība mani nelaida. Sapratu, ka prātīgāk būtu palikt Talsos.
1979. gada aprīlī nokļuvu lauksaimnieku grupas ceļojumā pa Austriju: Vīne—Zalcburga—Insbruka — pa tuneli cauri Alpu kalniem to dienvidu pusē Grāca—Vīne. Vīrs no Drošības komitejas pirms manas kandidatūras apstiprināšanas aizdomīgi noprasīja: «Kā tas nākas, ka biedrs Jansons ceļo tikai pa kapitālistiskām valstīm: Beļģiju, Franciju un Austriju?» Atbildēju: «Man laimējas!»
1982. gadā manai ģimenei piešķīra atļauju izbraukt uz Vācijas Demokrātisko Republiku — uz Berlīni mūs aicināja mana tēva māsas radi. Mums ar vācu radiem bija ļoti vaļsirdīgas sarunas, un ģimenes galvai Valteram bija pavisam citādāka izpratne par Padomju Savienību. Viņš bija ķīmijas laboratorijas vadītājs Berlīnes zinātniskajā institūtā, vairākkārt bijis Maskavā un tādās vietās, kuras padomju pilsoņiem nerāda. Redzēdams padomijas sasniegumus, viņš nezināja par vidējā pilsoņa reālo dzīvi, par valsts attālākām vietām. Klausījos viņa sajūsmas stāstus un izvēlējos paklusēt.
Talsu rajona lauksaimniecības nozare uzsāka paplašinātu specializāciju, protams, mērķis — ražot vairāk lopkopības un augkopības produkcijas. Analīzē, kas kavē tās palielināšanu, atbilde sekoja — celtniecības tempu nepietiekams pieaugums. Talsu SCO jau tā savā rajonā cēla visvairāk ēku, nekā citos Latvijas rajonos. Taču tas nebija arguments, lai novadītie celtniecības plāni nepieaugtu vēl straujāk. Tos regulāri katru ceturksni pildīt vairs nebija mūsu spēkos. Centāmies koncentrēt labākos spēkus objektos, kuri deva lielākos plāna izpildes pieaugumus, tomēr kolhozu un sovhozu naudas līdzekļus regulāri neapguvām. Gandrīz katru ceturksni un arvien biežāk nācās atskaitīties par neizpildītiem plāniem Talsu rajona komunistiskās partijas birojā, protams, sekoja rājieni.
Tad notika man liktenīgs nelabvēlīgs gadījums:
vajadzēja izbūvēt vairākus kilometrus garu kanalizācijas kolektoru no Talsiem līdz Pastendes notekūdeņu attīrīšanas ietaisēm. Projektā paredzētās caurules bez mūsu piekrišanas Rīgas vadība nomainīja pret mazāk efektīgām meliorācijas caurulēm, kas iebūvētas dabā uzņēma virsūdeņus. Līdz ar to radās grūtības attīrīt ar ūdeni atšķaidīto kanalizācijas šķidrumu. Novērst ūdens pieteci praktiski nebija iespēju, regulētāji atteicās pieņemt mūsu darbu. Konflikts beidzās ar Talsu rajona partijas komitejas pirmā sekretāra slēdzienu — Jansonam jāatstāj ieņemamais amats! Apstrīdēt vai tiesāties pret šādu lēmumu padomju laikos bija bezcerīgi.
No 1988. līdz 1998. gadam strādāju Stendes selekcijas stacijā par būvdarbu vadītāju — darbs vieglāks, alga lielāka. Diemžēl visu iecerēto neizdevās uzcelt, sākās lauku privatizācijas periods, strauji samazinājās saimniecības ieņēmumi, kuri sedza tikai pamatražošanas izdevumus.
1991. gada vasarā Latvijā uzņēmu savus vācu radus, kļuva brīva iebraukšana Kurzemē — no 1981. līdz 1990. gadam to neatļāva padomju drošības iestādes. Spāres pagasta «Kurpnieku» mājas bija viņu īpašums pirms kara, vēlāk Talsu ceļu būves organizācijas vasaras bāze. Viesi bija sajūsmā par Latvijas tīro dabu. Laikā, kad Latvijā darbojās produktu iegādes kartiņu sistēma, pabarot sešus viesus bija sarežģīti — visu nācās iegādāties tirgū, pašbrūvētā alus gan nekad netrūka. Apmeklējām visas Kurzemes pilis un baznīcas no Kuldīgas līdz Kolkai. Pēc gada mūsu ģimene viesojās Rietumberlīnē, Berlīnes mūris bija nojaukts, interesanti bija fotografēties pie tā drupām. Lielāko laika daļu pavadījām pilsētas rietumu daļā, kas izskatījās koptāka nekā Austrumberlīne.
Sava celtnieka darba periodā trīs sasaukumus biju Talsu rajona padomes deputāts, kādu laiku arī vadīju izglītības un kultūras darba komisiju. Pēdējā sasaukuma laikā lēmām par Talsu novada muzeja atjaunošanu un pieminekļa «Koklētājs» radīšanu. Pašvaldības delegācijas sastāvā apmeklēju Roskildi Dānijā un Helsinkus Somijā. Tas deva darba sparu enerģiskāk rīkoties Talsu rajona infrastruktūras uzlabošanā.
Sākoties privatizācijas kustībai,
radās jautājums — ko darīt tālāk? Vai dibināt savu celtniecības uzņēmumu? Pieredze bija, taču nebija vairs jaunības spara. Viss būtu jāsāk no nulles. Tieši šai laikā iepatikās novārtā atstātā Vīcežu muiža, kuru izdevās atpirkt no īpašnieka. Ar minimāliem līdzekļiem un darbu satīrīju ēkas iekšpusi un apkārtni, uzposu ēkas fasādi. Ņemt kredītu un izbūvēt ēkas iekšpusi atturējos, jo tas jau bija liels risks līdzekļu atgūšanā. Radās ideja organizēt te Šūpoļu svētkus Lieldienās un Muižu vīru sacensības augustā. Cilvēkiem pasākumi patika, un ceļa malās reizēm bija sastājušās līdz pieci simti automašīnu dienā ar ieinteresētiem dalībniekiem.
Savas radošās idejas par vides pievilcības veidošanu piedāvāju Lībagu pagasta «Jāņkalnu» māju folkloras takās. Rosināju izgatavot vismaz 500 latviešu tautas rakstu zīmju un to atvasinājumus, izvietojot tās taku malās un rituālu laukumos. Projekts uz papīra bija gatavs, divas vasaras to īstenoju dabā. Diemžēl īpašnieks māju pārdeva un projekts apstājās. Tāda veida vides aprīkošana nekur Latvijā nav notikusi, lai gan latviešu tautas zīmju attēli izplatās arvien daudzpusīgāk — šallēs, sportistu tērpos un citur.
Talsu Mācītājmuižas apkārtnē iezīmēju divas pastaigu takas, kur tuvumā konstruēju «pļavu arhitektūras» veidojumus no egļu koka kārtīm, kam devu simboliskus nosaukumus «Lidonis», «Arka» u. c. Darbs sākās raiti, taču pēc 2003. gada, kad man sirdī ievietoja trīs stentus, viss apsīka. Te nonācu tiešā kontaktā ar Kārļa Amendas tēmu, par kuru jau iepriekš biju interesējies. Iepazinos ar bijušā Talsu luterāņu mācītāja pēctečiem un radiem — vispirms vēstuļu sarakstē, pēc tam 2002. gada vasarā desmit viesi no Vācijas un Zviedrijas apmeklēja Talsus. Sākās jauna tradīcija — K. F. Amendas mūzikas svētki. 2005. gada vasarā Talsos viesojās L. van Bēthovena muzeja Bonnā direktors Dr. Mihaels Ladenburgers, savukārt Talsu novada muzeja pētnieku sastāvā ceļojām pa K. F. Amendas jaunības dienu takām Vācijā un Austrijā.
No 1980. līdz 2010. gadam
pēc mugurkaula operācijas savu garīgo piepildījumu guvu, kolekcionējot aforismus, — 150 dažādas tēmas vairāk nekā 100 000 vienību. Atziņu vākšanas sistēma atgādināja K. Barona Dainu skapi, sistematizēju un izgatavoju 100 tematiskas grāmatiņas, katrā daži simti aforismu. Krievijā man bija ap 80 korespondentu, astoņas reizes braucu ciemos pie kolēģiem Tverā, Maskavā, Moldāvijā, Doņeckā un Feodosijā. Kā pēdējais izdevums radās tēma «Nāve», kā filozofisks domu apkopojums par cilvēka dzīves jēgu, mērķiem un paliekošām vērtībām pēc nodzīvota mūža.
2004. gada pavasarī mana māsīca Laima ierosināja ko neiedomājamu — organizēt mūsu radu tikšanos pa manas mammas dzimtas līniju. Jau augustā Ļaudonā kopā sanācām ap 50 radinieku, un pirmo reizi mūžā redzēju un klausījos vēl nezināmu informāciju. Biju ļoti ieinteresēts un jau mājās braucot teicu saviem bērniem: «Rakstīšu mūsu radu grāmatu!» Tā kā biju uzkrājis labu pieredzi savu vācu radu un Kārļa Amendas pēcnācēju apzināšanā, jauno izaicinājumu uzsāku ar mērķtiecīgu vērienu, un gada laikā jau biju atklājis ap 80 adrešu. Paralēli citiem darbiem, nepārtraukti rakstīju vēstules un saņēmu atbildes — ziņas, stāstus un fotogrāfijas. Izdevās uzrakstīt savas mātes dzimtas daudzu paaudžu dzīves aprakstus Vidzemē, Ļaudonas muižā un vēlāk pagastā. Iznāca «Ļaudonas mazā vēstures grāmata», par kuru 2008. gadā, Latvijas 90. gada dibināšanas jubilejā, saņēmu Ļaudonas pagasta padomes Goda rakstu. Grāmata «Raibu raibie radu raksti» iznāca divos sējumos, aptverot 11 paaudzes, minot 1082 personu vārdus, sākot ar izsūtītajiem uz Sibīriju līdz Staļina prēmijas laureātiem un Latvijas PSR valdības pārstāvi. Apkopojot tāda apjoma Latvijas iedzīvotāju dzīves likteņus, faktiski atklājās Latvijas vēstures daudzveidība trijos gadsimtos. 2008. gada satikšanās dienā atbrauca ap 170 tuvu un tālāku radinieku no visiem Latvijas lielajiem novadiem, tomēr visvairāk vidzemnieku. No fotogrāfijām skatījās ļaudis, kuri bija iemūžināti, sākot ar fotomākslas sākumiem Latvijā. Katram no asinsradiniekiem biju veltījis pa vienai latviešu tautasdziesmai, ar to kopiespaids kļuva poētisks un ļoti latvisks. Ievadā uzdevu jautājumu — kad piedzims pēcnācējs, kurš turpinās iesākto dzimtas grāmatu?
Manas intereses vecumdienās,
pēc sešdesmit gadiem, ir dažādas — te vienas rodas, attīstās, vai nu piepildās, vai paliek pusceļā, jo neizdodas sasniegt mērķi. Taču savas dzīves jēgu beigu posmā saskatu vispārliecinošāk Bēthovena—Amendas tēmas apcerēšanā. Kad man jautā — no kura laika esmu pievērsies Bēthovenam, — tad varu pierādīt, ka tā saglabājusies 1954. gada skolas dziedāšanas burtnīcā, kurā pirmo reizi mūžā esmu uzrakstījis vārdu «Bēthovens», lai tad arī šis laiks skaitās mans sākums. Esmu savācis tik daudz informācijas no Bēthovena un Amendas dzīves, ka iezīmēt citu interešu datumu man nav argumentu. Man arvien pārlasīšanai blakus ir ar manu vārdu minētās četras grāmatas: «Tu nāc man tūkstoškārt prātā…» (2002. gadā, pirmā grāmata pasaulē par Bēthovena tuvāko draugu Amendu), «Atmiņstāsti» (2004. gadā, manā redakcijā), «Du kommst mir tausend mal ik den sinn…» (2005. gadā, pirmās grāmatas tulkojums vācu valodā), «Kā rodas Oda priekam» (2008. gadā), 2014. gadā saņēmu Talsu novada atzinību par mūža ieguldījumu kultūrā. Tuvojas L. van Bēthovena 250. dzimšanas gada jubileja 2020. gada 16. decembrī. Pārdomu periods par Bēthovena un Amendas tēmu sakrīt ar manu 80. dzimšanas jubilejas gaidīšanu. Manā apziņā visu apaļo jubileju atzīmēšana ir viens kopīgs svētīšanas process.
Nobeigumā izteikšos par saviem bērniem. Mans dēls Aivars pēc sakaru inženiera profesijas iegūšanas nelaimīgi cieta autokatastrofā un 1994. gadā, 29 gadu vecumā, šķīrās no dzīves. Tēva sirds par to sāp joprojām. Aivara meita Laura pēc studijām strādā par vācu valodas skolotāju, viņas ģimenē 2019. gadā piedzima mana mazmazmeita Elza. Mans otrs bērns meita Ineta studēja grāmatvedību un sekmīgi strādā savā profesijā Rīgā. Mazmeita Lizete, komunikāciju speciāliste, nodibināja ģimeni Austrijā, mazdēls Toms ir loģistikas speciālists. Audžudēls Gatis pēc studijām LVU nu ASV strādā par programmētāju banku sistēmā, savā ģimenē audzina meitu Rūtu un dēlu Raivi. Viņiem viss vēl priekšā! Paldies visiem labajiem cilvēkiem, kas palīdzējuši daudzos gados piepildīt kopējos mērķus!»
Jura Jansona dzīvesstāstu publicēšanai sagatavojis
Eduards Juhņevičs.