Valdemārpils vidusskola šogad bez ierastās modes skates

Izglītība

Valdemārpils vidusskolas tērpu skate kā tradīcija aizsākusies tālajā 1993. gadā. Jau vairāk nekā 27 gadus tā pulcē interesentus vērot vietējās skolas audzēkņu veidotos tērpus un rokdarbus. Šogad ierastais notikums ies secen, kaut arī skolēni ieguldījuši lielu darbu tērpu izveides procesā.
Tradicionāli pasākums norisinās maija sākumā, kad gaisā jūtamas pirmās vasaras dvesmas. «Šī ir pirmā reize pēc vairāk nekā 25 gadiem, kad modes skate nenotiek. Tādas korekcijas mums ievieš esošie apstākļi. Ļoti žēl, jo tieši šogad skolu absolvē 12. klases skolnieces, kuras jau kopš pamatskolas laikiem ir darinājušas fantastiskus tērpus,» atzīst Valdemārpils vidusskolas direktors Andris Dzenis. «Modes skate dod signālu, ka mācību gads tuvojas noslēgumam. To jūt paši skolēni, skolotāji un arī apkārtējā sabiedrība; kāds cikls ir noslēdzies. Ir patīkami, ka tie cilvēki, kuri iepriekš modes skati nebija redzējuši, netic, ka tie ir skolēnu darināti tērpi. Tas ir kompliments gan skolēniem, gan skolotājiem.»
Kaut arī laiki mainās un cilvēki tiem līdzi, tērpu un rokdarbu skate Valdemārpils vidusskolā saglabā savas pamatvērtības. «Ir tādas klasiskās vērtības, pie kurām ir jāturas, un tad ir pats jaunrades process, kas gadu no gada saturiski mainās. Es pieļauju, ka, mainoties dizaina un tehnoloģiju principam, modes skate varētu mainīties. Pēdējo gadu laikā attieksme pret rokdarbiem un šūšanu ir mainījusies. Tas prasa pacietību un ne katram tā piemīt. Audzinošā daļa šajā pasākumā ir pieņemt objektīvu kritiku, par kuru nav vērts strīdēties. Tas jaunietim arī iemāca, ka ikvienu kļūdu var izlabot,» saka direktors.
A. Dzenis uzsver, ka ideja par pasākuma pārveidošanu digitālā formātā netika apsvērta. «Tērpu skates šarms un būtība ir pati pasākuma atmosfēra, kur nepieciešams līdzpārdzīvojums. Lai tā izdotos, vajadzīgi publikas aplausi un ovācijas. Tas paceļ spārnos gan darba radītāju, gan pedagogus. To tiešsaistē nevar dabūt. Bet lai tas paliek intrigai — neviens nav teicis, ka šie tērpi netiks parādīti!»
Direktors informē, ka tās nav vienīgās pārmaiņas, kas ietekmēs skolas vidi. «Korekcijas ir dažādās jomās — mainās vidusskolas programmas un mācību priekšmeti. Mēs turpmāk piedāvāsim dizaina un tehnoloģiju novirzienu. Vēlamies saglabāt to, ka skolēnam šeit tiek dota iespēja sevi pilnveidot produkta radīšanas procesā un pēc tam šo produktu apstrādāt. Varam piedāvāt mūsdienīgu procesu jauniešiem gan praktiskajā darbā, gan tehnoloģiju jomā. Mums ir iespējas, galvenais, lai jaunieši vēlētos tās izmantot!» pauž skolas vadītājs.
Pandēmijas laika diplomdarbi
Valdemārpils vidusskolas skolotājas Kira Petroviča un Anda Dzene aktīvi iesaistās skolēnu darbu tapšanā. Kopumā šogad radīti pieci diplomdarbi. «Gada laikā ir izdarīts ļoti, ļoti daudz,» atzīst Kira Petroviča. «Reizēm nevar saprast, pa kuru laiku meitenes to visu izdara! Visu brīvo laiku viņas velta rokdarbiem.» Pašas audzēknes abām skolotājām ir ļoti mīļas ar savu čaklumu, radošumu un pacietību strādāt līdz pat vēlam vakaram. «Šīs meitenes ir supermenes! Man ir prieks ar viņām strādāt un darboties. Viņām viss interesē un aizrauj,» ar prieku stāsta Anda Dzene. Arī K. Petroviča piekrīt, ka šīm jaunietēm piemīt liela zinātkāre un motivācija. «Man bija tāda sajūta, ka viņas lasa mana ķermeņa valodu. Man pat nav nekas jāpasaka, kad viņas jau zina, ko gribu, lai viņas izdara. Ir bijis tā, ka iesāku teikumu, un man atbild — skolotāj, es zinu, ko jūs no manis sagaidāt!» saka skolotāja.
Papildus skolā paredzētajai mājturības programmai gada sākumā skolnieces piedalījušās dažādos konkursos un pulciņos. Kopā ar skolotāju K. Petroviču būts Tukumā, kur mācību ekskursijas ietvaros apciemots vietējais darba apģērbu ražošanas uzņēmums «Lindstrom». «Tur mums sadāvināja darba apģērba audumus, no kuriem vēlāk meitenes izveidoja ļoti skaistu kolekciju,» atklāj K. Petroviča.
Mājturības zinībās attālinātā mācīšanās šķiet kā neiespējamā misija. Skolotāja neslēpj, ka nācās sastapties ar dažādām problēmām. «Tas bija grūti, reizēm likās — jāslēdz ārā telefons un jākāpj mašīnā, lai brauktu uz vietas pie viņām un šūtu. Tā, protams, nevarēja darīt. Tad mēs kaut kā cīnījāmies. Meitenes jau gudras, viņas to varēja izdarīt arī bez manas palīdzības. Ļoti žēl būs šķirties no viņām. Pandēmijas laiks bija briesmīgs, ceru — vairāk tāda nebūs. Tāpēc jau es meitenēm saku, ka viņām ir pandēmijas laika diplomdarbi.» Tomēr sava veida risinājums ir atrasts — audzēknes kopā ar skolotājām strādā pie video izstrādes, kurā tiks demonstrēti šā gada diplomdarbi. «Meitenes filmējās atbilstoši savu diplomdarbu tēmai,» ideju skaidro K. Petroviča. «Ja ir tērps zilos toņos un pie sirds ir jūra — tad filmējamies pie jūras. Ja ir tērps ar izšūtiem ziediem — tad pļavā. Vakartērpu filmējām pie pils. Meža laumiņas tērpu — mežā. Mēģināsim salikt kopā, lai meitenēm paliek par piemiņu.» Video būs vērojams interneta vidē un sociālajos tīklos.
Skolotāja A. Dzene zina stāstīt par modes skates pašiem pirmsākumiem: «Pirmā modes skate notika Aijas Sujetovas vadībā 1993. gadā. Tā bija pavisam vienkārša — aktu zālē nebija ne mēles, nekā, skolēni vienkārši gāja pa skatuves malu. Jāpateicas skolotājai Ligitai Druvai un toreizējai skolas direktorei Zintai Valdmanei. Šogad sanāktu, ka šī modes skate būtu notikusi 28. reizi pēc kārtas.»
Darba patiesā vērtība
Valdemārpils vidusskolas topošās absolventes Antra Šironova, Linda Cietvīra, Jana Dzirvinska, Danija Gruntiņa un Sintija Beraģe ar rokdarbu un apģērbu veidošanu nodarbojas jau kopš pamatskolas laikiem. Savu pirmo iznācienu tērpu skatē meitenes piedzīvojušas 5. klasē, kad uzstājās ar pašu tamborētām somiņām. Kaut arī modes skate ir svarīgs atskaites punkts radošajā procesā, meitenes atzīst, ka šuj galvenokārt savam priekam, savukārt tērpu un rokdarbu ideju avoti visbiežāk meklējami internetā. «Bieži galvā ir vīzija, bet ir grūti paskaidrot skolotājai. Tad vajag meklēt kādu līdzīgu bildi un skaidrot — no šā tērpa es vēlos rokas, no tā es vēlos iedvesmoties apakšdaļu — tad, saliekot to visu kopā, veidojas ideja,» uzskata Antra Šironova.
Jaunietes lēš, ka vidējais darba tapšanas laiks ir aptuveni mēnesis, tomēr viss atkarīgs no darba un tā darītāja. Turpretī prieks par paveikto visspilgtāk jūtams brīdī, kad abas skolotājas atzīst darbu par labi paveiktu un izdevušos. Sintija Beraģe atzīst: «Vislielākais atvieglojums ir ne jau modes skatē, bet tad, kad abas skolotājas apskatās tērpu un pasaka: viss kārtībā.» Tieši viņas ir tās, kuras ir devušas pašas svarīgākās zināšanas šajā jomā un kuras motivē darboties turpmāk. Antra pauž meiteņu viedokli: «Skolotājas ir kā mazais dzinējs, kas velk visu uz priekšu. Arī brīžos, kad liekas, ka jāmet miers un asaras iet pa gaisu, viņas vienmēr iedrošina pabeigt iesākto. Mūsu azarts uz rokdarbiem un šūšanu ir viņu nopelns. Ja tā padomā, mēs no tāda mazumiņa tikām līdz diplomdarbam. Sākām no nulles, neviena no mums nezināja, kā darbojas šujmašīna un kas ir piegrieztne.»
Intervijas noslēgumā rokdarbnieces pauž pateicību par skolotāju ieguldīto enerģiju un atdevi, jo bez viņām, visticamāk, šie darbi nebūtu tapuši.

Evelīna Ķiršakmene