Vienam izaicinājums, citam pārbaudījums

Izglītība

Mācību gads jau daudzās izglītības iestādēs ir noslēdzies. Talsenieks Dāvis Štokmanis 16. jūnijā aizstāvēja bakalaura darbu Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā.
— Pastāsti, lūdzu, par savu izglītību pirms augstskolas!
— Pirms augstskolas absolvēšanas līdz piektās klases otrajam mācību pusgadam mācījos Stendes pamatskolā, pēc tam pārgāju uz Talsu 2. vidusskolu, kur ieguvu vidējo izglītību. Esmu absolvējis arī Talsu novada sporta skolu.
— Kur un kādu studiju programmu tu šogad absolvēsi?
— Pēdējos četrus gadus es studēju Rīgā — Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, profesionālā bakalaura augstākās izglītības programmā «Sporta zinātne». Absolvējot šo augstskolu, students iegūst divas kvalifikācijas. Manas izvēlētās kvalifikācijas ir vieglatlētikas vecākais treneris un vadītājs sporta jomā.
— Kāpēc cilvēkiem būtu jāpievērš pastiprināta uzmanība tieši fizisko aktivitāšu daudzumam ikdienā?
— Fiziskās aktivitātes ikdienā var sniegt ļoti daudz, ja to dara ar nepieciešamo mēru un nerada sev pārslodzi, kamēr ķermenis tam vēl nav gatavs. Cilvēks spēj psiholoģiski justies labāk un uzlabo savas darba spējas jebkurā jomā, ja ikdienā regulāri sporto. Būtu jāpievērš uzmanība fizisko aktivitāšu daudzumam ikdienā, jo tas neprasa tik ilgu laiku, kā bieži vien šķiet. Vajadzētu atvēlēt vienu stundu dienā, lai sevi fiziski nodarbinātu, kas pēc laika, darot visu pakāpeniski, var veicināt dažādas pozitīvas iezīmes. Un, protams, jāatceras piedomāt pie tā, ko mēs lietojam ikdienas uzturā. Kopumā fiziskās aktivitātes spēj dot pozitīvu ietekmi uz dzīvi kopumā.
— Kā, tavuprāt, šī «Covid» situācija ietekmēja augstskolas pēdējo kursu studentus?
— Manuprāt, «Covid» situācija pēdējo kursu studentus ietekmēja dažādi. Kādam tā radīja papildu psiholoģisko slodzi, jo noslēdzošais studiju gads jau tāpat parasti ir satraukuma pilns laiks. Kādam citam tas bija laiks, kas ļāva iepazīt sevi un darīt darbus citādā vidē, nekā bija iepriekš, uztverot to kā savu spēju pilnveidošanu. Manā gadījumā tas sniedza papildu motivāciju izmantot šo laiku, lai turpinātu strādāt pie darbiem, kas man bija jāuzraksta. Esmu pozitīva rakstura cilvēks, un šī situācija, manuprāt, mūs ir padarījusi tikai labākus un pozitīvi mūs izaicinājusi — strādāt un nepadoties. Protams, bija daudz nezināmā par to, vai augstskolu varēs pabeigt, sākoties šai situācijai, bet, turpinot darīt uzdotos darbus, par to tik bieži vairs nedomāju. Šī situācija ietekmēja pilnīgi visus augstskolu studentus — kādam tas bija psiholoģisks pārbaudījums, citam — pozitīvs izaicinājums pierādīt sev, ka, neskatoties uz apstākļiem, viss ir paveicams.
— Kā notika bakalaura darba aizstāvēšana? Kādas bija izjūtas?
— Bakalaura darba aizstāvēšana notika attālināti — video tiešsaistē. Atrados mājās, ievērojot etiķeti, svinīgi saģērbos. Vērtēšanas komisija atradās Rīgā. Manas izjūtas bija satraukuma pilnas pirms aizstāvēšanas sākuma, bet, iesākot procesu, sarunājoties monotoni ar datoru, uztraukums manāmi mazinājās. Protams, ja aizstāvēšana notiktu ierastos apstākļos, satraukums, manuprāt, būtu lielāks.
— Ko ikviens var mācīties no šīs situācijas?
— Cilvēki ļoti spēj adaptēties visdažādākajām dzīves situācijām — mācoties vairāk komunicēt un palīdzot cits citam tikt galā ar pārbaudījumiem, ko katrs izjūt un saprot citādāk. Atbalsts šādā situācijā no apkārtējiem — ģimenes vai draugiem — ir īpaši svarīgs un neatsverams. Kā arī var mācīties sapratnes izrādīšanu citam pret citu, jo nekļūdās tikai tas, kurš neko nedara.