Aicinājums, kas izvērties par izaicinājumu

Personības

Lielas un saliedētas ģimenes bijis stiprs pamats visos laikos, taču mūsdienās tas ir dārgums, ar ko lepoties var vien retais. Par šādu dārgumu kļuvusi Zvanu ģimene, kas savu ikdienu aizvada Dundagas novada «Jaunbriežos». Audzinot astoņus bērnus vecumā no nepilniem diviem mēnešiem līdz 17 gadiem, pārvarēti dažādi šķēršļi, piedzīvots daudz skaistu brīžu un gūtas neskaitāmas atziņas.
Ierodoties «Jaunbriežos», pirmais mūs sagaidīt steidz divus ar pusi gadus vecais Rūdolfs, kurš pavisam nesen vēl bija jaunākais ģimenes loceklis. Šobrīd par jaunāko kļuvis nepilnus divus mēnešus vecais Alberts. Vecāku apčubināts, Alberts uzmanīgi vēro apkārt notiekošo un gaida dienu, kad kopā ar brāļiem un māsām varēs mesties rotaļās. Uz jautājumu par to, kā dzimis sapnis par lielu ģimeni, Kārlis atbild nešaubīgi: «Sapnis par lielu, laimīgu ģimeni ir gandrīz visiem, bet reti kurš samierinās ar to, kas viņiem tiek dots. Mums vienkārši paveicās — Dievs deva dāvanu un iespēju to realizēt.» Mārīte piebilst, ka tas ir aicinājums un vienlaikus izaicinājums. Katrs bērns ir Dieva dāvana, bet dažkārt sabiedrība to nemāk saņemt vai nonicina. Dāvanām līdzi nāk arī atbildība — lai izaudzinātu bērnus par labiem cilvēkiem, jāiegulda liels darbs, bet galu galā tas atmaksājas ar uzviju.
«Nav jau tā, kā grāmatiņās raksta, ka visi mīlīgi dzīvo un cits citam tikai palīdz. Bērni jau no dzimšanas ir diezgan lielas personības, līdz ar to sanāk arī saķerties. Kamēr bērni bija mazi, tikmēr bija grūtāk, tagad veidojas atspaids — nu jau mums ir palīgi. Uzskatu, ka ne tikai darbnīcai un mājām, bet arī ģimenei jābūt kārtīgai. Tas, kas mūs ar sievu vieno, ir līdzīgas intereses. Vairāk vai mazāk esam mākslinieki — sieva ir dizainere un gleznotāja, bet es nodarbojos ar metālapstrādi, pēc profesijas esmu kalējs. Braukāju, strādāju, pelnu iztiku, un sieva tikmēr audzina bērnus. Mans vaļasprieks ir arī mans darbs. Sievas vaļasprieks ir bērni,» smejoties atzīst Kārlis. Mārīte apstiprina, ka būšana kopā ar bērniem viņai sagādā prieku. Sākotnēji viņa gribēja mācīties par bērnu ārstu, bet drīz vien saprata, ka piepildījums meklējams citur.
Laiks, kas jāizbauda
«Jaunbriežus» ģimene par savām mājām sauc divus gadus. Iepriekš viņi dzīvoja Rīgā, bet ar laiku pilsētā kļuva par šauru. «Izlēmām — ja reiz mums ir lauku māja, jāizmanto iespēja. Māju iegādājāmies pirms vairāk nekā 20 gadiem, bet pilnībā pārvācāmies pirms diviem gadiem. Līdz šim braukājām, bet, ja ir vairākas dzīvesvietas, bieži sanāk tā, ka visi nevar izbraukāt. Cik tad ilgi būsim kopā? Šis laiks ir jāizbauda, jo drīz ģimene sāks palikt mazāka. Lai nodrošinātu iztiku, dodos uz Rīgu, bet arī šeit esmu iekārtojis darbnīcu, kur bērni var apgūt amatniecības darbus un citas prasmes. Šobrīd cenšamies iekārtot dārzu un pabeigt remontu. Darbojamies pakāpeniski — nākotnē gribam nodarboties ar pasākumu vadīšanu, uzņemt kāziniekus un izveidot studiju, kurā rīkot meistarklases un iepazīstināt ar kalēja amatu. Šopavasar gan gribējām braukt prom. Tā kā mums gar māju iet ceļš un bērni ir alerģiski, ilgu laiku cīnījāmies ar putekļiem. Arī neviens klients te nevarēja atbraukt. Bija paredzēts izveidot skulptūru dārzu un rīkot gleznotāju plenērus, bet vasarā mēs to nevaram darīt, jo ir tādi putekļi, ka jābēg tālu prom. Bērām pretputekļu maisījumus, bet pārāk labi mums neveicās. Pirms mēneša braucu no Rīgas, domāju par to, kā būs, un notika brīnums — kāds bija dabūjis naudu un nolējis ceļu. Šobrīd par pārvākšanos vairs nedomājam,» stāsta Kārlis.
Lielu paldies par pretimnākšanu ģimene vēlas teikt cilvēkiem, kuriem pateicoties izdevās nodrošināt transportu līdz skolai. «Paldies cilvēkiem, kuri ne tikai runā, bet reāli rīkojas! Šobrīd visi bērni, izņemot Emīliju, kura mācās Rīgā, apmeklē Dundagas vidusskolu un bērnudārzu. Tas, ka autobuss katru rītu piebrauc klāt, ir liels pluss. Saistībā ar «Covid» pašvaldība mums veda arī pusdienas — tas bija kārtīgs pusdienu rituāls. Bērni daudz vairāk laika varēja pavadīt ārā un izbaudīt pavasari. Ņemot vērā, ka divus gadus mācījām bērnus mājās, attālinātais mācību process lielas grūtības nesagādāja. Esam nonākuši pie atziņas — ja mēs paši savus bērnus nemācīsim, neviens cits no malas to neizdarīs. Ar bērniem jādarbojas jebkurā gadījumā.»
Mājmācība kombinētā režīmā
Lai gan pašlaik bērni apmeklē skolu, Kārlis un Mārīte atzīst, ka mājmācība palīdzēja pārvērtēt un saprast daudzas lietas. «Rīgā izvadāt bērnus uz skolu bija sarežģīti, tāpēc nonācām pie mājmācības. Savu lomu nospēlēja arī tas, ka bērni visu dienu pavadīja skolā, bet vakarā vecākiem vienalga bija jāsēž blakus. Visvairāk mājmācību izbaudīja Emīlija. Viņai nepatika lasīt grāmatas, bet mājās viņai iepatikās gan lasīt, gan rēķināt. Tas bija pārbaudes laiks. Galu galā sapratām, ka ir labi, ja mūsu vietā to izdara kāds cits un mēs tikai piepalīdzam. Ar vienu bērnu ir salīdzinoši viegli, bet, ja blakus ir viens vai divi mazie, kuri arī prasa uzmanību, sāk palikt par grūtu. Tad ir jābūt vectētiņam vai vecmāmiņai, kuri ir gatavi palīdzēt. Izaicinājums bija arī pusdienas. Skolā bērni ir pabaroti, bet mājās mammai ir jāpaspēj ne tikai kaut ko iemācīt, bet vēl pabarot un vakarā aizvest uz pulciņu. Sanāk dubults darbs. Mājmācība ir laba lieta kombinētā režīmā.
Vēl viena vērtīga lieta ir mājdzemdības. Sieva vienmēr bija par to sapņojusi, bet es līdz šim šaubījos. Biju par to, ka jādzemdē slimnīcā, bet, ja ir laba atbalsta komanda, to droši var darīt mājās. Vecmāte iedrošina mammu, viņai pašai nav nekur jāskrien, nenotiek vides maiņa, līdz ar to nerodas stress. Uzmanība tiek veltīta tikai mammai un bērnam, nevis dokumentiem vai parakstiem. Mums Latvijā visas dzemdības, izņemot pirmās, bija labā līmenī, bet, ja Dievs gan finansiāli, gan telpu ziņā ir devis iespēju, kāpēc to neizmantot? Lai tētim būtu miers, pēc dzemdībām apraudzīt Albertu ieradās bērnu dakteris un nākamajā dienā vēlreiz ieradās vecmāte.»
Galvenais spēka avots — ticība
Pāris neslēpj, ka sadalīt uzmanību starp astoņiem bērniem nav viegli. «Sadalīt uzmanību nav iespējams, mēģinām risināt to, kas tajā mirklī ir visaktuālākais. Vadāmies pēc intuīcijas. Ja kāds ir sabēdājies vai grib kaut ko pastāstīt, cenšamies apstāties un paklausīties. Neteikšu, ka viņiem ir mazāk uzmanības kā bērnam, kurš ģimenē ir viens. Realitātē vecāki ir blakus, bet bērns visu dienu nosēž pie datora. Vērtīgi ir tas, ka bērni savstarpēji spēlējas un tādējādi mācās komunicēt. Arī mēs nākam no daudzbērnu ģimenēm, un mums apkārt ir draugi ar lielām ģimenēm. Diemžēl aizbraukt ciemos izdodas arvien retāk. Kādreiz varējām, bet tagad visiem aizbraukt — tas ir baigākais bars. Ja ieejam mazā istabiņā, esam aizņēmuši visu telpu. Kopīgi nevaram braukt ne uz kafejnīcām, ne izstādēm. Mēģinām saprast, cik mums ir spēka, un darām tik, cik varam izdarīt. Mūsu galvenais spēka avots ir ticība — bez tās brīžiem būtu čābīgi. Ticība palīdz sakārtot domas un saprast, ka rīkojamies pareizi. Ir situācijas, kad tev liekas, ka tu kaut ko dari nepareizi. Kaut vai par bērniem. Izejot no mājas, bieži nākas dzirdēt, ka esam nabadziņi, bet ko teikt pensionāriem, kuri ir vieni paši un kuriem nav neviena, kurš varētu nopirkt maizīti? Kad piedzimst bērns, dzīve sakārtojas un daudzas lietas risinās krietni ātrāk,» pārliecību pauž pāris.