Meli, lieli meli un… puspatiesība

Viedokļi

Lai pievērstu uzmanību dažādu aptauju un datu ievākšanas problēmām — tendenciozitātei, fragmentārismam un interpretācijai, lieto teicienu: «Meli, lieli meli un statistika.» Tomēr statistiku uzskatīt par vispārāko melu pakāpi nav godīgi. Jo, pareizi pielietota, tā var būt izpalīdzīga neitrālu un visaptverošu secinājumu izdarīšanai. Es ierosinu par vismelīgākajiem meliem pasludināt puspatiesību.
Kurš gan ģimenē, attiecībās ar radiem, draugiem, paziņām nav lietojis «baltos melus»? Tikai, vai katru reizi esam padomājuši, ka meli ir meli bez variantiem, tas ir pilnīgi negatīvs «viennozīmīgi» melns jēdziens? Tāpat kā tiek noraidīts modīgais «pozitīvās diskriminācijas» apzīmējums, domājot par īpašu priekšrocību došanu kādai mazāk aizsargātai sabiedrības grupai. Nav iespējams balts karš, balta slimība, balta diskriminācija. Vai! Ne raksta galu vairs nav iespējams uzrakstīt, neiedarbinot «iekšējo cenzoru»! Kā tad — jābūt politkorektiem. Melns nedrīkst būt sliktā apzīmējums iepretim baltajam. Kā jau pirms gadiem par politkorektumu ironizēja: Agatas Kristi kriminālromāns jāsauc «Septiņi mazi afro-eiropieši, -amerikāņi, -angļi un citi», tumšo šokolādi sauksim par negaišo, dzīvnieku pasaules melnīšus par «alternatīvas spalvu krāsas būtnēm» u. t. t.
Vispārējā līdzjušanā ASV meln-ādainajiem ļaudīm esam līdzīgi padomju laiku psihozei, rakstot atbalsta vēstules ASV cilvēktiesību cīnītājai melnādainajai Andželai Deivisai un vācot līdzekļus atbrīvošanās cīnītājiem Āfrikā, kas patiesībā bija tikai slēpta PSRS ietekmes izplatīšana. Pēc 60. gadu rasu nodalīšanas nemieriem ASV ieviesa noteikumu vismaz desmit procentu studiju vietas augstskolās rezervēt afroamerikāņiem. Katrā seriālā joprojām centīgi ievēro principu līdzās melnādainajam likumpārkāpējam parādīt vismaz vienu baltu un vienu ar aziātisku izcelsmi. Ne vienmēr realitātē visu ādas krāsu pārstāvji plecu pie pleca strādā policijā, mediķu brigādēs, kultūras jomā. Tā vairāk ir «amerikāņu pasaka» par ideālo un vienlīdzīgo sabiedrību, bet ar dažām puspatiesībām.
Par lielāko politisko meli, kura «mutiskais darbs» izraisīja daudzu cilvēku ciešanas, veicinot 2. Pasaules kara sākšanos, uzskata toreizējo Vācijas propagandas ministru Jozefu Gebelsu. Viņa paveikto var iekļaut tēzē «jāmelo tik briesmīgi, lai neviens nespētu noticēt, ka tie ir meli». Nepatoloģiski meļi izvairās runāt par neesošām savu vai tuvinieku slimībām, nāvi, vairumam to grūti uztvert kā melus.
Mūsdienu politikā Nr. Pirmais melis ir kaimiņvalsts vadītājs Vladimirs Putins. Nē, viņš pirms divām nedēļām ASV interneta vietnē «The National Interest» publicētajā «lekcijā» par 2. Pasaules kara beigām neteica, ka baltieši laimīgi pievienojās PSRS. Tie būtu acīmredzami un ātri atklājami meli. Viņš centās attaisnot Krieviju, kura, pasludinot sevi par PSRS tiesību mantinieci, uzņēmās tās vēsturiskās saistības. Putina «lekcijas» problēma ir tās… patiesumā. Viņš detalizēti un precīzi raksturojis 1. Pasaules karā noslēdzošā līguma problēmas, rietumvalstu negatīvo lomu neatkarīgu valstu nodošanā Vācijai pirms Otrā pasaules kara. Tomēr, kā saka tautā — «velns ir detaļās», un tas ir īsts sātans Baltijas valstu skatījumā.
Atgādinot, ka jau 1989. gadā tapa PSRS Augstākās Padomes lēmums nosodīt Molotova—Ribentropa paktu kā «varas aktu», kas «neatspoguļoja tautas gribu», vienu rindkopu gandrīz 7000 vārdu garajā vēsturiskajā apskatā «vēsturnieks» veltījis Baltijas valstu okupācijai. «1939. gada rudenī, risinot savus militāri stratēģiskos un aizsardzības uzdevumus [pret Vāciju], PSRS sāka Latvijas, Lietuvas un Igaunijas inkorporācijas [iekļaušanas] procesu. Viņu iestāšanās PSRS tika realizēta uz līgumu pamata, ar vēlēto varas iestāžu piekrišanu. Tas bija atbilstoši tā laika starptautiskajām un valsts tiesībām.» Nopietnākā un neapstrīdamākā daļa citātā «vēlētas varas iestādes». Kurš gan visā plašā pasaulē varētu padomāt, ka vēlēt nenozīmē «izvēlēties»? Ka vēlēt nozīmē iemest vēlēšanu urnā tikai vienu no viena iespējamā kandidātu saraksta? Ka vēlēšanas iespējams «uzrīkot» divu nedēļu laikā, tikai mēnesi pēc svešas valsts karaspēka ievešanas, saglabājot neatkarīgās valsts parlamenta nosaukumu? Kurš gan visā plašajā pasaulē pētīs Latvijas vēsturi, ja pārējā runā tik daudz kas faktoloģiski neapstrīdams?
Noklusēšana ir visbriesmīgākie meli, jo, uzbūvējot pilnīgi patiesu, labi argumentētu fonu, ar vienu nelielu detaļu tajā iespējams iezīmēt pavisam nepatiesu bildi. Un neviens necentīsies apstrīdēt, jo neradīsies pat aizdomu ēna, kā acīmredzami un vairākkārtīgi mānoties. Laikam lieki vēl piebilst, ka patiesības noklusēšana ir vienlīdz lieli meli kā lielajā politikā, tā «mazajā» un arī privātās attiecībās.